Viņa ar melnu, pusdrupušu ogli lēni smagnējām kustībām uz tumšpelēkas bloknota lapas uzzīmēja Knoķīša plaukstas ar mūžīgiem krustojumiem un vientuļi iestaigātām takām un acis ar centrējumu uz iekšējo dziļumu skumjās un sirdssiltu smaidu priekos un iekāres mirkļos. Tas Viņai padevās vislabāk vai cik-necik patiesi un to Viņa gribēja paturēt sev kā ziedojumu sirdsapziņai.
Smalkās un lieganās, biezās un nedaudz draudīgās līnijas un dažāda izmēra punktojumi, kam pat uz papīra ar grūtībām un lielu pretestību izdevās satikties. Melnums. Bez ēnojuma.
Viņa. Paskatījās. Apdomājās. Un tad ar dzelteno spilvendrānu un mazdrusciņ ķermeņa mitrumu izplūdināja melnumu vertikālajā plaknē. Trauksmainu un neaptveramu atblāzmu nevar tā vienkārši un pašrocīgi piesavināties un paturēt. Palaist.
Smalkās un lieganās, biezās un nedaudz draudīgās līnijas un dažāda izmēra punktojumi, kam pat uz papīra ar grūtībām un lielu pretestību izdevās satikties. Melnums. Bez ēnojuma.
Viņa. Paskatījās. Apdomājās. Un tad ar dzelteno spilvendrānu un mazdrusciņ ķermeņa mitrumu izplūdināja melnumu vertikālajā plaknē. Trauksmainu un neaptveramu atblāzmu nevar tā vienkārši un pašrocīgi piesavināties un paturēt. Palaist.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru