ceturtdiena, 2018. gada 1. novembris

Rudens kā rudens... Varbūt mazliet... un varbūt pat ļoti-ļoti...

Te nu mēs esam. Atkal. Sākumpunkts un beigu punkts vienlaikus. Iespējams, tas nav nemaz punkts, tikai nejauši nopleķējis mūžīglīstošais debesu piliens... 
Knoķīt, Tu mani joprojām vēl nepazīsti. Varbūt nekad neesi pazinis. Varbūt es nepazīstu Tevi? Vai negribu pazīt Tevi? 
Varbūt es nepazīstu nemaz sevi vai, tieši pretēji, pazīstu pārlieku labi... un tādēļ neļaujos pazīties... Zināt nozīmē sasummēt ziņas, arī tās slēptās, ap-no-aiz-slēptās, savērpjot tīklus kā vien ienāk prātā un nepilnīgos neprātos. Tur vairs nav manas vaļas... Bet vaļība ir netikumīga :) 
Lai vai kā, Knoķīt, Tavs intensīvi dziļurbošais skatiens ir par intensīvu. Vismaz šodien. Vismaz man. 
Tava uzstājība ir biedējoša. Bailes no veļiem un vēliem iznākumiem.
Dodamies blūdāt metaforās. Interpretāciju brīvība un tēlu pārtransformēšana uz citu laiktelpas deķi. Te es ļaujos būt arī Saule.