trešdiena, 2016. gada 24. augusts

Ceļš ceļams ceļojot ceļos :) Sovvaļnīks "Ceļš" (2016)

Ceļš, pirmām kārtām, jau ģeogrāfiski, bet arī filozofiski ir uztverams par stingri noteiktu, gludu un smalki uzpucētu vai, tieši pretēji, haotisku, paviršu un pat grumbuļaini mežonīgu vietu, pa kuru iespējams kaut kādā veidā (mērķtiecīgi vai kleberīgā vienaldzībā) un ātrumā virzīties uz priekšu (t.sk. tenterēt un/ vai gliemežīgi šļūkāt). Arī došanās atpakaļ gaitā patiesībā ir paradoksāli spītīga kustība uz priekšu. 

Katram savs Ceļš vai mīlīgi dalāmais Ceļš starp diviem vai vairākiem Tiem?

Grupas "Sovvaļnīks" dziesmas "Ceļš" video klipā skatītājam un klausītājam zibsnīgā ātrumā un īsā virtuālspēļveidīgā nereālumā tiek piedāvāts stāsts, kas tikai ļoti aiz gara, mazliet stīvi izstiepta mata ir saistīts ar dziesmas tekstuālo stāstu (A. Rancānes dzeju). 

Ko tad pauž šis vizuāli tveramais stāsts?
Klipā ir atainota Vīrieša pabraukšana garām mazam zēnam (sev kā bērnam?), kas aristofaniski atspēlējas vēlāk, pēc tam seko bērnišķīga bēgšana no problēmas, par ko liecina dedzīgi un neapdomīgi atstātā mašīna, necenšoties to salabot, lai turpinātu savu iesākto ceļu, vai vismaz aizslēgt, tad maldīšanās šķietami nezināmos virzienos mežā kā iztramdītam dzīvniekam, neveikli krītot un dauzoties, un tad atkal gredzenveidīgā atgriešanās, iespējams, uz tā paša ceļa, lai apjaustu palikšanas un iestigšanas noteiktā telpā sajūtu, jo nu, kā izrādās, nevienam Viņu nevajag. 
Nepamet sajūta, ka tas nesaprotamais Vīrieša ceļš pa mežu bija vien nepieciešams kustības imitēšanai (laika "nosišanai"?), lai atkal atgrieztos uz tā forši Taisnā, par ko tāpat īsti nav nekāda prieka, jo tas nebūt nekādā vīzē nedod iespēju, pasniegtu uz paplātes ar zelta maliņu, turpināt iesākto Ceļu. Laikam nekas cits neatliks, kā to problēmu atrisināt, resp., mašīnu salabot un iemācīties nesavtīgi palīdzēt un dalīties (būs vien tas maizes kancītis uz pusēm dalāms), lai var iegūt To brīvību - debesis kabatās..


Video simpātiska šķiet Ingara rēkšana, attēla "raustīšanās" un personāžu "dubultošanās", :) un arī mūziķu kopā spēlēšana tīri pat romantiskā, bet smagnējāk un dārdošāk skanošiem mūzikas gabaliem diezgan tipiskā gaisotnē - mēnesnīcā ar krītošām sniegpārslām (vēl tikai pietrūkst nakts tauriņu plivināšanās tuvākā vai tālākā apkārtnē :P) un ugunsliesmām. Varbūt it visur svarīgs ir līdzsvars, arī ja tas ir ārēji noliegts vai vismaz noslēpts no ziņkārīgām acīm un ausīm?   

