Kad lasu daža laba literatūras blogera "atskaiti", kurā tiek nosauktas 6 un vairāk grāmatas mēnesī, manī uzvirmo nesapratne - vai tiešām var paspēt izjust grāmatu dziļumu, ja tās tiek viena pēc otras bezjūtīgi nomainītas tik zibenīgi (hmm, varbūt šādi var lasīt vienīgi salkanos, "vienlīmeņa" romāniņus, kuru sižets ir paredzams un simtiem citiem līdzīgs)? Vai varbūt tas ataino "vidējā" mūsdienu cilvēka, kas vēl apbrīnojamā kārtā lasa inteliģenta cilvēka iespaida atstāšanai, domāšanu - ātrāk, vairāk un vieglāk?
P.S. Jāatzīst, ka man katra Īpašā grāmata nedod mieru mēnesi, pusgadu, gadu un pat vēl vairāk.. Kamēr es to pār-izdzīvoju līdz pat pēdējam burtam, pēdējai idejai un pēdējai savai izjūtai, nevaru ķerties klāt tā pa īstam ne vienai citai, jo to uztveru kā zināmu nodevību.. :) Bet varbūt es vienkārši esmu lēnLasītāja, kas cenšas savu literāro laiskumu šādi attaisnot :-)
P.S.S. Citāts no igauņu rakstnieka Jāna Unduska grāmatiņas: "Pastāv funkcionālā lasīšana un ar grāmatu kā partneri komunicējošā lasīšana. Funkcionālā lasīšana grāmatai kā patstāvīgai personībai nekādu uzmanību neatvēl. Tā bieži nozīmē tikai teksta vienpusēju lietošanu. [..] Komunicējošā lasīšana ir kaut kas cits. Tā nekad nevar būt pārmēru raita, ne mērķtiecīga. Mašīniskums ir izslēgts. [..] Šādi lasītāji saskata grāmatā problēmu un prāto, kā ar to tikt galā, šķirsta uz priekšu un atpakaļ, ar pūlēm pārlasa zināmās rindkopas, no jauna pārskata jau izlasīto, izlases veidā iemet acis turpmākā tekstā, domā par ilustrācijām un vāka noformējumu un tā tālāk. Grāmata kā problēma ir grāmatas kā personības sākums."
Jaan Undusk "Gaidot vārdus", 2015, 16.-17.
Rosinu meklēt un atrast problēmu, tās interesantu atrisināšanu! :)
Cilvēki gluži vienkārši ir dažādi, un labi, ka tā. Nevajag taisnoties, bet arī citu lasīšanas spējas, veidu un galu galā izvēli šitā nolikt nav diez ko glīti. Sešas grāmatas mēnesī ir pavisam normāls skaitlis, ja cilvēks regulāri atvēl tam laiku. Gadu domāt tikai par vienu grāmatu man šķistu tikpat absurdi kā satikties tikai ar vienu draudzeni, jo divām reizē (vai vienā nedēļā, mēnesī utt.) tak nevar veltīt uzmanību.
AtbildētDzēstEs, piemēram, gribētu spēt lasīt tik daudz un ātri kā Larijs no http://ofblog.blogspot.com , kurš mierīgi var izlasīt 400 grāmatas gadā kādās astoņās vai desmit valodās, bet ir pilnīgi skaidrs, ka man tas nesanāks.
Paldies, Lasītāja, par komentāru! Atvaino, ja Tev liekas, ka es aizvainoju kāda lasīšanas tendences, bet, kā rāda arī mana citāta izvēle, tas (= kādu aizvainot) nebūt nebija mans mērķis; es pilnībā apzinos, ka katram ir savs temps, savas intereses un šim hobijam atvēlētais laiks. Savā emuārā brīvi aktualizēju retorisku jautājumu, uz kuru katrs lasītājs var atbildēt, kā pašam tīk. Ja kādam patīk maratons, ok, ja kāds piekrīt man un lēnlasīšanai - arī ok. :)
AtbildētDzēstTāpat nav jau tā arī, ka es domāju par katru grāmatu gadu, :) pilnīgā ignorējot pārējās. Bet, atzīsti taču, ka tiešām Īpašās grāmatas (līdzīgi kā labākās draudzenes) ir taču kā Liels piedzīvojums! :-)
Nē, nē, nedomāju, ka gribēji kādu aizvainot, bet tādi vārdi kā "salkani romāniņi", "lasa inteliģenta cilvēka iespaida atstāšanai" vai "mašīniskums" varbūt nav ļoti veiksmīgi izvēlēti.
DzēstMan šķiet, komunicēt ar grāmatu var veiksmīgāk un dziļāk, ja ir lielāka bāze, vairāk grāmatu jau izlasīts. Tad var labāk pamanīt gan problēmas, gan savdabību, gan to, ko autors (un mākslinieks) vispār dara.
Bet es jau tā arī biju domājusi - ir jau arī salkani romāniņi; cilvēki, kas lasa, mazliet "zīmējoties" ar šo nodarbi un rezultātiem, tāpat arī mašīniskums - diez vai vienmēr kvantitāte būs arī kvalitāte. Protams, nevar vispārināt, bet ARĪ TĀ IR.
DzēstMan kāda profesore teica: "Var jau salasīties nez kādas gudrības dažādās grāmatās, bet, ja tu neesi sapratis tā pa īstam vismaz vienu no tām, tad nav jēgas."
Un es palikšu pie savas pašreizējās pārliecības - ar izlasīto grāmatu daudzuma "uzdzīšanu" nav panākama grāmatas dziļuma izzināšana. ;) Bet katrs var domāt tā, kā uzskata par pareizu esam!
Pasaulē problēmu tāpat pietiks, nevajag arī grāmatas par tādām padarīt :)
AtbildētDzēstvēl tikai piebildīšu - pārspīlēti lēna lasīšana, bezmaz pielīdzinot notikumus reālajai dzīvei, mēdz būt tieši tikpat pretencioza un pseidointelektuāla.
Paldies, livalives, par komentāru. Zini, man ienāca prātā, ka arī katra grāmata konkrētā situācijā nosaka lasīšanas tempu un lasīšanas veidu. Bet, jā, piekrītu, ka secinājumus par lasīšanu un/ vai grāmatām vispārināt nav iespējams.
DzēstTāpat jāteic, ka problēma, ņemot vērā J.Unduska citātu un stāstu kopumā, vairāk ir pielīdzināma izaicinājumam, nerotājoties tik daudz ar negatīvo konotāciju.
Ja mani kāds darbs uzrunā, nu tā pa īstam- no pirkstu galiņiem, līdz matu saknītēm, es nespēju nolikt grāmatu malā. Es pavadīšu visu nakti nomodā, bet to izlasīšu. Un tad nu sanāk, ka šis darbs no manas dzīves atņems man vienu nieka nakti. Vai tas nozīmē ka to neizjutīšu- apšaubu. Savukārt, tos darbus kas liek analizēt sevi, pasauli-pārlasu vairākas reizes ar gada intervālu. Un arī "domājamie" gabali nespēj samazināt manu tempu, jā tie prasa kādu "atkopšanās" laiku, bet ne jau vairāk par pāris dienām. Bez tam, vismaz man, nav nemaz tik viegli atrast ko tādu, kas spēj ieskaut uz vairākām dienām. Tātad, piekrītu jau izteiktajam, cilvēki ir dažādi, un ja viņa iztēle ir tik spilgta, ka darbā viņš dzīvo un nevis lasa un tāpēc tas prasa viņam tikai pāris stundas, nav viņš par to jānosoda.
AtbildētDzēstP.S. Salkanie lasītāji (arī es reizums ko no šiem plauktiem palasu), nebēdājiet, ir tikai normāli no sarežģītās ikdienas atpūsties ar ko vieglu ;)