Mācos rakstīt, lasot "Mācos rakstīt" (Pēters Brūveris, 2014). Skauju Tevi, Debesu tētiņ!

Klausoties grupas "Ghost Brigade" 2011. gada albumu "Until fear no longer defines us", veroties pasaules elpas apstāšanos aiz loga, pieminot mīļo Debesu tētiņu, tāpat mēģinot saraukt trauslos dzīparus (jā, tos pašus - noslēpumaini mīklainos un neizskaidrojamos, bet tik, nu TIK nepieciešamos) vienuviet un tanī pat laikā domājot par brīnišķīgo iespēju Būt, lasu Pētera Brūvera dzejoļu, tulkojumu, piezīmju, fotogrāfiju apkopojumu Klātesamības grāmatā "Mācos rakstīt jeb Ātrs palīglīdzeklis poētisku tekstu apguvē", ko sakārtojusi viņa meita kopā ar Māri Salēju. Tā ir tetraloģijas "Valodas ainava" :) ceturtās grāmatas pirmā daļa. Redz kā, pat nejaušākā nejaušība, iespējams, tāda nemaz nav! 

Melnbalti krāsainā grāmata ļaujas kaprīzei tapt lasīta no sākuma, pieķeroties pie Kembridžas Universitātes pētījuma secinājuma, tad no beigām, pārdomājot "ne-dzeju", tad kaut kur no viena stūra vidū līdz citai sadurai, veroties sākumlapas virzienā, tad atkal beigu lapu strīpojumos. Maldoties, atrodoties, atrodot, pazaudējot. Kļavlapaini draiskuļojoties.

Kas ir tas, kas taps paņemts līdzi nākamajā vārd-domu un ideju interpretācijas līmenī:
1) gramatikas īskurss, atkārtojot tik bieži saziņā drellēto darbības vārdu (rakstīt, runāt, mācīt, čakarēt) kojugēšanu, derivāciju un saskaņošanu ar citiem teikuma locekļiem;
2) metalingvistiskie komentāri par tekstveidi un teksta uztveri;
3) literārās, reliģiskās, folkloristiskās un mitoloģiskās reminscences;
4) uzskaitījums kā dzejas izveides paņēmiens;
5) nenosakāmais, netveramais un līdz galam nepiederošais Laiks ar nagu galiņiem izknibinātās mirkļa un mūžības (arī emociju gadalaiku) kategorijās;
6) sociālo procesu un mūsdienu cilvēka pasaules izjūtas aktualizācija un transformācija;
7) Vientulība, kas iraid arī attiecībās ar ziediem, Draugu un Sievieti.

Rudenim piestāvošas un mani pierunājošas dzejas rindas (ar nelieliem izņēmumiem atskanīgi raitajos tulkojumos)! 


Pieķērušies:

1. ... un nekādas mūžības

tauriņš un mūžība
kad tauriņš uzmetas plecam
mirkli mēs sajūtam mūžību

[..]

cilvēks un mūžība
kad cilvēks mirst
mēdz sacīt ka viņš
aizgājis mūžībā
un uz viņa kapa uzliek akmeni
kurā iekaļ vārdus un ciparus
un kamēr tie ir salasāmi
nekādas mūžības

[..]

nekādas mūžības
ir tikai tauriņš
ir tikai puķe
ir tikai bruņurupucis
un cilvēka dzīve
un akmens
iemests laika upē
kura plūst vienlaikus viļņiem
turp Viņa un atpakaļ
(77.)

***

Loks noslēdzas
Viss beidzas tur kur sācies 
[..]
(168.)

Saruna

[..]
es mēģināju tevi pieradināt
kaut priecājos ka esi savvaļīga 
[..]
(175.)






***
aizmirsti manu vārdu
atceries manu mūziku
mēs katrs sevī nesam
mūžību
(204.)