Iedomājoties Paulu Bankovski latviešu literatūras sakarā, man uzreiz nāk prātā amizanti interesantais īsprozas darbs "Sanāksmes protokolam pievienots vizuālās mākslas nozares konkursa projekta apraksts" krājumiņā "Prozas lasījumi klātienē un neklātienē" (šķiet, 2007), ko izlasīju vienā rāvienā, un viss lasīšanas process tika pavadīts ar neizplēnējošu smaidu. Patētiskais komiskums šķita ļoti apetelīgs.
Otrs darbs, kas nāk prātā, ir "drēbes jeb ādama tērps" (2006), ko izlasīju krietni vien pēc grāmatas iegādes. Nezinu, kāpēc. Šo darbu es raksturotu kā postmoderniskā tradīcijā veidotu pseidomitoloģisku vēstījumu ar reliģiskām reminiscencēm. 21.gs. Ādams šī laikmeta pasaules uztverē, attiecībās, situācijās.
"Es neko neatceros" (2013) - nedaudz jutekliski tverams darbs, kas iepazīstams trīs līmeņos:
1) līdz vissīkākajai detaļai izpētot akvareļus: mazos zīmējumus, kautri novietotus lapas perifērijā, vidējos attēlus lapas centrālajā zonā, arīdzan drosmīgos zīmējumus visā lapas atvērumā. Cilvēki, pilsētvide, slēgtas iekštelpas un abstrakcijas krāsu saspēlēs no bēšā un blāvi rozīgā līdz tumšvioletajam un melnajam;
2) izlasot un pārdomājot dzejprozas darbus ar baltiem burtiem uz melnas lapas par nedaudz hiperbolizēto ikdienišķo un nenovēršamo, ko nelabprāt gribas atzīt par patiesību, attiecināmu uz sevi, sev tuvāko, cilvēcību...
Pasakas formula "Reiz dzīvoja..." taču pieļauj to visu aizgrūst prom no sevis, jo tas taču vien iztēlē mītošais, nenoteiktais un neīstais, realitātei nepiemītošais! :)
3) iepazīstot 17 īsprozas darbus, kuros viss notiekošais ir par/ ap kādu lietu. It kā šāda skata punkta maiņa varētu nešķist nekas pārsteidzošs, bet simpātiska likās neziņa atsevišķos stāstos, kas ir šī lieta? Vai mana intuīcija pareizi čukst priekšā? Tieši šis apkārt esošais "apvalks" - lietas fiksētā pasaules uztvere, pagātnē izdzīvotais un pārdzīvotais, arī sociālais konteksts (cilvēku attiecības un problēmas, sadzīviskās ainas), ko pievilcis klāt konkrētais priekšmets, ir interesants. Cilvēks un viņam piederošo lietu mijiedarbe, lietu savstarpējās attieksmes.
Patika arī intertekstu izmantojums (sakāmvārdi un parunas, frazeoloģismi, botānikas, arheoloģijas, kultūrvēstures, gastronomijas fakti) un dažas trāpīgas atziņas par šķietami zināmo un pašsaprotamo, bet kas liek pārdomāt savas rīcības vai uzvedības nepieciešamību vai sekas.
Kopumā laikam, ja arī precīzi neatcerēšos stāstu sižetus vai centrālo tēlu aprakstus, paliekošas būs sajūtas, lasot/skatot šo darbu. Arī tas nav mazsvarīgi un peļami.
Jauki, ka autors spēj lasītāju katru reizi pārsteigt ar kaut ko jaunu vēstījuma izveides sakarā! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru