Šī stāsta sākums ir klausāms ar puspievērtām acīm, veroties uz parkā izbārstītajām un viegli dejojošām kļavlapu rudens pārslām, mākoņu taciņām debesīs un putnu nepiespiestajiem lidojumiem, pārdomājot savu trauslo esību rudens pļaujās.
Tad šo sākotnēji vieglo noskaņu nomaina kutelīgi mistiska sajūta, kad zini - kaut kas tuvojas, kaut kas varens savā plašumā un dziļumā, kaut kas neizskaidrojumi ārpuspasaulīgs, bet iekšēji zināms un tuvs. Bet tad kaut kāda nesaprotama steiga.., mazliet uzmācīga un biedējoša, par daudz liekos un kliedzoši skaļos vārdos ievīstīta (varbūt tāpēc, ka patiesība?!). Drīz vien šo pēkšņo trauksmi nomaina mierpilns liriskums, kas ir kā ūdens izslāpušajam.
Ūdens ir viennozīmīgi mana stihija un, klausoties pēdējo mazo Stāstu, ir sajūta, ka visumu ir pārpildījis himniski pilnīgs un pašpietiekams ūdens, kas pārvar jebkuras laiktelpas robežas...
Kopumā Stāstā ir tāda kā cilvēka cenšanās atrast pareizo virzienu, eksperimentējot ar savām spējām un sajūtām, maldīšanās un mazliet nolemtības pārpilna, fatāla paļaušanās uz vienlaikus zināmo, bet neprognozējamo Nenovēršamo. Bez drūma pesimisma, bez optimistiska patosa. Reālistiski ar mazliet sapņainām domām, klīstot pa realitātes un irealitātes dimensijām.. :)
Kopējā Stāstā uzmanību piesaistīja detaļas: atsevišķu vārdu, skaņu, mūzikas instrumentu izcēlumi un atkārtojumi, pat īslaicīgajam klusumam starp dziesmām ir savs īpašais skanējums. Savukārt instrumentālās ielīmes (arī klasiskās mūzikas akcenti) ir kā intīmas pauzes vientulībai vai divtuvībai, lai norobežotos drošajā iekšpasaulē un atgūtu spēkus no ārpasaules drūzmas. Dikti jau simpātiski šķiet muzikālie, tekstuālie, vārd-skaniskie un konotāciju kontrasti gan vienas dziesmas robežās, gan arī visā albumā.
Subjektīvie uzsvari: "Ouverture", "Pyxis", "Salt" un arī "Ursa Major", kas ir interesanti mazie Stāsti kopējā Stāstā.
Tad šo sākotnēji vieglo noskaņu nomaina kutelīgi mistiska sajūta, kad zini - kaut kas tuvojas, kaut kas varens savā plašumā un dziļumā, kaut kas neizskaidrojumi ārpuspasaulīgs, bet iekšēji zināms un tuvs. Bet tad kaut kāda nesaprotama steiga.., mazliet uzmācīga un biedējoša, par daudz liekos un kliedzoši skaļos vārdos ievīstīta (varbūt tāpēc, ka patiesība?!). Drīz vien šo pēkšņo trauksmi nomaina mierpilns liriskums, kas ir kā ūdens izslāpušajam.
Ūdens ir viennozīmīgi mana stihija un, klausoties pēdējo mazo Stāstu, ir sajūta, ka visumu ir pārpildījis himniski pilnīgs un pašpietiekams ūdens, kas pārvar jebkuras laiktelpas robežas...
Kopumā Stāstā ir tāda kā cilvēka cenšanās atrast pareizo virzienu, eksperimentējot ar savām spējām un sajūtām, maldīšanās un mazliet nolemtības pārpilna, fatāla paļaušanās uz vienlaikus zināmo, bet neprognozējamo Nenovēršamo. Bez drūma pesimisma, bez optimistiska patosa. Reālistiski ar mazliet sapņainām domām, klīstot pa realitātes un irealitātes dimensijām.. :)
Kopējā Stāstā uzmanību piesaistīja detaļas: atsevišķu vārdu, skaņu, mūzikas instrumentu izcēlumi un atkārtojumi, pat īslaicīgajam klusumam starp dziesmām ir savs īpašais skanējums. Savukārt instrumentālās ielīmes (arī klasiskās mūzikas akcenti) ir kā intīmas pauzes vientulībai vai divtuvībai, lai norobežotos drošajā iekšpasaulē un atgūtu spēkus no ārpasaules drūzmas. Dikti jau simpātiski šķiet muzikālie, tekstuālie, vārd-skaniskie un konotāciju kontrasti gan vienas dziesmas robežās, gan arī visā albumā.
Subjektīvie uzsvari: "Ouverture", "Pyxis", "Salt" un arī "Ursa Major", kas ir interesanti mazie Stāsti kopējā Stāstā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru