Tikpat raita kā zābaku zoļu spoguļošanās peļķēs ir mana ieiešana sevī.., neprognozējami, nedaudz pārgalvīgi, trāpīgi un smeldzīgi dziļi... Slapjas kājas pustumsā.
"Izlaiduma gads" - sadraudzēšanās ar citiem, sev nedaudz līdzīgiem, mēģinājums aizmirsties no savas reālās dzīves (=neveikli izveidojošās situācijas, kurā būtisks ir nepateiktais, bet skaidri saprotamais) vai nepiekāpīga sevis pašapliecināšana? Arī bēgot var tā arī Sevi neatrast.. Un tas, kas liekas īsts, reizēm ir vienkārši bezkaislīga un bezdvēseliska ilūzija.. vēlamā projekcija uz citiem nemanāmas laiktelpas drānas.. vai arī lēngaitā mērcēta fotofilmiņa, neattaisnojot gaidītās cerības.. Bet, kas neriskē, nedzer šampanieti? (vai tā?!) Tomēr vai tas nedarbojas vien tad, ja svarīgs ir mērķis - šampanietis - pats par sevi?... :)
Visspilgtākais filmas tēls, manā skatījumā, ir mazais puisēns, kam tā pieķeršanās (pat mīlestība) ir pa īstam. :) Tā buča bija tik dzīva! :) Savukārt dzīves iešūpinātais skepticisms traucēja pieņemt skolotājas un skolēna attiecību izveidošanos.. Vai neveikli smaidi un pāris drudžaini raustošas frāzes ir pamats jūtu uzvirdumam un attiecību iešūpošanās procesam? Vai varbūt tam svaram nemaz tik daudz atsvaru nevajag?!
Tomēr acīmredzot kaut kā pietrūka vai bija par daudz, lai izaudzētu kaut kādu neprātīgi prātīgu kopējo Stāstu.
Citādi jau pat nedaudz patiesi trāpīgs ir mūsdienu jauniešu pasaules uztveres tvērums, ko raksturo fragmentārisms, ekrāna (telefona, kameras) kā starpnieka klātesamība un paštīksmināšanās, provokācija, bet tanī pat laikā ļaušanās pašplūsmai...
Filmai un tās skatītājiem novēlu ļauties notiekošā pašplūsmai.., necenšoties iedziļināties ;) Vienreizējo trauku lietošanai instrukcija nav nepieciešama! :) [Kontekstuāli lietderīga atziņa.., jo pat anotācijas pārlasīšana nelīdzēja].
"Izlaiduma gads" - sadraudzēšanās ar citiem, sev nedaudz līdzīgiem, mēģinājums aizmirsties no savas reālās dzīves (=neveikli izveidojošās situācijas, kurā būtisks ir nepateiktais, bet skaidri saprotamais) vai nepiekāpīga sevis pašapliecināšana? Arī bēgot var tā arī Sevi neatrast.. Un tas, kas liekas īsts, reizēm ir vienkārši bezkaislīga un bezdvēseliska ilūzija.. vēlamā projekcija uz citiem nemanāmas laiktelpas drānas.. vai arī lēngaitā mērcēta fotofilmiņa, neattaisnojot gaidītās cerības.. Bet, kas neriskē, nedzer šampanieti? (vai tā?!) Tomēr vai tas nedarbojas vien tad, ja svarīgs ir mērķis - šampanietis - pats par sevi?... :)
Visspilgtākais filmas tēls, manā skatījumā, ir mazais puisēns, kam tā pieķeršanās (pat mīlestība) ir pa īstam. :) Tā buča bija tik dzīva! :) Savukārt dzīves iešūpinātais skepticisms traucēja pieņemt skolotājas un skolēna attiecību izveidošanos.. Vai neveikli smaidi un pāris drudžaini raustošas frāzes ir pamats jūtu uzvirdumam un attiecību iešūpošanās procesam? Vai varbūt tam svaram nemaz tik daudz atsvaru nevajag?! Tomēr acīmredzot kaut kā pietrūka vai bija par daudz, lai izaudzētu kaut kādu neprātīgi prātīgu kopējo Stāstu.
Citādi jau pat nedaudz patiesi trāpīgs ir mūsdienu jauniešu pasaules uztveres tvērums, ko raksturo fragmentārisms, ekrāna (telefona, kameras) kā starpnieka klātesamība un paštīksmināšanās, provokācija, bet tanī pat laikā ļaušanās pašplūsmai...
Filmai un tās skatītājiem novēlu ļauties notiekošā pašplūsmai.., necenšoties iedziļināties ;) Vienreizējo trauku lietošanai instrukcija nav nepieciešama! :) [Kontekstuāli lietderīga atziņa.., jo pat anotācijas pārlasīšana nelīdzēja].
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru