"Latviešu valoda", 2013

Jaunizdotās grāmatas „Latviešu valoda” (2013) apskats

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds Andreja Veisberga redakcijā ir izdevis enciklopēdiski populārzinātnisku grāmatu par latviešu valodas sistēmu, daudzpusīgumu un funkcionalitāti. Tās tapšanā ir iesaistījušies 22 latviešu valodnieki, lai lasītājam ne „hiperzinātniski” atklātu kādu atsevišķu, ar valodu un tās izpēti saistītu jautājumu. Grāmata ir veidota no vairākām valodniecības perspektīvām, piemēram, lietišķās valodniecības, diahroniskās valodniecības, sociolingvistikas, pragmatikas, datorlingvistikas u. c.

Vēlētos uzsvērt, ka grāmata ir aplūkojama vienlaikus gan kā mācību līdzeklis, gan arī kā saistoša lasāmviela, jo tā nav bezpersoniska, tajā ir jūtama autoru klātbūtne, viedoklis un nostāja, implicēts dialogs ar lasītāju. Pozitīvi vērtējama piedāvātās informācijas strukturētība un pārskatāmība, daudzie piemēri un literatūras saraksts katras nodaļas beigās. Grāmatu var izmantot kā skolēni pamatskolas vecākajās klasēs, tā filoloģijas studenti, atkārtojot vai no jauna apgūstot kādu valodniecības tematu, tāpat arī latviešu valodas kā svešvalodas apguvēji un visi, kam interesē un/ vai nav vienaldzīga mūsu valoda.

Grāmatā pavisam ir 24 nodaļas. Tajā ir aplūkoti latviešu valodas līmeņi: fonētika, uzmanību pievēršot fonētiskajiem līdzekļiem un skaņu pārmaiņām, morfēmika un morfoloģija, rādot vārddarināšanas un formveidošanas iespējas, vārdšķiras un to gramatiskās kategorijas, sintakse, raksturojot vienkāršus un saliktus teikumus, arī teksta vienības un tekstveidi. Interesanta ir valodnieka O. Buša nodaļa par latviešu valodas leksiku, kurā var iegūt informāciju par aptuveno latviešu valodas pilnnozīmes vārdu skaitu, aizguvumiem (somugrismiem, ģermānismiem, anglicismiem), leksikas vēsturisko mainīgumu un stilistisko diferenciāciju. Savukārt nodaļā par frazeoloģismiem var uzzināt to klasifikācijas iespējas un aplūkot daudzveidīgo piemēru klāstu.

Tāpat grāmatā ir atsevišķa nodaļa par latviešu valodas stiliem un to vēsturisko izveidošanos un izpēti, latviešu literāro valodu, dialektiem un izloksnēm. Jauki, ka latgaliešu rakstu valodai ir veltīta atsevišķa nodaļa, ko sagatavojusi valodniece A. Stafecka. Tomēr žēl, ka rakstu valodas paraugi nav piedāvāti arī no mūsdienu tekstiem, radot maldīgu priekšstatu, ka valodas liecības ir iegūstamas vien no 20. gs. beigu folkloras/ dialektoloģijas ekspedīcijām. Mūsdienu situācija netiek atklāta. Vai tad nekas nav paveikts un nekas arī nenotiek? Lieki piebilst, ka arī izdoto vārdnīcu sarakstā iztrūkst ieraksta „Lingvoteritoriālā vārdnīca” 2 sējumos.

Pietiekami liela uzmanība grāmatā ir veltīta valodas situācijai Latvijā, latviešu valodas lietojumam dažādās dzīves sfērās un tās funkcionālajiem variantiem: slengam, bērnu valodai un jauniešu valodai. Saistošas ir nodaļas par preses valodu un reklāmas valodu, kurās tiek analizēti konkrēti piemēri un situācijas, ko lasītājs var saistīt ar savu pieredzi.

Vairāk teorētiskas ir sadaļas par tulkojumvalodu, tās īpatnībām un normu, lingvistisko pragmatiku un valodas politiku. Savukārt vēsturisku informāciju grāmatā ir atrodama par rakstu valodas izveidi (16.-18.gs.), vārdnīcu un terminoloģijas attīstību Latvijā.

Grāmatā tiek aktualizēts arī latviešu valodniecībā retāk dzirdēts jautājums par dzimtes aspektu, kā arī datortehnoloģiju izmantojuma iespējām (latviešu valodas digitālie resursi, tulkošanas tehnoloģijas, tekstu apstrādes tehnoloģijas).

Visbeidzot gribētu piebilst, ka kā mīnusu uztveru līdzsvara trūkumu nodaļu apjomā. Informācija būtu izvēršama par pragmatiku, bērnu valodu, internetvalodu un dzimtes aspektu. Saprotams, ka šīs jomas latviešu valodniecībā ir attīstības sākumā un ir uz ko tiekties, bet grāmatā varēja būt piedāvāts plašāks teorētiskais materiāls. Tas arī būtu interesanti un ideju rosinoši.  

Kopumā jāteic, ka, grāmatas saturs ir daudzveidīgs un noderīgs neskaidru jautājumu atbilžu sameklēšanai. To arī centos parādīt ar šo īso grāmatas pārskatu.