Aizmaldīšanās un atrašanās

         Vispār interesanti ir ar tiem cilvēkiem, pat tiem, kas vairs parādās vien vārgu tēlu veidolā, nedroši, zaļās vārnas pirmatnīgumā.
         Var mēnešiem ilgi kurnēt, spiedīgi elpot un mehāniskā uzvilkumā darboties vāverveidīgā ritenī un tad pāris dienu laikā piedzīvot emociju un pārdzīvojumu buķeti, košu jo košu un izaicinoši drosmīgu. Kā palaista vaļā upe no aizsprosta, kas gatava tecēt un tecēt, ne mikli netiecoties tapt apstādināta vai pavērsta otrā virzienā. Citā salīdzinājumā (izvēles iespējamībai) - kā no marihuānas miglas atbrīvojies prāts, kas atkal no jauna ierauga šķietami ierasto pasauli un iemīlas tajā. Tik bērnišķi patiesi! 
        Laikam jāaizmaldina sevi, lai atgriešanās šķistu laimpilnākais ieguvums. Izlaižot sevi brīvībā, garīgā plašumā, būtības dzīlēs sasienas vienkopus svarīgais, tuvais un vitāli nepieciešamais. Tas neizprotamais absurdums - brīve sevis saķepināšanai - nebrīvei. No sevis jau neaizbēgt :)  

Paldies, zeme un ūdens, debesis un V.K., par jūsu būšanu un iespēju jūs iepazīt arvien no jauna!