svētdiena, 2014. gada 22. jūnijs

četri gadalaiki, sasaukti vienkopus, piesit takti gaisa švīkām

Vāzē vientuļi iegūlies vakardien slepus noplūkts tumšvioletais zieds ar nosarkušiem un apaļīgiem vaigiem kā aiz kautruma neīstenojies skūpsts priekš sev pašas svētkiem, kuros ielūgtie viesi ir kodēti ar deviņciparu paroli man par (ne)/+(iz)/+patikšanu.
Mirklīgi atveros šķietamajam kā bērns gaidās vakarā pirms pirmās klases pirmā septembra, ielaižot četrus gadalaikus sajūtu mirdzumam, sevī un dabā pukstošajam maģiskumam, lai aizvērtos. Nenotikdama. 

sestdiena, 2014. gada 21. jūnijs

Apļa klusumā ietērpies laiks [..]

Kad pastkastītē ir noklaudzējusi kāda biezāka aploksne, manis nav bijis klāt. Kad kāds ir atvēris pastkastītes durtiņas un izņēmis dzeltenīgbrūno konverti ar kaligrāfiski smalkiem uzrakstiem abpus, manis nav bijis klāt. Kad kāds ir atvēris dzīvpilni zaļo grāmatu un meklējis iepriekš nezināmo pasauli, manis nav bijis klāt. Tā lasot un pārlasot vairākkārt, manis nav bijis klāt... Tik vien kā garām ejot, tik vien kā ieraušoties nejauši pamanītā vēja apvelto lapu teltī un atceroties. To. To pašu. Neko.


Ar nepārtrauktiem uzskaitījumiem, kā baidoties kaut ko palaist garām un nepateikt, un darbību izcēlumiem, lai uzsvērtu kustības nozīmīgumu, kā arī ar retoriskajiem jautājumiem, prasot, meklējot, rodot vai palaižot garām, Kāda ir atklājusi sevi pasaulei. Viļus neviļus laiski un ap-smadzeņoti. 

Kaut kur dzirdēti, kaut kur lasīti - intertekstuāli aizgrābti vai no Cilvēkmutes citādāk saķemmēti?! Tomēr kaut kā pār-zināmi un nepārsteidzoši, uzreiz neatbildāmi, cik no tā visa ir jaun-atklājums. Man. 

Dzejoļu (es gan teiktu - dzejas un dzejprozas) krājumā ir izceltas draudzīgi siltās attiecības starp "Es" un "Tu" ("Mēs" kā vienas komandas biedri) un Dievu, pieticība, pacietība un pazemība, pat Cilvēka niecība pasaules un mūžības kontekstā, arī nedaudz fatāls skatījums uz dzīvi ar iekšā mītošu, trauksmaini kvēlojošu dzirksteli, kas ik pa brīdim liek par sevi manīt, uzjundot nemieru, kareivīgu cīņas sparu un protestu. 
Laiku pa laikam, šķiet, gana nedabiskā veidā (kā uzvelkot glītu, bet tomēr neīsto kleitu) tiek mēģināts definēt sevi, savu laiku un telpu, samierināt sevi un savu tauriņesošo trauslumu ar nepaklausīgajām un spītīgajām skumjām un nejauši izdīgušajām šaubām, mazliet didaktiskā tonī sakārtot apkārt esošo esību pēc savas gribas un patikšanas. Jaušami arī centieni ik pa brīdim ieviļāties savā iekšējā mierpilnības un drošības čaulā un noslēgties no visa (vai gan te tādēļ tik bieži pieminēts gliemežvāks?), lai pēc tam atkal ar uzpildītu entuziasma un enerģijas devu dotos uz priekšu, kas ne vienmēr nozīmē ģeometrisku taisni horizontālā virzienā. 

Kad kāds ir pierakstījis piezīmes uz biezākās lapas šai grāmatā, manis nav bijis klāt. Kāds izvēlējās. Es nē.




Tumsa ir bailes.
Es paceļu tumsu
Un ienesu sevī... (12)


Mans logs ir mans eņģelis.
Viduklis un divi balti cerību spārni. (28)


Aplī pa ķieģelim, vējā pa zvaigznei,
Pa drupačai visapkārt.
Smaržīgu un lielu
Rudzu maizes klaipu
Es sirdī cepu.
Pa varavīksnes tiltu pie tevis eju.
Klāju zeltaino sviestu
Pār rudzu maizes šķēli
Un cienāju tevi. (48)

Regīna Paegle "Apļa klusumā".




svētdiena, 2014. gada 15. jūnijs

Piesmēķētās kāpņu telpas literārais darbs ar aliņu rokās jeb Esi sveicināts, neiespējami Iespējamais - GūtenMorgen!

Viss kā pie mums-Cilvēkiem: bērns izvēlas vecākus, vēl nepiedzimstot un nedaudz komiski sarežģītas situācijas rezultātā, pārpratumu ķēdītes rodas, neveikli sazāģētu pasaulainu sakombinējot ģeometriskās figūrās un pāri paliekošā tukšumā, un problēmjautājumi uzjundī, ik vienmēr paveroties tālāk par snīpja galu, pieskaroties ne vien milimetrbiezajai, sev apkārt apvilktajai drošības placentai un ieklausoties sevī, citos un arī pasaules čukstoši nevienmērīgajos elpas vilcienos.
                Un tomēr ne tā. Mazliet citādāk. Vispārinātāk un nedaudz atsvešinātāk, bet tomēr atpazīstami, saprotami un iztēlojami. Ekspresīvi spilgti, lakoniski un kontekstuāli. 
                Te tiešo nozīmju slavināšana un semantiskā lauka segmentu iekrāsošana pēc nejaušības principa, te atpazīstamu tēlu, sižetu un motīvu iesaistīšana jautrā rotaļā, te paradoksālu ainu izspēlēšana un sociālo problēmu slēpti ironiska parodēšana, te sociopragmatiskās kompetences klaja, arī tīšuprāta ignorēšana un kreatīva pieeja it visam nesaprotamajam (kāda Latvijā zināma persona reiz teica: "Radošumam vieta vienmēr atradīsies"), te arī tipiskā/ atšķirīgā, identitātes jautājumu un karnevalizācijas aktualizācija un, protams, te arī metalingvistiskie komentāri par teksta plānošanu, tapšanu un uztveršanu. Te un Te... Te... un arī Te... Parkā, mājās, uz mēness un tukšumā. Te modernisma un postmodernisma tradīcijās/ anti-tradīcijās.                                               
          Gūtenmorgens ir tikpat nejaušs kā viņa iedotais vārds un tikpat jaušs kā pēkšņas, bet patiesas emocijas. 

                Bet galvenais, ka VISS NOTIEK PA ĪSTAM. Tātad IR. 


P.S. Vakar pārlapojot un izlases kārtībā izlasot šo un to no žurnāla "Tīrraksts" 2. numura, nācās atzīt, ka visam ir savs ierobežojums laikā un telpā. Nekas nav bezgalīgs savā izmērāmībā. Tie divi stāsti vairs nešķita tik... nu tik (!) Īsti. 

piektdiena, 2014. gada 13. jūnijs

Piektdienas Dzejolis

nerecenzēju tevi
un atpakaļ neizsniedzu
pasitis tevi padusē
lecu pa bruģi 
kliedzu

gaisīgi redaktori
mums pareizo ceļu baksta
mums
diviem eksemplāriem
mašīnrakstā 

(Kārlis Vērdiņš, 2001)

svētdiena, 2014. gada 8. jūnijs

Ziemeļmeita ir palaista atvaļinājumā :)

            Divu brīnišķīgu, nepieskatītā brīvsolī palaistu skuķu spontānā ideja - sēsties četrriteņu, uz priekšu kustošā (a)bilī un aizbraukt pie kaimiņiem paklausīties dzeltenā bilingvālā bukletā izlasītas, tad tīmekļa vietnē youtube.com. izvēlētas, atmiņā atsauktas un ar iespaidiem apaudzētas latviešu mūzikas grupas klātienes uzstāšanos. 
            Pateicoties mūsdienu komunikācijas ierīcēm, uzticamajiem draugiem - četrstūriem, divatne tikpat ātri un neplānoti tiek iemainīta pret jauku cilvēku satilpšanu divos transporta līdzekļos ar nelielu un bezgala smalku karieti arīdzan! Kopā viennozīmīgi ir interesantāk!

