ceturtdiena, 2018. gada 1. novembris

Rudens kā rudens... Varbūt mazliet... un varbūt pat ļoti-ļoti...

Te nu mēs esam. Atkal. Sākumpunkts un beigu punkts vienlaikus. Iespējams, tas nav nemaz punkts, tikai nejauši nopleķējis mūžīglīstošais debesu piliens... 
Knoķīt, Tu mani joprojām vēl nepazīsti. Varbūt nekad neesi pazinis. Varbūt es nepazīstu Tevi? Vai negribu pazīt Tevi? 
Varbūt es nepazīstu nemaz sevi vai, tieši pretēji, pazīstu pārlieku labi... un tādēļ neļaujos pazīties... Zināt nozīmē sasummēt ziņas, arī tās slēptās, ap-no-aiz-slēptās, savērpjot tīklus kā vien ienāk prātā un nepilnīgos neprātos. Tur vairs nav manas vaļas... Bet vaļība ir netikumīga :) 
Lai vai kā, Knoķīt, Tavs intensīvi dziļurbošais skatiens ir par intensīvu. Vismaz šodien. Vismaz man. 
Tava uzstājība ir biedējoša. Bailes no veļiem un vēliem iznākumiem.
Dodamies blūdāt metaforās. Interpretāciju brīvība un tēlu pārtransformēšana uz citu laiktelpas deķi. Te es ļaujos būt arī Saule. 

piektdiena, 2018. gada 31. augusts

Nepavisam neatklājot Patiesību.

Jau vairāk nekā gads ir pagājis, kopš devos pāri lielākai peļķei izstaigāt plašākas āres, uzkāpt stāvākos kalnos, raudzīt augstākus torņus un novērot neizstāstāmi iespaidīgu pilno saules aptumsumu tuksnesīgā klusumā. Tas bija skaisti! Zīmīgi. Kravājos atkon. Šoreiz - lai raktos dziļumā un pabeigtu lietas, kas pabeidzamas, lai ieklausītos sakāmajos tekstos un lai ļautos kam nojaušami izaicinošam. Varbūt daļai cilvēku dzīves uzdevums ir nestāvēt uz vietas, neļauties iestīvējumam?

Šis ievads vien tamdēļ, lai vienu pagājušā brauciena laikā izlasīto grāmatu varētu mierīgu sirdi deportēt uz mājām ievietošanai uzticamo draudzeņu pulciņā. 



 Stāsts ir par Riikka Pulkkinen grāmatu "Patiesība" (2014), ko izlasīju turpceļā. Nav viegli atsaukt atmiņā precīzas detaļas, bet varbūt ne vienmēr tas arī ir nepieciešams. Sajūtas. Tās ir tās, kas reizēm paliek dziļi iekšā ilgi kā svarīgākais atmiņu mirkslis, reizēm pat par ilgu... Tās mēdz būt tādas spītīgas!
        Patiesība jau tāds neskaidrs jēdziens, kas, izklepojoties laukā no iekšpuses, tikai daļēji saglabā savu objektīvo raksturu (tāds vispār ir iespējams..?). Ja vēl tās uzurķēšanai vajadzīgi vairāku ļautiņu teksti, tad neizbēgami uzpeld jautājums - Vai patiesība neizšķīst daudzos faktu un viedokļu kristālos, kuru atspīdumos mēs arī mēģinām salipināt to, ko dēvējam par "atkosto" patiesību? Galu galā sanāk tā, ka, cik cilvēku, tik patiesību - katram no sava skatpunkta. Tas nav nekas jauns, tā vi'š ir.
        Aizliegtā mīlestība. Nu, ne tā - mīlestība jau pati par sevi nevar būt ne atļauta, ne ierobežota, ne aizliegta. Taču tā noteiktos apstākļos un laikos var tikt uztverta par nepieņemamu, nodevīgu, neattaisnojamu, nicināmu un kādu vēl tik nē.  Vai tādēļ tā kļūst par mazāku mīlestību, nepilnīgāku mīlestību vai pat par neīstu mīlestību? Vai tās esību spēj ietekmēt iesaistīto mīlnieku un/vai citu cilvēku novērtējums? Ja vaicājuma atbilde apstiprinoša, vai tad tās dziļjūtas vispār ir dēvējamas par mīlestību? 
        Iespējams, vienīgā patiesība ir mīlestība. Vai nu tā ir vai nav, tāda bezkompromisu saspēle. 
        Tikai dažreiz šī patiesība (=mīlestība) ir tik samudžināti netaisna pret kādu, varbūt pret visiem, sāpīgi mokoša, slimīgi gruzdoša un neattīstoša, ka to teorētiski labāk būtu sev nemaz nepielaist klāt... vai grūzt prom no visa spēka, pat no tā, kā šķietami nav. Tikai praksē bumeranga efekts domu, sajūtu un darbību kustībai dažreiz ir spēcīgāks. Tad mīlestība, gribi vai negribi, smejies vai raudi, uzvar, par spīti cilvēku racionālismam, spītai un iedomātajai varai par savu dzīvi... Vismaz kaut kādā pakāpē, vismaz kaut kādā mūžības laiktelpā, vismaz kaut kam.



Citāti:

"Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas - takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.", 30. lpp. 

"Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.", 211. lpp.  

"Vienīgais veids, kā padarīt pasauli par patiesību, ir mīlēt.",  246. lpp.

"Kad cilvēks iemīlas, viņš uz mūžu atdarās otram, atdod sevi bez pārpalikuma.", 266. lpp.

"Es spēju tikai piekāpties šim vīrietim, ko mīlu. Viņam es nevaru pateikt nevienu "nē". Es atveru durvis un saku:
- Nu tad nāc.", 267. lpp.
 

sestdiena, 2018. gada 16. jūnijs

Aizmaldīšanās un atrašanās

         Vispār interesanti ir ar tiem cilvēkiem, pat tiem, kas vairs parādās vien vārgu tēlu veidolā, nedroši, zaļās vārnas pirmatnīgumā.
         Var mēnešiem ilgi kurnēt, spiedīgi elpot un mehāniskā uzvilkumā darboties vāverveidīgā ritenī un tad pāris dienu laikā piedzīvot emociju un pārdzīvojumu buķeti, košu jo košu un izaicinoši drosmīgu. Kā palaista vaļā upe no aizsprosta, kas gatava tecēt un tecēt, ne mikli netiecoties tapt apstādināta vai pavērsta otrā virzienā. Citā salīdzinājumā (izvēles iespējamībai) - kā no marihuānas miglas atbrīvojies prāts, kas atkal no jauna ierauga šķietami ierasto pasauli un iemīlas tajā. Tik bērnišķi patiesi! 
        Laikam jāaizmaldina sevi, lai atgriešanās šķistu laimpilnākais ieguvums. Izlaižot sevi brīvībā, garīgā plašumā, būtības dzīlēs sasienas vienkopus svarīgais, tuvais un vitāli nepieciešamais. Tas neizprotamais absurdums - brīve sevis saķepināšanai - nebrīvei. No sevis jau neaizbēgt :)  

Paldies, zeme un ūdens, debesis un V.K., par jūsu būšanu un iespēju jūs iepazīt arvien no jauna!

 

trešdiena, 2018. gada 24. janvāris

Krāsojamies un griežamies Dzirnakmeņos!

Mazliet trešdienīgi apdomājot cilvēku attiecības un dažādos pasaules skatījumus, domāju par to Oranžo krāsu, kas pārgalvīgi saduļķo visus ūdeņus, pat plašās jūras āres un neiedomājami tālāku horizontu dzelmes.


A.Kolmaņa īsstāstā "Dzirnakmens" (2017) Andrejs jau tāds lāga puisis vien - uzmanīgs, kluss, saprotošs, uzticams, mīlošs, pat nedaudz bezbailīgs; vienvārdsakot - labs cilvēks un labs vīrs. Taču arī Annai jau nav ne vainas. Abiem pat kaut kā saķep uz kādu laiku. Bet! Nesanāk..., vistas mirst..., graudu dzirnakmenī nav..., griežas un maļas pa sauso, rīvējas, grauž, kaitina... Jā, un lēni pilnbriest kaut kāda neapmierinātība,  spīts un protests pret tā otra patiku (ehh, nu traks tas Oranžums! :)), arvien ciešāk skauj nespēja vai negriba pārkāpt pāri kādai savai principialitātei, urdošai un kņudošai, makten kārdinošai... Skaļāk lūgt, atzīties vai pieņemt varbūt nozīmētu sev zaudēt? Kas tad to gan gribētu?!

Čupeit mulsinošs, strups stāsts par diviem, nē, par trīs savu patiesību nesošiem Mākuļiem, nē, vispār par krāsām, kas krāso mūsu dzīvi un ar nagiem izkasa lieko no tās, un galu galā - par vistām, dzīvām un mirušām, būros un kaut kur citur. Nu tur! ;) Vai es pieminēju jūru?




 

ceturtdiena, 2017. gada 5. oktobris

(ne)Sarunāts

 ***
Re kā, Knoķītim atkal ir ko teikt, filozofiski gurdi un tik un tā dālijspurainīgi koķeti, un Viņa tikai raujas no sevis un Viņa prom kā baidoties pielipt, pierast, pie(ap)lipināties.
"Tu elpo par dziļu un mazliet par ilgu noturi gaisu sevī, kā skenējot, cik daudz esi gatava atdot pasaulei..., tas nobaida pirmajā acu skatienā. Jā, pilnīgi noteikti."
"Kā tad... Nobijies! :) Tad man pilnīgi kategoriski jāsaka, ka Tu par daudz runā, nē, vāries kā geizers, savu mūžu gan neredzēts, vai atkal nerunā nemaz; aumaļām vienu vai otru, bet vienmēr... tik nesamērīgi..."
"... un dīdies Tu nemierā, trauksmēs un stresainās kustībās..."
"Hmm, bet citādi es nemāku dzīvot laikam... tā es MĪLU, vai zini."

Un? Un ko nu? Klusums? Tāds riktīgi ķemuraini cēls! Oktobriski vai oktobrēniski aprauts, nu tā, kā atceries stāstām tos stāstus visos plašsaziņas kanālos no rītiem un vakaros, un pat pilnmēness naktīs... Atzīšanās ir Klusuma vērta. Pat sev.