Franča klātesamību tverot. [Iestudējums "Francis", Rēzekne, "Gors", 30.10.2014]

 Kas ir cilvēka Vēstījums mūžīgi tekstuālajā plaknē? Vai tas ir paaudžu paaudzēs vairākkārtīgi apviļāts un savpatā pieredzē izplaucēts zemapziņu kodu musturs vai apzinātā lēngaitā un šķietami perfektās taisnlīnijās slīpēts daudzdimensionāls veidojums, vai kaut kas no abiem – pa vidu, Starp? Vai šis Vēstījums ir būtisks sev, iekšējā loka cilvēkiem, paziņām, sabiedrībai kopumā vai visiem (īsti nevienam..)? Vai netiek kas būtisks izšķīdināts, ja to mazlietiņ izplucina un izdāļā holistiski tālāk vien kustības uzturēšanai, bet cik gan drīkst ko egoistiski paturēt sev, nekļūstot bezkaunīgi nepieklājīgs? Varbūt Vēstījums ir tikvien kā cilvēka domas un darbi, spēja patiesā aizrautībā kvēlot kā iedvesmas un iedrošinājuma avots citiem, kā norāde nebijušam vai nozaudētam mājupceļam un, iespējams, kā vienīgais patvērums kādam, arī sev...? Vai tad tieši ne tādēļ cilvēka b/s-ūtība nav sevis un līdzcilvēku, ideju un notikumu, arī pasaules tekstualizēšana un jau eksistējošu tekstu atšķetināšana, nejautājot, kam un/vai kāpēc?

Jādomā, ka Vēstījumā ir arī savrupi mezglojumi, kam piemīt pārdroši patstāvīga, tālāk aizripinoša dzīve un kas ir neatkarīgi no cilvēka šaipus vai taipus esības lokiem. Tie viļājoties un kūļājoties turpinās līdztekus satuvinātiem cilvēkiem un to Vēstījumiem, arī caur citiem tekstiem, darbiem un situācijām. Iedvesmoto aicināts Franča Trasuna mezglojums nesteidzīgi ar pamatīgi klinšainiem faktiem un noslēpumainiem tīklojumiem, balstītiem fabulās, runās, jaunās tekstu variācijās un Vēstījuma interpretācijās, rotaļīgā nopietnībā ciemojās arī te, starp jūtīgi dzirdīgajiem.

Mātes tēla saukts, kaut kur netveramā tālienē sadzirdēts, bet tuvumā tā arī pilnībā neapjēgts Franča Vēstījuma mezglojums viegli miglainā pustumsā liegi virpinājās pa Latgales vēstniecības „Gors” skatuvi, zāli un balkoniem, ietiecoties viesu domās, izjūtās un mierpilnajās kustībās. Neuzbāzīgā tuvumā tas izčukstēja Franča idejiski loģisko domu zibšņus, dzīves jēgu ķepinošās vērtību un uzskatu drumstalas, arī attiecības ar sevi, cilvēkiem, pasauli un Dievu. Vienkopus savijot tēla projekciju izjusto, piedzīvoto un paveikto, arī iecerēto un nepagūto, tika radīta nojaušama Klātesamība un saklausāms čirkstoši sūrstošs līdzpārdzīvojums, kas apvijies ap teuntagad esības Stāstu, kurā centrālie tēli ir mūsdienu cilvēki šīs laiktelpas uzstīgotajās robežsituācijās. Tā vien šķiet, ka Franča Klātesamības Vēstījums vēlējās atkārtoti uzjundīt nemierpilnos darbošanās dzinuļus un mērķus – nepārtraukt pašaizliedzīgi runāt un iestāties par savēji tuvo, jau izprasto Zināmo, taisnību un godīgumu vitāli svarīgu jautājumu un vērtību kontekstā, nevairīties no nezināmā un svešā, tiekties pēc iedziļināšanās lietu būtībā, paškritiski izvērtēt paveikto, atzīstot pieļautās kļūdas un no tām mācoties, kā arī veicināt garīgu attīstību un labklājību (plašākā nozīmē), bēgot no stagnācijas un vienaldzības. Konceptuāli Vēstījumā bija saklausāma pat nedaudz sartriski eksistenciālā ideja par brīvības, izvēles un atbildības ciešu vienotību un nesaraujamību kā indivīda, tā arī sabiedrības līmenī toreiz, tagad un nākamībā.

Cieši apskaujošā tekstualitāte dažādās savās izpausmes formās sakāpināja uztveres impulsus un ļāva īslaicīgi noticēt mūžīgai Nebeidzamībai. Te vārdi, čukstus un skaļi izkliegti, te smalki gaistošas smilšu gleznas, vieglām pirkstu kustībām radītas un strauji izgaisinātas, te arī mūzikas skaņas, telpu pielejošas no pārskatāmiem telpas fragmentiem un gaisu sapilinošas pilnīgi no šķietamas nekurienes. Viss Nē (būt!), jā (būt) un vēl mazliet vairāk saspēlei, lai piedzīvotu kulminatīvo ilgdziļas ieelpas un izelpas satikšanos.

Multimodālā izrāde „Francis” ne tikai iepazīstināja ar jau iepriekš šķetinātiem un pirmo reizi izgaismotiem Tekstiem, bet arī rosināja domāt par gara plašuma un aprobežotības, pateiktā un noklusētā, lokālā un globālā, cilvēka un pasaules attieksmēm, tāpat novērtēt sevis, ieziemojušās komforta zonas, iesīkstējušu ieradumu un frāžu pārvarēšanas (ie)spējas, lai pilnīgāk saskatītu Dzīves likumsakarības un Patiesību un, kas ne mazsvarīgi, pašaizliedzīgi darbotos Idejas vārdā. Vienmēr ir interesanti Domāt!