pirmdiena, 2016. gada 22. augusts

Tukšums aizpildāms

Kad galva kaut kā pilnīgi izsmēlusies kā pārlieku karstā vasarā mazdīķēns, noslēpies aiz tikai vizuāli trausliem, bet bezgala sīkstiem kārkliem pie aizmirstas lauku princeses, tad ir īstais laiks ķerties pie kaut kā salīdzinoši viegla, bet pietiekami droša un interesanta. 
Tā nu laiks bija pietiekami nekarsti saulains, lai dotos uz grāmatnīcu. Bez konkrēta mērķa. Ja vien par tādu neskaitās foto albuma meklēšana. Bet tas jau ir cits stāsts. 300, nē, precīzāk 307, mazu stāstu Stāsts. 
Prieks, ka nejauši uzplaiksnījušais uzdevums atrast viegli lasāmu (ne kubikus-rubikus analīzes un interpretācijas priekiem), bet ne atklāti kailu jeb "lētu" grāmatu, ir samērā viegli izpildāms. 

Jūnasa Jūnasona romāns "Analfabēte, kas prata rēķināt" (latviešu valodā - 2014) ir bezgala nerimstoši pilna spraigiem notikumiem, kolorīti spilgtiem personāžiem un neierasti komiskām situācijām, taču (!) tik dzīvām, ka izdodas it visam noticēt ar vieglu smaidu uz lūpām visā lasīšanas procesā. Tas starp citu nav pārlieku garš, jo negribas jau to grāmatu atlikt malā uz pārlieku ilgu laiku. 

Ja nu pavisam īsi jāpasaka grāmatas būtība pāris teikumos, tad tā ir 

- lēna, pacietīga un nepiekāpīga sekošana saviem principiem un pārliecībai, ļaujoties mainīgajai un dažubrīd pilnīgi absurdajai notikumu gaitai kā kaut ko jaunu - pilnīgi noteikti citādību - nesošai straumei, ir par pamatu visa (pat vislielākā haosa un neatrisāmu problēmu) raitai atrisināšanai un sakārtošanai. Bet patiesa un savstarpējā cieņā balstīta draudzība kā plīvurs apsedz, aizsargā un palīdz šķietami visbezcerīgākajās situācijās. 

Rekomendēju, pilnīgi noteikti rekomendēju lasīt saguruma, skumju un/ vai dusmu brīžos - pozitīvas emocijas mirklīgi garantētas :) 

un:
 "[..] sūdiem esot tā sliktā īpašība, ka tie smirdot" - 10 

(tas nav grāmatu pats raksturojošākais citāts, bet viens no retajiem, pasvītrotajiem teikumiem ;))


trešdiena, 2016. gada 3. augusts

Burziņš, kas nemaz nav burziņš

Šis rīts ir mazliet saburzītāks nekā parasti, jo tā pelēkvadmalīgā krekla piedurknes ir zibeņceļos izrakstītas un čupeit miklas no mūžseno pazemes dzīļu lietiem. Vai gan tālāk pasauļu ceļos var doties bez baltām un šķelmīgi gludām drānām mugurā un tirkīzzila ūdens nospiedumiem acīs? Vai tas Saburzītais nu nesabružās sevi visu un visu sev apkārt? Vai tā nu tagad reizi par visām reizēm nebūs čulgaini svētā apokalipse? 
Bet tā tam būt Būt, tā stāstīts no mutes mutē vairākās paaudzēs dažādās šizofrēniķu realitātēs. "Rītu un vakaru saburzīšanās lielākoties ir ietiepīgi lēns process depresīvi drūmās vai, tieši pretēji, neprātīgi līksmās noskaņās, taču tik nežēlīgi gauss atpakaļkāpšanās stūmiens, ka aizmirstas kantainie, stūrainie, apaļie un tie taisnie vārdi, pat klusuma pīkstieni, tiešos skatienos un jaušos pieskārienos ieaustie, pazaudējas domas arī un dūru sitienu sāpes [..]" Taču pilnīgi noteikti i zinātniski viennozīmīgi tas liecina par kaut kā pārmainīšanos..., un tas viss tikai nekad nebijušo, pazaudēto vai izpārdoto gludekļu dēļ... Vai Tev, Knoķīt, nav sērkociņu?