            Kad nu veiksmīgi esam klāt pēc nedaudz citu (a)biļu maldināšanas pie gājēju pārejas, no vienas puses demonstrējot zaļo signālu, no otras puses - sarkano, saausāmies - fonā skan kaut kas no klasiskās mūzikas un no garām ejošiem ļautiņiem samērā bieži - latviešu valoda. Ju-hū! Caurvijošais latviskums!

            Kas ir maz vai daudz? Skatoties no paredzamās mērķauditorijas šajā laiktelpā - gana daudz, bet no tā, ka šis ir bezmaksas pasākums - pamaz. Mums vieta atradās un neviens pavisam tuvu klāt neberzējās, tanī pat laikā nebija sajūta, ka esam pūļa imitētāji! :)

            Pēc ļoti būtiskām aktivitātēm (publisko tualešu atgādāšanas tuvāk cilvēku pūlim un ar klusiem daudzkārtējiem lūgumiem tumsnējo mākoņu aizgaiņāšanai), tas nu var sākties - grupas "Jumprava" 30 gadu jubilejas pirmās kūkas, arī dziesmu ziņā.  
           "Zelta sastāvs" un dziesmas galvenokārt no tiem laikiem, kurus atceros visai miglaini vai vispār neatceros. Tomēr atsevišķas dziesmas brīnum skaistas un dziedāt līdzi + dejot rosinošanas. Īpaši vēlētos izcelt sev tuvās un iepriekš zināmās dziesmas: "Prom no pilsētas", "Tālu aizgāja", "Sprādze" un "Lidmašīna", arī balādiskā "Par rozēm". 
           Kopumā izbaudītais brīvdabas koncerts liek pārvērtēt, vai es vispār izjūtu grupu un vai tās stāsts ir savīts ar manu stāstu? Vai šiem stāstiem ir kādi saskares punkti? Atbildes neseko. Pauze. Man "Jumprava" ir nedaudz kas cits, ne gluži dzirdētais koncertā. Laikam dažu dziesmu līdz mielēm dziļa pārdzīvošana nenozīmē visa grupas repertuāra mīļošanu. Priekšstatu gāšana no troņa :) 
            Tomēr pūļa (t.sk. mūsu grupas) vislielākā vilšanās pēc grupas divreizīgas izsaukšanas uz skatuves bija dziesmas "Ziemeļmeita" nesadzirdēšana :( Var jau saprast, ka dziesmas izpildīšana liktu dažiem "Zelta sastāva" locekļiem pasīvi un nedaudz neveikli stāvēt vai pavisam noiet no skatuves, bet nu nedrīkst, vienkārši nedrīkst ignorēt tik uzbāzīgi pieprasošu fanu lūgumu. Man jau pat liekas, ka pietiktu ar palaistu meldiņu, tauta pati nodziedātu dziesmu un visi būtu apmierināti. Jā, līdz ar to pēc koncerta lielāko daļu klausītāju vienoja neizpratne. Kā??? Tiešām??? Un tad nu pilsētas ielās sākās dusmu izvirdumi (re, grupai, iespējams, netieši nāksies uzņemties atbildību par dažu labu huligānismu) un dziesmas izpildījuma dažādās versijas, izmantojot dzīvo izpildījumu vai mobilās ierīces :) Arī mēs dziesmu noklausījāmies vairākkārt, ērti iekārtojušies (a)biļu sēdekļos, bet tik ļoti gribējās tā kārtīgi izlēkāties pie šīs dziesmas!
            Mājup ceļš bija gan sarunām piepildīts, gan arī muzikāli piesātināts. Tik forši, klausoties īsto mūziku īstajā vietā un laikā un ar īstajām tumbām un, protams-protams, īstajiem cilvēkiem, ieiet tādā kā nerealitātes dimensijā, aizmirstot visas nebūšanas, neizdarītos darbus un vēl jā-izdarāmos darbus. Mirklīgs ārpuspasaulīgums ar galvas izkratīšanu un izdziedāšanos kā atbrīvošanos no visa liekā! :)  "Nedzirdēju, Dievi krīt..." :-) Ehh, "Dzelzs vilks", Ivo Fomins, "Prāta vētra" un pat tādas zvaigžņu grupas kā "Tranzīts" un "100 debija" :-) :-) :-) 

