Katja Ketu "Vecmāte"

           Somu rakstnieces Katjas Ketu pārsteidzošais darbs ar skatapunktu maiņām (sievietes, vīriešu - mīļotā, tēva), intertekstiem (vēstulēm, slepenā aģenta kodētiem ziņojumiem) vēstures faktu atsaucēm no 40.tajiem, literārajiem paspilgtinājumiem vai, tieši pretēji, notušinājumiem... Patiesi un reizē mazdrusciņ izdomāti... Vismaz lasītājam labpatiktos tā domāt, ka daudz kas ir izdomāts... Vai gan citādi ir attaisnojams tāltālēm daudzinātais cilvēku humānisms? Vai tas vispār ir iespējams kara laikā, kad cilvēks pakāpeniski pārvēršas par zvēru, bīstamu pat sev? Kad cilvēcība ir nevis norma, bet Izņēmums...

           Vecmāte. Kvēlace. Citādā. Sliktu asiņu būtne. Neiekārotā un izmantotā. Sieviete, kas vienmēr cenšas palīdzēt citiem, līdz pienāk brīdis, ka šī šķietamās palīdzības izjūta kļūst par attaisnojumu nežēlīgas pieredzes noslāpēšanai. Pagātnes rēgi... Karš... Vai tas neattaisno daudzas lietas un aplamas rīcības?? Un kā ar cietsirdīgo, nicinošo un miesaskāro operāciju "Kūts", liekulību un pieaugošo atriebības kāri, nometnes "baseinu"? Karš idejas vārdā?! Izbeidziet, nesmīdiniet mani! Neiejaukšanās tāpat ir iesaistīšanās notiekošajā procesā, nenovēršamajā...
            Vai gan šādos apstākļos ir saglabājama atbildība par to, ko esi izdarījis un ko esi pieradinājis (jā-jā, kā Mazajā princī..), uzticība un mīlestība, kas ar dzīvu uguni iededzināta divu cilvēku miesās? Cilvēks jau tiecas uz to, ko meklē. Kad atrod, tad nav tik viegli atbrīvoties, palaist to projām...

           Liktenim izraujot no rokām laimpilnus mirkļus un iegūstot ko tādu, kas vienmēr ir bijis noliegts, sievietē pamostas neizskaidrojami un neaprakstāmi spītīgs dzīvības pašsaglābašanas instinkts un spēks. Pasargāt! Sevi un vēl kādu sevī... Sagaidīt... Atkal satikties un izpildīt solījumu, pat ja nākas atteikties no iespējas dzīvot... Bet kā? - kā nodevējai? Jāteic, ka sirdsbalss vienmēr pasaka priekšā, sniedzot īsto atbildi...

          Grāmatas sākumā ļoti derdzās vienkāršrunas (ļoti bieži saistītas ar seksualitāti) leksikas izmantojums, bet tālāk tas ir attaisnojams un saprotams... Lai runātu par izdzīvoto, skaistie vārdi paši ielien padusē un nedomā citur pārvietoties, un trakākais ir tas, ka pat neienāk prātā lūgt tiem mainīt savas domas... 

P.S. Smeldzīga grāmata... Izlasāma, lai pārdomātu to, kas notiek mūsdienās... Vai karš nenotiek tepat līdzās vai pat ar mums? Man šķiet, citādāk..., ne tik saasināti un vienkopus kā tās pāris skābenes metāla bļodiņā ielietajā skābeņu zupā, bet NOTIEK... 

"Ja pat Dievs neatceras, kur atrodas debesu robežas, tas vienmēr ir uz sliktu. Es to zināju, taču nelikos manām." - 114.lpp.

"Skatījos, kā viņa aiziet, prātā nozibēja: man tevi vai nu jānogalina, vai jāmīl. Joprojām nezinu, kas būtu labāk." - 118.lpp.

"Varbūt mans Dievs padarīja manu dzīvi par elli, saprazdams, ka es tomēr Viņam nesekošu un neupurēšu savu vienīgo dēlu. Ka es tomēr nenoiešu līdz galam Viņa nolikto ceļu, bet izvēlēšos par mīļoto kādu mirstīgo, un savas dāvanas, spējas, godu  tā arī nepratīšu novērtēt vairāk, kā viduvējs vīrs novērtē tramīgu ziemeļbrieža tēviņu vai upe - savus virpuļus straujtecē." - 135.lpp.

"Skatos uz ēnu, kas krīt uz kāju pirkstiem. Tā ir tava ēna, mana vienīgā fotogrāfija ar tevi. Nekā cita man nav." - 144.lpp.

"Tāpēc ka nespēju nemīlēt un cilvēkam nav izvēles." - 294.lpp.