Dižs top dižāks dižojoties!

Pēc nedēļu gara dažādās krāsās izrotātu pasākumu cikla 19. jūlijā Ančupānu kartodromā notika Rēzeknes novada svētku noslēguma pasākums – novada dižošanās – ar plašu un daudzveidīgu piedāvājumu klāstu. Tas nedaudz atgādināja brīnišķīgu vasaras pilnbrieda ziedu pušķi, kas mēģināts iedabūt vāzē, kas ir nedaudz par mazu. Ziedu klāsts ir plašs un viss bezgala jauki smaržo, veidojot neatvairāmu un idillisku aromātu kompozīciju. Taču, tā kā to nebrīves laiks ir mirklīgs, katra ziedu unikalitāti atsevišķi līdz galam neizdodas notvert un izbaudīt.

Pasākumā varēja uzspēlēt strītbolu, patrakot bērniem līdzi piepūšamajās atrakcijās vai pavērot citu sportisko azartu, nedaudz vēlāk – izstaigāt pagastu nojumju aleju, vērojot brīvdabas ekspozīcijas (ziedu, gleznu, māla trauku un rokdarbu) un radošās performances, iejūtoties citā laikā un sasveicinoties ar vēsturiskajiem un mitoloģiskajiem tēliem, arī izgaršojot tradicionālos ēdienus un dzērienus (sieru, maizi, medu, alu, šmakovku). Vēl pēcpusdienā bija iespēja izbaudīt profesionālo atzinību guvušo koru, vokālo grupu un ansambļu, tāpat arī vietējo un ārvalstu viesu folkloras kolektīvu sniegumu. Savukārt brīnišķīgi siltajā vakarā ikviens varēja izvēlēties sev tīkamākos mūzikas stilus, mūziķus vai grupas, lai dzirdētu jau sen zināmas un pavisam jaunas dziesmas un lai no sirds izdejotos.

Visa tiešām bija daudz! Nesteidzīgā solī ar laisku gulšņāšanu uz līdzpaņemtās segas vai pārlieku ilgu čalošanu nemaz nebija iespējams aptvert visu kultūras programmu. Īpaši tas ir attiecināms uz velīnā vakara muzikālo daļu, kad vajadzēja pārvērsties par zibenīgo stratēģi ar skrupulozu rīcības plānu, cenšoties izbaudīt visu interesanto uz abām skatuvēm. Cita lieta, ja pasākums ir fons citām aktivitātēm, piemēram, tērzēšanai ar draugiem, vecmeitu ballītes svinēšanai, kārtējā alus kausa cilāšanai utt. Lai kā tur arī nebūtu, katram ir tiesības atpūsties tā, kā labpatīk un kā sanāk. Tomēr rodas pārdomas, vai nebūtu lietderīgāk noslēguma pasākumu rīkot divas dienas vai vismaz sākt agrāk, lai it visam pienācīgi pietiktu laika un uzmanības?

Taču man tās bija brīnumjauki pavadītas deviņas stundas, kuras pagāja nemanot gan pasīvi ļaujoties notikumu pašplūsmai, gan aktīvi iesaistoties pasākuma līdzradīšanā. Pozitīvi vērtēju interesantās pagastu prezentācijas, tās tiešām bija kā mazi Lielie stāsti par cilvēkiem, lietām un vietām. Pārvarot latviešiem brīžiem tik raksturīgo pieticību un kautrumu, braši un ne bez iemesla dižojās visi 25 pagasti, rādot to, kas katrā vietā ir atšķirīgs un unikāls, bet vienlaikus arī uzsverot šīs dažādības vienotību. Dzīvā mozaīka, kas nerimstošā kustībā mainās krāsās, smaržās un attēlos, bet saglabā izveides materiālu – sirds siltumu, darbu un piederības sajūtu mājām.

Informācijas, dažādu sajūtu, smaržu un garšu piepildīto pastaigu pa novada pagastiem nomainīja gaisīgs viedums koncertā „Dziedam un dejojam savam novadam”, kurā ik mūzikas skaņa, izdziedātais vārds un dejas solis radīja neaprakstāmi brīnišķas mentālās tirpas, liekot uz brīdi sajusties kā irreālās laiktelpas piederīgajai. Savukārt pēc nelielas atelpas, vakara un nakts koncertā uz abām skatuvēm skanēja citādāki ritmi un daudz laicīgākas noskaņas, arvien vairāk kāpinot apmeklētāju emocionālo ekspresiju.