              Atlaidiet, ka nesanāca atkārtoti klātienē dzirdēt "Bi 2", tas būtu ko vērts! Citreiz! ;)
             




piektdiena, 2014. gada 6. jūnijs

Piektdienas vakaram: L. Briedis "naktsmājas bezmiegam"

čuksts

nezināma
nenosakāma izcelsme:
čuksts (68)


aka

tu esi aka
ko Dievs izracis zilgmē
kur eņģeļiem padzerties (71)


mēmais

tad
kad vārdiem tika doti vārdi
es biju klusums
kurš nespēj parunāt
bet arī tad
kad Dievs atsauca pie augstās tiesas
vārdus
lai izspriestu savu taisno tiesu
par šo vārdu vārdiem
es nespēju parunāt
jo biju troksnis
kam nebija pa spēkam apklust (47)








pirmdiena, 2014. gada 2. jūnijs

Seven Hills festivāla pēdējais koncerts

Par vakardienas koncertu Rēzeknes Festivāla parkā.

Sākšu ar to, ka cilvēku pūlis tikai kārtējo reizi apliecināja to, ka atradīsies tūkstoš deviņi simti deviņdesmit seši iemesli, lai neietu un nepiedalītos kādā pasākumā, un tikai stabili pāris iemesli, lai noteikti ietu. Katram savi iemesli. Un kāda gan man daļa gar citiem? :)

Es ierados ar nelielu nokavēšanos un man dzirdētais kopumā tiešām ļoti patika. Vasaru un jaunu CD ieskandinošs! :)
Šoreiz dzirdēto pavisam īsi novērtēšu ar cepumu skaitu, ko apēst pie liepziedu tējas (kaut pie tās, ko vakar varēja iegādāties saldējuma tirgotavā).

Tātad:

trīs cepumi - "Bez PVN" - vienkārši super enerģiski pozitīva uzstāšanās! Tik mani personīgi līdz galam nepiesaista dziesma "Loopi", bet tas ir subjektīvu asociāciju dēļ. Toties, jā, fantastiskas ir instrumentālās detaļas dziesmās.

divi cepumi ar pusi - "Sovvaļnīks" - pusītes pietrūka, jo traucēja tikai jauno dziesmu prezentācija un klausītāju lūgumu pēc atsevišķām dziesmām ignorēšana. Bet! Roķīgi smagi un interesanti. Man patīk liriskā un smagā roka apvienojums.

divi cepumi - "Dabasu durovys" - ne slikti.., bet kaut kā nedaudz pietrūka un dažas piezīmes starp dziesmām, manā skatījumā, nebija diez ko feinas. Bet! Enrique bija pacenties labi :)

viens cepums ar pusi - "Green novice" - sajūta, ka grupa bija kā iespraudenis starp kaut ko reklāmas pauzes vietā vai kā apendicīts iepriekšējai vai nākamajai grupai... :( Muzikāli - patika. Spēcīgi. Bet! Uzstāšanās bija par īsu un kaut kā ne līdz galam.

viens cepums - "Avtoportret" - grupu nesajutu, līdz ar to pat grūti novērtēt. Varbūt jāpaklausās vēlreiz klātienē. Bet. Varbūt arī nē. 

"Kapļus" "nogulēju", bet noteikti kāds cepums arī no manis! :)

Nu tā kaut kā!