Kas ir cilvēka Vēstījums
mūžīgi tekstuālajā plaknē? Vai tas ir paaudžu paaudzēs vairākkārtīgi apviļāts
un savpatā pieredzē izplaucēts zemapziņu kodu musturs vai apzinātā lēngaitā un šķietami
perfektās taisnlīnijās slīpēts daudzdimensionāls veidojums, vai kaut kas no
abiem – pa vidu, Starp? Vai šis Vēstījums ir būtisks sev, iekšējā loka
cilvēkiem, paziņām, sabiedrībai kopumā vai visiem (īsti nevienam..)? Vai netiek
kas būtisks izšķīdināts, ja to mazlietiņ izplucina un izdāļā holistiski tālāk vien kustības
uzturēšanai, bet cik gan drīkst ko egoistiski paturēt sev, nekļūstot bezkaunīgi
nepieklājīgs? Varbūt Vēstījums ir tikvien kā cilvēka domas un darbi, spēja patiesā
aizrautībā kvēlot kā iedvesmas un iedrošinājuma avots citiem, kā norāde nebijušam
vai nozaudētam mājupceļam un, iespējams, kā vienīgais patvērums kādam, arī sev...?
Vai tad tieši ne tādēļ cilvēka b/s-ūtība nav sevis un līdzcilvēku, ideju un
notikumu, arī pasaules tekstualizēšana un jau eksistējošu tekstu atšķetināšana,
nejautājot, kam un/vai kāpēc?
Jādomā, ka Vēstījumā ir
arī savrupi mezglojumi, kam piemīt pārdroši patstāvīga, tālāk aizripinoša dzīve
un kas ir neatkarīgi no cilvēka šaipus vai taipus esības lokiem. Tie viļājoties
un kūļājoties turpinās līdztekus satuvinātiem cilvēkiem un to Vēstījumiem, arī caur
citiem tekstiem, darbiem un situācijām. Iedvesmoto aicināts Franča Trasuna
mezglojums nesteidzīgi ar pamatīgi klinšainiem faktiem un noslēpumainiem
tīklojumiem, balstītiem fabulās, runās, jaunās tekstu variācijās un Vēstījuma
interpretācijās, rotaļīgā nopietnībā ciemojās arī te, starp jūtīgi dzirdīgajiem.
Mātes tēla saukts, kaut
kur netveramā tālienē sadzirdēts, bet tuvumā tā arī pilnībā neapjēgts Franča Vēstījuma
mezglojums viegli miglainā pustumsā liegi virpinājās pa Latgales vēstniecības
„Gors” skatuvi, zāli un balkoniem, ietiecoties viesu domās, izjūtās un
mierpilnajās kustībās. Neuzbāzīgā tuvumā tas izčukstēja Franča idejiski loģisko
domu zibšņus, dzīves jēgu ķepinošās vērtību un uzskatu drumstalas, arī attiecības
ar sevi, cilvēkiem, pasauli un Dievu. Vienkopus savijot tēla projekciju
izjusto, piedzīvoto un paveikto, arī iecerēto un nepagūto, tika radīta
nojaušama Klātesamība un saklausāms čirkstoši sūrstošs līdzpārdzīvojums, kas apvijies
ap teuntagad esības Stāstu, kurā
centrālie tēli ir mūsdienu cilvēki šīs laiktelpas uzstīgotajās robežsituācijās.
Tā vien šķiet, ka Franča Klātesamības Vēstījums vēlējās atkārtoti uzjundīt
nemierpilnos darbošanās dzinuļus un mērķus – nepārtraukt pašaizliedzīgi runāt un
iestāties par savēji tuvo, jau izprasto Zināmo, taisnību un godīgumu vitāli
svarīgu jautājumu un vērtību kontekstā, nevairīties no nezināmā un svešā, tiekties
pēc iedziļināšanās lietu būtībā, paškritiski izvērtēt paveikto, atzīstot pieļautās
kļūdas un no tām mācoties, kā arī veicināt garīgu attīstību un labklājību
(plašākā nozīmē), bēgot no stagnācijas un vienaldzības. Konceptuāli Vēstījumā bija
saklausāma pat nedaudz sartriski eksistenciālā
ideja par brīvības, izvēles un atbildības ciešu vienotību un nesaraujamību kā indivīda,
tā arī sabiedrības līmenī toreiz, tagad un nākamībā.
Cieši apskaujošā
tekstualitāte dažādās savās izpausmes formās sakāpināja uztveres impulsus un
ļāva īslaicīgi noticēt mūžīgai Nebeidzamībai. Te vārdi, čukstus un skaļi
izkliegti, te smalki gaistošas smilšu gleznas, vieglām pirkstu kustībām radītas
un strauji izgaisinātas, te arī mūzikas skaņas, telpu pielejošas no pārskatāmiem
telpas fragmentiem un gaisu sapilinošas pilnīgi no šķietamas nekurienes. Viss Nē (būt!), jā (būt) un vēl mazliet
vairāk saspēlei, lai piedzīvotu kulminatīvo ilgdziļas ieelpas un izelpas satikšanos.
Multimodālā izrāde „Francis”
ne tikai iepazīstināja ar jau iepriekš šķetinātiem un pirmo reizi izgaismotiem Tekstiem,
bet arī rosināja domāt par gara plašuma un aprobežotības, pateiktā un noklusētā,
lokālā un globālā, cilvēka un pasaules attieksmēm, tāpat novērtēt sevis,
ieziemojušās komforta zonas, iesīkstējušu ieradumu un frāžu pārvarēšanas (ie)spējas,
lai pilnīgāk saskatītu Dzīves likumsakarības un Patiesību un, kas ne
mazsvarīgi, pašaizliedzīgi darbotos Idejas vārdā. Vienmēr ir interesanti Domāt!