Rokenrola cienītājus iepriecināja atraktīvā instrumentālā grupa „Big Al & The Jokers” ar teatrālo solistu Algirdu Šuminsku, 80. gadu popmūzikas fanus – „Bad Boys Blue” ar hīta „You’re a Woman” dubultporciju, kantrī mūzikas piekritējus – latviešu grupa „Klaidonis”. Rokmūzikas mīļiem bija iespēja baudīt Ivo Fomina, grupu „Bez PVN” un „Dabasu durovys” priekšnesumu. Jāpiebilst, ka abas latgaliešu rokmūzikas grupas demonstrēja jaunus un interesantus muzikālos eksperimentus no topošajiem albumiem. Jaunu muzikālo materiālu ar latgaliešu dzejnieces Annas Rancānes vārdiem prezentēja grupa „Sovvaļnīks”, arvien vairāk par savu izteiksmes veidu izvēloties smagā metāla žanru.

Īpaši vēlētos izcelt atsevišķu mākslinieku sniegumu koncertā, vispirms – pārliecinošo un enerģētiski uzkausēto folkmetāla grupas „Green novice” uzstāšanos, kas bija grupas visiespaidīgākais koncerts no iepriekš piedzīvotajiem. Klausītāju sajūsmu un ovācijas pamatoti izpelnījās Olgu Rajecka ar savu pozitīvismu un tautā populārajām, līdzi dziedamajām dziesmām. Savukārt „Dzelzs vilka jauno Jāņu orķestris” ar muzikāliem efektiem un dziesmu tekstiem gaisā aktivizēja vasaras naktīm piestāvošo nedaudz neķītro un pagānisko noskaņu.

Par spīti zibens švīkām debesīs un pāris kautrīgām lietus lāsēm, elektrības īslaicīgam zudumam un neveiklām nebūšanām ar fonogrammu, izmētātām plastmasas glāzēm un pudelēm, dažu cilvēku trakumam un pat pēdējā autobusa reisa savlaicīgumam, pasākums tiešām bija vasarīgi piesātināts un pozitīvi dzīvs! 

Pašās beigās noteikti jāuzsver, ka Rēzeknes novads var dižoties ar bagātu kultūrvēsturi un tradīcijām, entuziastiskiem cilvēkiem un viņu sasniegumiem dažādās dzīves jomās. Dižošanos ar savējiem apliecināja arī pasākuma laikā plīvojošais novada un Latgales karogs.

Par pasākumu vēl arī te: 

http://rezeknesnovads.lv/rezeknes-novada-dienas-aizvaditas-krasni/ 

Savu stāstu izstāstot

Ciemošanās kā viens no socializācijas veidiem ir senāks par senu, un, šķiet, neviens neapstrīdēs, ka tās veiksmīgai norisei ir nepieciešamas abpusējas simpātijas, vēlme komunicēt ar skatieniem, smaidiem, žestiem un vārdiem un darīt kopā dažādas lietas: malkot ēdienu un dzērienu, dziedāt, dejot vai strādāt. Latgales lingvoteritoriālās vārdnīcas šķirklī Gosts (sk. 1. izd. vai 2. izd. 219.–220. lpp.) ir teikts, ka Latgalē labs ciemiņš ir tas, ar ko var saprātīgi parunāties, kas prot patiesi priecāties un kas nav pārlieku uzbāzīgs ar saviem apmeklējumiem, aizmirstot savus darbus un kavējot citiem darbus. Savukārt valodas barjera nekad nav bijusi par iemeslu draudzīgu attiecību uzturēšanai. Šaubu nav, ka etno festivāls Gosti kā ikgadējs ciemiņš šiem kritērijiem pilnībā atbilst. 

Rēzeknē 11. un 12. jūlijā notikušajā festivālā ciemojās vairāki simti dalībnieku un vairāki desmiti kolektīvu no tuvākām un tālākām vietām, piemēram, Lietuvas, Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Turcijas. Tas bija veltīts siena talka tematikai, ko atspoguļoja gan dekorācijas (no zīmuļiem saslieti zārdi, siena rullis galda vietā), gan pasākumu nosaukumi (piem., koncertballe Nakts pi sīna bluoča), gan vadītāju un teicēju publiskie teksti, gan gaisā virmojošais apņēmības pilnais un saulaini gaišais noskaņojums, gan arī, protams, dziesmu un deju repertuārs.

