Tuvojas Ziemassvētki. Tāds pārdomu, sevis (darbības, uzvedības) izvērtēšanas, mierpilnas gaidīšanas un arī kopā būšanas laiks. Pafilozofēšanas un klusuma laiks... Gaišuma izstarojumam mazliet pietrūkst sniega... :( un tādēļ mazdrusciņ piezogas drūmas domas. Man ir skumjums par tiem, ko vairs nespēju un/vai nedrīkstu apķert un samīļot... Taču varbūt laika apstākļi kā spogulis atspoguļo mūsu darbus un pārdzīvojumus, notiekošo pasaulē - nav jau viss tikai balts un pūkains!
Par spīti visam ik vakaru sildos sveču liesmiņu guntiņās, virtuves spuldzītes gaismu aizstājušas elektriskas sveces uz palodzes - tāda puskrēsla kā bērnībā, kad svētkiem bija tā Īpašā aura, kas pašreiz mazlietiņ izķākstējusi. Bet es patiešām cenšos; svētku sajūta jau nav ieslēdzama ar pogu Play in, tā veidojas pakāpeniski, vijot un savijot domas, notikumus un sev tuvos cilvēkus. Lai siltāk un cerīgāk...
Vakar biju RA Svētvakarā. Pasākums bija patiešām jauks kuplas egles, jauku un pozitīvu vakara vadītāju pavadībā! Brīnišķīgas bija tās mazās dāvaniņas, kas ikkatram apmeklētājam tika izdalītas! :-) Ikviens bija gaidīts.
Gribējās tikai, ka tās gaismas krēslas būtu bijis pavairāk - spilgtais apgaismojums šķita nedaudz par nospiedošu un meditējošas noskaņas nerosinošu.
Toties RA kora uzstāšanās bija īstajā vietā un laikā, ar skaistu mūziku un brīnumjauku dziedājumu, bet nedaudz pietrūka emociju vai izjustības :( To nevarēja saskatīt sejās un kustībās, jo īpaši solistes. Vai tiešām mēs pamazām paliek nejūtīgi vai vismaz ļoti ieturēti, baidoties (vai varbūt nemākot) izpaust to, kas mūs aizkustina līdz sirds dziļumiem? Hmm... Bet varbūt nemaz neaizkustina?! Līdz ar to tāda pa īstam saviļņojuma nebija, dvēselīte nepacēlās kaut kur virs manis un uz rokām neparādījās zosāda. Citādi - skaisti!
Popmūzikas cienītājiem bija iespēja paklausīties arī dziesmiņu par Leduspuķi un ģitārspēli ar pavisam vieglu meldiņu. Pa vidu tam visam Guntras K. jauniešu koris - neslikti, ar jaušamu solistu uztraukumu. Bet pie eglītes tas jau pat piedienas! Viena Sovvaļnīka dziesma arīdzan, citā interpretācijā. Man šķiet, interesants būtu kora dziedājuma un Sovvaļnīka ģitārspēles apvienojums.
Lūgšanas, bet, kā nu ne, protams! Aizlūgums par visu, kas mums svarīgs. Ticībai un vārdam ir lielāks spēks, kā mēs spējam iedomāties.
Neiztrūkstošas arī uzrunas, kurā atklājās katra cilvēka patiesā būtība un vērtības. Kādu uztrauc globālā sasilšana un sevis (RA, Latvijas) pozicionējums Eiropas un pasaules telpā, kāds iesaka pirms Jaunā gada neiespringt par nepadarītiem darbiem, kāds cits noskaita lūgšanu dzejoļa veidā un runā par Labo, vēl kāds uzsver mājas un mājas sajūtu. Taču visi vēl labo! Tas jau arī ir galvenais!
Laikam kā visinteresantāko daļu tomēr vērtēju folkloras kopas "Dziga" uzstāšanos. Tas bija mazlietiņ pat vieliski, nedaudz ārpuspasaulīgi un pavisam noteikti - brīnišķīgi! Tradicionālā un mūsdienīgā, kautrā un pārdrošā, intīmā un familārā savdabīgs apvienojums. Interesanti!
Prieks, ka pasākums pulcināja vienuviet RA studentus, akadēmisko personālu, darbiniekus un viesus, iedzīvinot vēl ar iespaidiem neapdzīvoto zāli, kurā ir skaistas griestu lampas :)
Par spīti visam ik vakaru sildos sveču liesmiņu guntiņās, virtuves spuldzītes gaismu aizstājušas elektriskas sveces uz palodzes - tāda puskrēsla kā bērnībā, kad svētkiem bija tā Īpašā aura, kas pašreiz mazlietiņ izķākstējusi. Bet es patiešām cenšos; svētku sajūta jau nav ieslēdzama ar pogu Play in, tā veidojas pakāpeniski, vijot un savijot domas, notikumus un sev tuvos cilvēkus. Lai siltāk un cerīgāk...
Gribējās tikai, ka tās gaismas krēslas būtu bijis pavairāk - spilgtais apgaismojums šķita nedaudz par nospiedošu un meditējošas noskaņas nerosinošu.
Toties RA kora uzstāšanās bija īstajā vietā un laikā, ar skaistu mūziku un brīnumjauku dziedājumu, bet nedaudz pietrūka emociju vai izjustības :( To nevarēja saskatīt sejās un kustībās, jo īpaši solistes. Vai tiešām mēs pamazām paliek nejūtīgi vai vismaz ļoti ieturēti, baidoties (vai varbūt nemākot) izpaust to, kas mūs aizkustina līdz sirds dziļumiem? Hmm... Bet varbūt nemaz neaizkustina?! Līdz ar to tāda pa īstam saviļņojuma nebija, dvēselīte nepacēlās kaut kur virs manis un uz rokām neparādījās zosāda. Citādi - skaisti!
Popmūzikas cienītājiem bija iespēja paklausīties arī dziesmiņu par Leduspuķi un ģitārspēli ar pavisam vieglu meldiņu. Pa vidu tam visam Guntras K. jauniešu koris - neslikti, ar jaušamu solistu uztraukumu. Bet pie eglītes tas jau pat piedienas! Viena Sovvaļnīka dziesma arīdzan, citā interpretācijā. Man šķiet, interesants būtu kora dziedājuma un Sovvaļnīka ģitārspēles apvienojums.
Lūgšanas, bet, kā nu ne, protams! Aizlūgums par visu, kas mums svarīgs. Ticībai un vārdam ir lielāks spēks, kā mēs spējam iedomāties.
Neiztrūkstošas arī uzrunas, kurā atklājās katra cilvēka patiesā būtība un vērtības. Kādu uztrauc globālā sasilšana un sevis (RA, Latvijas) pozicionējums Eiropas un pasaules telpā, kāds iesaka pirms Jaunā gada neiespringt par nepadarītiem darbiem, kāds cits noskaita lūgšanu dzejoļa veidā un runā par Labo, vēl kāds uzsver mājas un mājas sajūtu. Taču visi vēl labo! Tas jau arī ir galvenais!
Laikam kā visinteresantāko daļu tomēr vērtēju folkloras kopas "Dziga" uzstāšanos. Tas bija mazlietiņ pat vieliski, nedaudz ārpuspasaulīgi un pavisam noteikti - brīnišķīgi! Tradicionālā un mūsdienīgā, kautrā un pārdrošā, intīmā un familārā savdabīgs apvienojums. Interesanti!
Prieks, ka pasākums pulcināja vienuviet RA studentus, akadēmisko personālu, darbiniekus un viesus, iedzīvinot vēl ar iespaidiem neapdzīvoto zāli, kurā ir skaistas griestu lampas :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru