ne tik, cik melns aiz naga

         Knoķītis, mazliet sapīcis par priežu skuju un smagnējo domu nospiedumiem zābaku zolēs un saplaisājušās kamzoļa piedurknēs, strauji izvirpina rokās konfekti sniegbaltā papīrā, nejauši pamet gaisā, pie viena pārliecinoties vai viņa to nepārtvers vai neiedos dunku par bezbēdnīgo alošanos, un tad, neko aizdomīgu vai draudošu neatskārtis, iemet konfekti rasas pilienu kausā, radot šalkošu, pat nedaudz projām traucošu tvaikoni. Te nu būs vienā rāvienā izmalkotais dvēseles mierinājums! Konfektes saldme nakts klusumam.