Ciemošanās festivālā nostiprināja atziņu: vienmēr un visur cilvēku attieksme pret veicamo darbu ir atšķirīga; dažs to izjūt no sirds kā savējo, cits to dara darīšanas vai gadījuma pēc. Apvienojot šādus cilvēkus vienkop, veidojas kopējais stāsts, kas tad vairāk vai mazāk, tiešāk vai netiešāk atklāj katras kultūras savpatīgo pasaules redzējumu un izjūtu, balstītu tradīcijās, šī brīža notikumos un pārdzīvojumos, nākotnes vīzijā. Līdz ar to pasākuma baudīšana bija nedaudz pielīdzināma dažādo stāstu uzklausīšanai (izdzīvošanai), ar mīlestību un pietāti izjūtot intuitīvi atpazīstamos un arhetipiski tuvos kodus, bet ar tolerantu cieņu un piesardzību pieņemot mazāk saprotamos kodus. Tur neko nevar darīt, šī psiholoģiskā barjera pret svešo mājo, lai arī cik ļoti censtos iedziļināties. Vērojot pasākuma etniski daudzveidīgos dalībniekus un viesus dažādos tērpos (spilgti sarkanos, rudzupuķu zilos, zemaini brūnos, mirdzoši baltos) un grupējumos, neatstāja sajūta, ka kopīgās sarunas, maltītes un kopā būšanas prieks bija visiem bezgala interesants un lietderīgs, bet patiesībā galvenais ciemošanās mērķis bija savējo sajušana līdzās, sev vitāli nozīmīgā stāsta atkārtota iepazīšana.

"Es rokstu tai kai irā.." - Valentins Lukaševičs "Bolti burti", 2011.

  

P.S. Ir teksti, kas izlasīti viegli palaiž no sevis projām, atliek tik uz mirkli aizgriezties, un ir teksti, kas spītīgi, nepakļāvīgi un pat mazliet bezkaunīgi dzīvojas pa galvu kā saimnieki, spēji un vairākkārtīgi izjaucot apziņas un zemapziņas domu, ideju un sajūtu ierastos ritmus un tirdot atbildes. Taču tieši pēdējie ir interesanti ar savu patstāvību un rakstura stingrību. Šoreiz mani izaicināja un dara to vēl joprojām Valentīna Lukaševiča dzeja. Tad nu es raudzīšu parotaļāties ar autora līdz šim pēdējo iznākušo dzejas krājumu „Bolti burti”.

Grāmatas vizuālā veidola pieticība ir saglabāta kā dzejas krājumu vienojošais ekslibris, lai tekstu lasītājam nodotu tieši un nepastarpināti. Spītīgi melno rakstzīmju un kautri balto atstarpju būtība taču kūņojas saturā, ne glancēti krāsainos vākos un ilustrācijās.

Tekstam cauri izsijājoties trīs sakrokotām marles kārtām, sutanā apģērbto burtu karavānās atklājas vārdi, no ikdienas dzīves daudzveidīgās formās izšķērētas ainas, neviļus patramdītas domas un izjūtas. Vai tikai baltas? Nez vai; palete ir krāsu piepildīta, sākot ar dzelteno (brīdinājuma zīmi debesīs un sievietes halātu), zaļo (lapām un vistām), sarkano (vaigiem un pienu) un beidzot ar gaišpelēko baznīcu un melno aiz naga. Savukārt baltais, šķiet, lielākoties izceļ būtisko, cēlo, pat klusiņām pielūdzamo, piemēram, valodu, kurā var izteikties dvēseliski un no sirds, bļodiņu kā dzīvību uzturošas maltītes glabātavu, bikses kā cieņu pret sevi un citiem, arī aizkarus kā ārpasaules logu svētku drānas. 

Jau nosaukumā netieši tiek pieteikta bināro opozīciju nozīmība dzejoļu ainavā: balti burti nostājas ierasti melno vietā, nepateiktais pieglaužas līdzās pateiktajam, nesaprotamais – saprotamajam, nereālais – reālajam. Vienkopus tiek sastatīts sakrālais un pasaulīgais, brīžiem tos sakūdot konfliktsituācijās vai pārbaudot mulsinošās divdomībās, bet galvenokārt tomēr atstājot mierpilnā līdzās pastāvēšanā. Sevis, dzīves un pasaules pieņemšanai.

Pretstati ir vērojami laiktelpas atspoguļojumā, piemēram, konkrētība (pi lūga, iz bolkona, ustoba, kopi, pīcūs nu reita) un nenoteiktība (nazkur, kurta aiz pakseiša, kod, kodta). Telpas uztverē ir vērojams šķīrums: pilsēta un lauki, slēgta un atvērta telpa, šos lielumus ne gluži pretstatot, bet priekšroku dodot dabas klātbūtnei un atvērtai telpai, to rodot un baudot arī pilsētvidē. Savukārt laika uztverē būtiska nozīme ir cikliskajam laikam, izceļot dabas ritmus: diennakti, gadalaikus, mirkli un mūžību, arī mainīgo un pastāvīgo. Tomēr ir sajūta, ka mēģināts parādīt šķietami atšķirīgo lielumu saskares punktus, izpludinot robežas.

Atsevišķos dzejoļos pretstati palīdz pamanīt nianses, piemēram: istabā – tukšas vāzes, laukā – pilns ziedu. Savukārt dažviet pretstats izpaužas pārsteiguma efekta veidā dzejoļa beigās, kad pēdējās rindiņās ir ievilkts kāds negaidīts fakts, notikums vai situācijas pavērsiens.

Domājot vēl par dzejas krājuma kopējo noskaņu, jāmin viegli miglainā un nojaušamā ironija par mūsdienu pasaules un sabiedrības procesiem, cilvēku ieradumiem un pasaules izjūtu, arī falšu. Taču viss iepriekš minētais tiek līdzsvaroti pieņemts kā viena no iespējamām dzīves formām, tāpat kā lauku māju tukšās acis un sakumpušie pleci, sirdssāpes (caurumi sirdī), piemetušās slimības vai nenovēršamā novecošana ar bērna bezrūpību un vieglumu garā.

Krājuma centrālais tēls ir bohēmisks rakstnieks, kas atainots galvenokārt reālistiskās dzīves situācijās kā klusumu mīlošs vienpatis, uzmanīgs detaļu (cilvēku uzvedības un rīcības, ikdienas situāciju, dabas norišu un parādību) vērotājs un pats sava ceļa gājējs ieplānotās vai brīvā tecējumā palaistās dažādu laiktelpu mērvienībās. Tēlā ir saskatāms meklētāja gars, kas priekšstatus un zināšanas labprātāk iegūst empīriski (resp., uztver jutekliski), līdzpārdzīvojot klātesamību (ar draugiem, dzīves skolotājiem, svešiniekiem), bieži vien pārgalvīgi aizraujoties un noreibstot no pārmērībām (arī alkohola). Kad vajag, tad paštiesāšana izpaužas pašironijā, psiholoģisko un fizisko pārbaudījumu uzlikšanā un izciešanā. Bet pasaules kārtības skaidrībai un savas esamības pamatošanai neuzbāzīgi tiek uzjundīti filozofiski un eksistenciāli jautājumi. Te, manuprāt, arī atklājas teksta ideja – cilvēkam domājot, izjūtot un darbojoties visapkārt esošajā un notiekošajā daudzveidībā ir jāatrod eistais, tas, kas patiesi ir būtisks.

Sevis un vērtīgā meklējumos nozīmīgs tēls dzejā ir sieviete (meitine, meituška, sveša sīvīte, agruokuo sīvīte, zaraza, drauga bejušuo sīva, buoba, vece, sīva), kas centrālajam tēlam patīk (kam gan nepatīk? J) un attieksmē pret viņu ir uztverama kā sarunu biedrs un draugs, mīļākā, mīļotā un kā sieva. Taču kā svarīgi dzejas mikrotēli ir arī: alus, kam pielīdzināta tiek pat mūsdienu cilvēka dzīve, putni (cīruļi, lakstīgalas, baloži) kā brīvības un radošuma simbols un pretstatā – zemes rāpuļi, ābeļdārzs un emociju (mīlestības, dusmu, aizvainojuma) izsakoši āboli, stikls kā caurredzamības un skaidrības simbols, bet vienlaikus kā šķīrums un izaicinājums. Nevar nepieminēt nazi, ar ko tiek griezta maize un atvērti konservi, bet ar ko tiek gūti arī savainojumi sevis graizīšanā vai citu uzbrukumā. 

Tā kā grāmatu skapī gulst otrais dzejoļu krājums „Vot taidi vot i batvini” (2006), tad likumsakarīgs ir neliels salīdzinājums. Atkārtoti pārlapojot iepriekšējo krājumu, liekas, ka tanī krietni biežāk pavīd postmodernisma manierē ieturētas absurda un paradoksa šķilas, dzejprozas piemēri, dialoga formas, pašidentifikācijas („Es” – stikls, generals, spīgeļs, čyuska) un pašrefleksijas eksperimenti emocionālā ekspresijā, atklātāk paužot sāpes un parādot seksuālo dziņu remdinājumu. Turpretī šajā dzejas grāmatā ir vērojama, šķiet, apzināti remdināta, pat mazliet fatāla dzīves pozīcija, izvairoties no impulsīva patētiskuma un skaidrāk apzinoties un novērtējot vērtīgo. 

Visbeidzot jāteic, ka dzejas krājumā „Bolti burti” manu uzmanību visvairāk piesaistīja tieši galvenā tēla cilvēcīgā vienkāršība, labsirdība un draudzīga attieksme, nevērtējot cilvēkus pēc statusa vai materiālā stāvokļa, bet pēc rakstura iezīmēm un pasaules uztveres, tāpat arī vēlme pilnasinīgi Dzīvot. Dzejoļu izveides sakarā ir izceļami īsie un lakoniskie teikumi (stopkadru miniatūras), pāris interesantas paralēles (Kiļka tomatūs i portveins. // Sīvīte ar peipi i minikūs. (89.)), metaforas un daži trāpīgi salīdzinājumi, arī vieda cilvēka atziņas (Kod navā vairs nikaida satura // Palīk pruotā tikai fakti. (8.)) un vārdi, kuru nozīmi meklēju vārdnīcā. Savukārt ik pa laikam traucēja dzeršanas tematika, kam krājumā ir konceptuāla nozīme. Tās attaisnojumam atradu citātu iepriekšējā dzejoļu krājumā – Skaidrā raksteit nazkai na tai – // Navar aizīt da dvēselei. (28.). Ja tas palīdz tēlam-rakstniekam individualizēties un sevi pašrealizēt, man nav iebildumu. Galu galā, tā arī ir viena no Patiesībām, tāpēc laikam muļķīgi būtu to ignorēt. 

Iz kolna nabeja solna.
Tī putekli nu kara.
Sadaguši muokūni,
Izkuss leits.
A kai es
Palyku dzeivs? (102.)

Pīteik ar veikalā
Nūpierktim uobelim.
Ilgi tūs mozgoju
Zam korsta iudiņa.
Nivīna sīvīte
Maņ rūkys navā
Tai sasiļdiejusi. (45.)

Dabasūs navaida saule
A dzaltona breidynuojuma zeime.
Viejs giusta
Kurs puorsnādz uotrumu.
Mygla puorbauda
Ci nabeja veina. (30.)

P.S. Tukšo trīspunktu bizbizmārītes katrā lapā pieļauj dzejoļus novērtēt pēc spontāni subjektīviem un pilnīgi nestrukturētiem kritērijiem, balstoties vien uz lasīšanas brīža izjūtām un pārdomām. Dažām tintes pilieni ir notraipījuši sejas uzreiz un aumaļām, citām vēl jāgaida savs laiks vai jāpaliek bešā. Pieticība nav slikta iezīme. Nekam. 

P.S.S. Tīmeklī (KDienā) atradu pāris komentārus par nupat aplūkoto dzejoļu krājumu; no četru cilvēku domām vien daži teikumi par dzejas būtību, pārējais par polikorektumu, latgaliešu mēli valodu pļavā un lasīšanas grūtībām... 

KDienas raksts: 

http://www.diena.lv/kd/literatura/literaturas-gada-balva/specialbalva-valentins-lukasevics-bolti-burti-13942663