Pilnīgi nestrukturētas pārdomas, ideju impulsi, lasot dzejoļus:
Vēl mums piedzīvot izdzīvotos notikumus, vēl mūsos mīt mitoloģiskie tēli (Odisejs, Kirke, pēnelope, Oidips..) un tie ir starp mums kā ēnas, kā tukšums vai kā nojaušamas vibrācijas..., vērojot un uzglūnot īstajā vai neīstajā laikā un telpā. Esība sadodas rokās ar mūžīgo Neesamību un traucas, traucas kā negudras virpuļojošā dejā, izārdot robežas kā vecu kamzoli, izdzēšot tik tikko uzspiestos pēdu nospiedumus. Liktenis aplaudē.. Smiekli.. Un Asara iestiedzas dziļi jo dziļi zemē pašsaglabāšanās nolūkos. Līdz citai reizei. Kad BŪT būs vieglāk kā cīnīties ar to, kas nekustas.
Un te būt Būt visu pirmajam pirmelementam - ūdenim, kas mūs veido, kas pieļauj mūsu būšanu, radina attīrīties, dod veldzi, kairina un uzbudina, arī šķidrina acis patiesībai, pat soda..., kaut ar vienaldzību. Āmen.
Uguns kalnu galā kā svece Tevis noburšanai, Tevis piesaukšanai un dvēseles pabarošanai. Tikai siltumā lemts ir atkalināties visdziļāk noslēptajām izjūtām un klusiem čukstiem.
Tuksneša neauglība ir auglīga smilšu un vēja attiecībām, nejauši nolauzta zara dragreisam ar barību tverstošiem dzīvniekiem.
Paleksimies, lūdzu-lūdzu, paleksimies tik augstu, ka varam ieelpot debesīm kreisajā ausī, noglāstīt mitros palagus un sapņiem piekārtot bantītes, sapītas bālajos matos.
Viss ir tikai krāsaina interpunkcijas ģeometrija - pat debesis. Saskaitāmi punkti, komati, izsaukuma zīmes un jautājumi, Cilvēki un eņģeļi... Vai var ieplānot sevi kāda cita TopDesmitniekā? Emotikoni vārdu vietā aizstāj jebkuru valodu un ir kā melnas zeķes, kas no biežas mazgāšanas kļuvušas pelēkas, un šeiri padebešu savilkšanai...
Mēs esam mūris Sev, mēs dzīvojam, radot mūrus, mēs klīstam dažādos mūros kā pašu neaizsargātā labirintā, meklējot Sevi, to Otru, Debesis, Ūdeni, Uguni, Brīvību... Dzīvu Būšanu Mūžībā.
Trīsrindes, kas pielipa:
sudraba olīvkoks
nolīcis pāri atvaram
tuksnesī
(L.Briedis, 15)
[..]
tas nekas
ka tev nekad nav bijis vietas
starp cilvēkiem
tas pieder pie lietu (lietas)
būtības
(L.Briedis, 42)
divi pilnmēneši:
tavu krūšu liegums
kur man pārziemot
(L.Briedis, 67)
nezināma
nenosakāma izcelsme:
čuksts
(L.Briedis, 68)
tu esi aka
ko Dievs izracis zilgmē
kur eņģeļiem padzerties
(L.Briedis, 71)
Vēl mums piedzīvot izdzīvotos notikumus, vēl mūsos mīt mitoloģiskie tēli (Odisejs, Kirke, pēnelope, Oidips..) un tie ir starp mums kā ēnas, kā tukšums vai kā nojaušamas vibrācijas..., vērojot un uzglūnot īstajā vai neīstajā laikā un telpā. Esība sadodas rokās ar mūžīgo Neesamību un traucas, traucas kā negudras virpuļojošā dejā, izārdot robežas kā vecu kamzoli, izdzēšot tik tikko uzspiestos pēdu nospiedumus. Liktenis aplaudē.. Smiekli.. Un Asara iestiedzas dziļi jo dziļi zemē pašsaglabāšanās nolūkos. Līdz citai reizei. Kad BŪT būs vieglāk kā cīnīties ar to, kas nekustas.Un te būt Būt visu pirmajam pirmelementam - ūdenim, kas mūs veido, kas pieļauj mūsu būšanu, radina attīrīties, dod veldzi, kairina un uzbudina, arī šķidrina acis patiesībai, pat soda..., kaut ar vienaldzību. Āmen.
Uguns kalnu galā kā svece Tevis noburšanai, Tevis piesaukšanai un dvēseles pabarošanai. Tikai siltumā lemts ir atkalināties visdziļāk noslēptajām izjūtām un klusiem čukstiem.
Tuksneša neauglība ir auglīga smilšu un vēja attiecībām, nejauši nolauzta zara dragreisam ar barību tverstošiem dzīvniekiem.
Paleksimies, lūdzu-lūdzu, paleksimies tik augstu, ka varam ieelpot debesīm kreisajā ausī, noglāstīt mitros palagus un sapņiem piekārtot bantītes, sapītas bālajos matos.
Viss ir tikai krāsaina interpunkcijas ģeometrija - pat debesis. Saskaitāmi punkti, komati, izsaukuma zīmes un jautājumi, Cilvēki un eņģeļi... Vai var ieplānot sevi kāda cita TopDesmitniekā? Emotikoni vārdu vietā aizstāj jebkuru valodu un ir kā melnas zeķes, kas no biežas mazgāšanas kļuvušas pelēkas, un šeiri padebešu savilkšanai...
Mēs esam mūris Sev, mēs dzīvojam, radot mūrus, mēs klīstam dažādos mūros kā pašu neaizsargātā labirintā, meklējot Sevi, to Otru, Debesis, Ūdeni, Uguni, Brīvību... Dzīvu Būšanu Mūžībā.
Trīsrindes, kas pielipa:
sudraba olīvkoks
nolīcis pāri atvaram
tuksnesī
(L.Briedis, 15)
[..]
tas nekas
ka tev nekad nav bijis vietas
starp cilvēkiem
tas pieder pie lietu (lietas)
būtības
(L.Briedis, 42)
divi pilnmēneši:
tavu krūšu liegums
kur man pārziemot
(L.Briedis, 67)
nezināma
nenosakāma izcelsme:
čuksts
(L.Briedis, 68)
tu esi aka
ko Dievs izracis zilgmē
kur eņģeļiem padzerties
(L.Briedis, 71)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru