Raksts. Rakstīt. Rakstīšana. Melnraksts. TĪRRAKSTS. 1.daļa.

Raksts - it kas. 

Rakstīt - ļauties zīmju un nozīmju ballītei, tverot gan smalka šampanieša glāzi un aprikožu smalkmaizītes vai ābolu strūdeli, gan sālītu speķi un biezpiena plācenīšus, gan apceptu vārīto desu ar beigušos derīguma termiņu. Un Rakstīšana - šī kopā būšana, arī ar sevi..., beidzot (varbūt..?). 

Melnraksts - pusceļā sastaptais kautrais smaids un nepārliecinoši mulsie skatieni pie miniatūriskas kafijas krūziņas. 

Tīrraksts - te nu tas ir - kaut kas, kas uzjundī sarežģīti satuntuļotus jautājumus un nesniedz taisnām maizes šķēlēm līdzīgās atbildes. Drupačas un drupačošanās :) 

TĪRRAKSTS. Jauns izdevums virsredaktora V. Spāres vadībā, ko ieteica pārskatīt labs draugs, kā ieteikumiem uzticos.

Saturīgi sakarīgs un daudzpusīgs žurnāls, tāpēc arī to nav iespējams raksturot vienuviet. 

Virsrakstā "iekritušais" numurējums lai ir kā pašdisciplinējošs atgādinājums turpinājumam vai arī kā norāde, ka turpmāk lasāmais nav attiecināms uz visu izdevumu (jāpatur sev drošības spilvens gadījumam, ja turpinājums nesekos. Atlaidiet!).

Pāršķirstot žurnālu, tā vien gribas nomurmināt zem deguna - ne katrs uzskribilētais teksts ir uzskatāms par Tīrrakstu. Es teiktu - labs melnrakstu un tīrrakstu veselības kokteilis tik dažādajam lasītpriekam (vēlams ar brillēm sīkā šifra trīskolonnu parādē dēļ). 

Literatūra. Proza. 

Pavasaris. Viss pamazām kužinās un mostas, rosās un kunkuļojas, tikai 7 stāsti ar nāves tematiku. Varbūt tas tāpēc, ka pavasarim pastiprināti nepieciešama dzīvo radību enerģija, kas tiek izsmelta aumaļām vien no garā un miesā vājākajiem? Un, jā, stāsti galvenokārt autoru- vīriešu (tāpat arīdzan visā  izdevumā). Man jau nav iebildumu, protams, ka nē! ;) Tik uzjundī jautājums, vai tas tādēļ, ka pavasaris ir vīriešu dzimtē? Vai lai slava visa Radītājam?! :)

Lai kā tur arī nebūtu, stāsti ir dažādi - elitāri un klišejiski banāli, līdz mielēm smieklīgi (ne humoristiskās izteiksmes dēļ) sociālā reālisma, literārās pasakas, misticisma un fantastikas garā, vijoties vienaldzībai ar pesimismu un smagnēji pragmatisku racionālismu, atšķirīgiem, bet gana zināmiem attiecību modeļiem, cilvēciskām vājībām un grēksūdzei līdzīgu atzīšanos. 

Tos vieno iepriekš minētā nāve - iepriekš paredzamā vai pēkšņā, bet ikvienam nolemtā un neizskaidrojamā. Nāve kā nodeva, nāve kā pienākums, nāve kā ēdiens kādam, nāve kā iespēja dzīvot mūžīgi. 

Top - 3:

1. Pauls Bankovskis "Zilā autobusa sāga", ups, nē - "Nakts kontrole";

2. Guntis Berelis "Zinātnes vārdā!", bet, ja nopietni, tad "... Melnas spalvas debesīs plīv";

3. Valdis Felsbergs "Cilvēces derīguma termiņa pagarinājums", protams - "Protokola pēdējais piliens"

Fragmentu fragmenti (Aforismi?):

Nojausmām un intuīcijai ir maza saistība ar saprātīgumu. - 5.lpp.

Saprašana pret vājprātu nelīdz. - 16.lpp.

Klusējošs dzejnieks vienmēr sev pievērš uzmanību. - 25.lpp.

Nav labi, ja klasiķis ir dzīvs - viņam ir pārāk daudz iespēju kļūt smieklīgam. - 27. lpp.

Recenzijas.

Trīs grāmatu apskats - G. Ignata "Pārbaudes laiks", M. Pujāta "Nāk gaismā pati lampa" un I. Čaklās "Kas dzīvos vārdos".

Manu uzmanību piesaistīja un patīkami pārsteidza vidējās grāmatas - dzejas krājuma - aplūkojums. Patiesi garšīgi un domāt uzvedinoši. Neuzbāzīgi piesaistošs savā atklātībā un tāds kā sadraudzības vakars ar autoru, recenzentu, kritiķiem, grāmatas lasītāju un recenzijas lasītāju. 

Savukārt pasausa kā nedaudz apkaltusi baranka ir pēdējās grāmatas recenzija ar trīskāršu atsauci uz grāmatas sastādītāju ;) 

Vēl paspēju ielūkoties Leona Brieža darbistabā - interesanti, vienīgi gribējās nedaudz izvērstāk. Taču ideja - brīnum jauka. 

Mums piederošās lietas un mūsu ieradumi tik daudz spēj pastāstīt. Arī bez vārdiem.