Biju šodien uz Voldemāra Voguļa dzejoļu krājuma "Sirds bolss" prezentāciju.
Vispirms, prieks, ka starp pensionāriem (lasiet, vecākās paaudzes apmeklētājiem) bija arī pa kādai jaunākai ziņkārīgai galvai, kas nozīmē, ka, par spīti reklāmu trūkumam, ir redzīgas acis un dzirdīgas ausis, un Interese.
Vispār man jau ne visai patīk klausīties dzeju publiski, labāk patīk to izgaršot vienai, sēžot ar lielu tējas vai kafijas krūzi uz palodzes un ik pa laikam parunājoties ar pīlādžogām un bērziem aiz loga. Tomēr autora priekšlasījumam ir tāds īpašais - personīgais - smeķis, ko gribējās izbaudīt. Un tā Klātesamība. Jā, sadzirdēju arī iemīļotāko dzejoli, ko jau pirms gada šeit pat - publiskajā dienasgrāmatā - biju citējusi. Atkārtojumam:
Sadegsi
Un paliksi
Palnim leidzeigs,
Bet kaidu eisu breidi
Byusi gaisma.
Kopumā jāteic, ka krājums ir tāda vienkārša, metaforām, metonīmijām un hiperbolām, un citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem nepieblīvēta un nesarežģīta dzīves aplūkošana caur to laiktelpas prizmu, kas autoram ir vistuvākā - ar sirsnīgu mīlestību caur keramiku, caur Latgali, caur savējiem, caur mājām, caur sevi... Tiek runāts par ikdienas darbu un atpūtas brīžiem pie tējas krūzes vai krāsnī izceptas maizes, par ģimeni un, jo īpaši, par savu reāli tverto, ne idealizēto, bet tomēr dievināto Sievieti, par dabā nolasāmajām dzīves pamācībām un atziņām.., ne didaktiski, bet ar dzīves pieredzējuša cilvēka padomiem, no kuriem lasītājs var izvēlēties sev atbilstošus vai nepieciešamus...
Nepamet sajūta, ka autors ir nonācis kaut kādā dzīves nogriežņa punktā, kad tiek arvien biežāk domāts (nu jau arī rakstīts) par Galu... Par aiziešanu, par paliekošo (Gaismu.., Mīlestību.., Darbiem, Bērniem), pārdzimšanu tālāk savējos... Tiek nosvērta dzīve vērtību kategorijās..., tām klusi un netieši pasakoties, jo tās citādi ir nenovērtējamas... Tādas kā nojautas, tāda kā apjausma, bez nolemtības sajūtas, bailēm vai panikas..., vairākkārt uzsverot turpinājuma iespējamību... caur bērniem.. caur dēliem..., arī caur pateiktajiem vārdiem, izdarītajiem darbiem...
Dzeja, manā skatījumā, vairāk nekā citi literatūras žanri no lasītāja pieprasa jaunu jēgu un ideju konstruēšanu..., šajā dzejas krājumā, liekas, autors ir arī galvenais lasītājs.. Varbūt nedaudz jādistancējas no dzejoļiem un jālasa vēlreiz vēlāk, pagaidām tie liekas pārāk autoram pietuvināti.. nevaru projicēt tos uz savu pieredzi, izjūtām vai emocijām.. Bet varbūt katram savs ceļš?! Kas der vienam, otram var būt par lielu vai, tieši pretēji, spiest?
Paldies par iespēju padomāt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru