P.S.
Ir teksti, kas izlasīti viegli palaiž no sevis projām, atliek tik uz mirkli
aizgriezties, un ir teksti, kas spītīgi, nepakļāvīgi un pat mazliet bezkaunīgi
dzīvojas pa galvu kā saimnieki, spēji un vairākkārtīgi izjaucot apziņas un
zemapziņas domu, ideju un sajūtu ierastos ritmus un tirdot atbildes. Taču tieši
pēdējie ir interesanti ar savu patstāvību un rakstura stingrību. Šoreiz mani
izaicināja un dara to vēl joprojām Valentīna Lukaševiča dzeja. Tad nu es
raudzīšu parotaļāties ar autora līdz šim pēdējo iznākušo dzejas krājumu „Bolti
burti”.
Grāmatas
vizuālā veidola pieticība ir saglabāta kā dzejas krājumu vienojošais ekslibris,
lai tekstu lasītājam nodotu tieši un nepastarpināti. Spītīgi melno rakstzīmju un
kautri balto atstarpju būtība taču kūņojas saturā, ne glancēti krāsainos vākos
un ilustrācijās.
Tekstam
cauri izsijājoties trīs sakrokotām marles kārtām, sutanā apģērbto burtu
karavānās atklājas vārdi, no ikdienas dzīves daudzveidīgās formās izšķērētas
ainas, neviļus patramdītas domas un izjūtas. Vai tikai baltas? Nez vai; palete
ir krāsu piepildīta, sākot ar dzelteno (brīdinājuma zīmi debesīs un sievietes
halātu), zaļo (lapām un vistām), sarkano (vaigiem un pienu) un beidzot ar
gaišpelēko baznīcu un melno aiz naga. Savukārt baltais, šķiet, lielākoties
izceļ būtisko, cēlo, pat klusiņām pielūdzamo, piemēram, valodu, kurā var
izteikties dvēseliski un no sirds, bļodiņu kā dzīvību uzturošas maltītes
glabātavu, bikses kā cieņu pret sevi un citiem, arī aizkarus kā ārpasaules logu
svētku drānas.
Jau
nosaukumā netieši tiek pieteikta bināro opozīciju nozīmība dzejoļu ainavā: balti
burti nostājas ierasti melno vietā, nepateiktais pieglaužas līdzās pateiktajam,
nesaprotamais – saprotamajam, nereālais – reālajam. Vienkopus tiek sastatīts
sakrālais un pasaulīgais, brīžiem tos sakūdot konfliktsituācijās vai pārbaudot
mulsinošās divdomībās, bet galvenokārt tomēr atstājot mierpilnā līdzās
pastāvēšanā. Sevis, dzīves un pasaules pieņemšanai.
Pretstati
ir vērojami laiktelpas atspoguļojumā, piemēram, konkrētība (pi lūga, iz bolkona, ustoba, kopi, pīcūs nu reita) un nenoteiktība (nazkur, kurta aiz pakseiša, kod, kodta). Telpas uztverē ir vērojams šķīrums:
pilsēta un lauki, slēgta un atvērta telpa, šos lielumus ne gluži pretstatot, bet
priekšroku dodot dabas klātbūtnei un atvērtai telpai, to rodot un baudot arī
pilsētvidē. Savukārt laika uztverē būtiska nozīme ir cikliskajam laikam,
izceļot dabas ritmus: diennakti, gadalaikus, mirkli un mūžību, arī mainīgo un
pastāvīgo. Tomēr ir sajūta, ka mēģināts parādīt šķietami atšķirīgo lielumu saskares
punktus, izpludinot robežas.
Atsevišķos
dzejoļos pretstati palīdz pamanīt nianses, piemēram: istabā – tukšas vāzes,
laukā – pilns ziedu. Savukārt dažviet pretstats izpaužas pārsteiguma efekta
veidā dzejoļa beigās, kad pēdējās rindiņās ir ievilkts kāds negaidīts fakts, notikums
vai situācijas pavērsiens.
Domājot
vēl par dzejas krājuma kopējo noskaņu, jāmin viegli miglainā un nojaušamā
ironija par mūsdienu pasaules un sabiedrības procesiem, cilvēku ieradumiem un
pasaules izjūtu, arī falšu. Taču viss iepriekš minētais tiek līdzsvaroti
pieņemts kā viena no iespējamām dzīves formām, tāpat kā lauku māju tukšās acis
un sakumpušie pleci, sirdssāpes (caurumi sirdī), piemetušās slimības vai
nenovēršamā novecošana ar bērna bezrūpību un vieglumu garā.
Krājuma
centrālais tēls ir bohēmisks rakstnieks, kas atainots galvenokārt reālistiskās
dzīves situācijās kā klusumu mīlošs vienpatis, uzmanīgs detaļu (cilvēku
uzvedības un rīcības, ikdienas situāciju, dabas norišu un parādību) vērotājs un
pats sava ceļa gājējs ieplānotās vai brīvā tecējumā palaistās dažādu laiktelpu
mērvienībās. Tēlā ir saskatāms meklētāja gars, kas priekšstatus un zināšanas
labprātāk iegūst empīriski (resp., uztver jutekliski), līdzpārdzīvojot
klātesamību (ar draugiem, dzīves skolotājiem, svešiniekiem), bieži vien pārgalvīgi
aizraujoties un noreibstot no pārmērībām (arī alkohola). Kad vajag, tad paštiesāšana
izpaužas pašironijā, psiholoģisko un fizisko pārbaudījumu uzlikšanā un izciešanā.
Bet pasaules kārtības skaidrībai un savas esamības pamatošanai neuzbāzīgi tiek
uzjundīti filozofiski un eksistenciāli jautājumi. Te, manuprāt, arī
atklājas teksta ideja – cilvēkam domājot, izjūtot un darbojoties visapkārt
esošajā un notiekošajā daudzveidībā ir jāatrod eistais, tas, kas patiesi ir būtisks.
Sevis
un vērtīgā meklējumos nozīmīgs tēls dzejā ir sieviete (meitine, meituška, sveša sīvīte, agruokuo
sīvīte, zaraza, drauga bejušuo sīva, buoba, vece, sīva), kas centrālajam
tēlam patīk (kam gan nepatīk? J)
un attieksmē pret viņu ir uztverama kā sarunu biedrs un draugs, mīļākā, mīļotā
un kā sieva. Taču kā svarīgi dzejas mikrotēli ir arī: alus, kam pielīdzināta
tiek pat mūsdienu cilvēka dzīve, putni (cīruļi, lakstīgalas, baloži) kā
brīvības un radošuma simbols un pretstatā – zemes rāpuļi, ābeļdārzs un emociju (mīlestības,
dusmu, aizvainojuma) izsakoši āboli, stikls kā caurredzamības un skaidrības simbols,
bet vienlaikus kā šķīrums un izaicinājums. Nevar nepieminēt nazi, ar ko tiek
griezta maize un atvērti konservi, bet ar ko tiek gūti arī savainojumi sevis
graizīšanā vai citu uzbrukumā.
Tā
kā grāmatu skapī gulst otrais dzejoļu krājums „Vot taidi vot i batvini” (2006),
tad likumsakarīgs ir neliels salīdzinājums. Atkārtoti pārlapojot iepriekšējo
krājumu, liekas, ka tanī krietni biežāk pavīd postmodernisma manierē ieturētas
absurda un paradoksa šķilas, dzejprozas piemēri, dialoga formas,
pašidentifikācijas („Es” – stikls,
generals, spīgeļs, čyuska) un pašrefleksijas eksperimenti emocionālā
ekspresijā, atklātāk paužot sāpes un parādot seksuālo dziņu remdinājumu. Turpretī
šajā dzejas grāmatā ir vērojama, šķiet, apzināti remdināta, pat mazliet fatāla
dzīves pozīcija, izvairoties no impulsīva patētiskuma un skaidrāk apzinoties un
novērtējot vērtīgo.
Visbeidzot
jāteic, ka dzejas krājumā „Bolti burti” manu uzmanību visvairāk piesaistīja tieši
galvenā tēla cilvēcīgā vienkāršība, labsirdība un draudzīga attieksme, nevērtējot
cilvēkus pēc statusa vai materiālā stāvokļa, bet pēc rakstura iezīmēm un
pasaules uztveres, tāpat arī vēlme pilnasinīgi Dzīvot. Dzejoļu izveides sakarā
ir izceļami īsie un lakoniskie teikumi (stopkadru miniatūras), pāris interesantas
paralēles (Kiļka tomatūs i portveins. //
Sīvīte ar peipi i minikūs. (89.)), metaforas un daži trāpīgi salīdzinājumi,
arī vieda cilvēka atziņas (Kod navā vairs
nikaida satura // Palīk pruotā tikai fakti. (8.)) un vārdi, kuru nozīmi
meklēju vārdnīcā. Savukārt ik pa laikam traucēja dzeršanas tematika, kam krājumā
ir konceptuāla nozīme. Tās attaisnojumam atradu citātu iepriekšējā dzejoļu
krājumā – Skaidrā raksteit nazkai na tai –
// Navar aizīt da dvēselei. (28.). Ja tas palīdz tēlam-rakstniekam
individualizēties un sevi pašrealizēt, man nav iebildumu. Galu galā, tā arī ir
viena no Patiesībām, tāpēc laikam muļķīgi būtu to ignorēt.
Iz kolna nabeja solna.
Tī putekli nu kara.
Sadaguši muokūni,
Izkuss leits.
A kai es
Palyku dzeivs? (102.)
Pīteik ar veikalā
Nūpierktim uobelim.
Ilgi tūs mozgoju
Zam korsta iudiņa.
Nivīna sīvīte
Maņ rūkys navā
Tai sasiļdiejusi. (45.)
Dabasūs navaida saule
A dzaltona breidynuojuma zeime.
Viejs giusta
Kurs puorsnādz uotrumu.
Mygla puorbauda
Ci nabeja veina. (30.)
P.S. Tukšo trīspunktu bizbizmārītes katrā lapā pieļauj dzejoļus novērtēt pēc spontāni subjektīviem un pilnīgi nestrukturētiem kritērijiem, balstoties vien uz lasīšanas brīža izjūtām un pārdomām. Dažām tintes pilieni ir notraipījuši sejas uzreiz un aumaļām, citām vēl jāgaida savs laiks vai jāpaliek bešā. Pieticība nav slikta iezīme. Nekam.
P.S.S. Tīmeklī (KDienā) atradu pāris komentārus par nupat aplūkoto dzejoļu krājumu; no četru cilvēku domām vien daži teikumi par dzejas būtību, pārējais par polikorektumu, latgaliešu mēli valodu pļavā un lasīšanas grūtībām...
KDienas raksts:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru