...

Ko darīt skumjam cilvēkam vai cilvēkam ar skumjām, kas mēdz pielipt pat visdažnedažādāko laiktelpu visneiedomājākamajos brīžos?


Raudāt? Nu tā raudāt, ka acu zīlītes ienirst un mirklīgi nomirst dziļūdeņos, pašam savelkoties čokurā uz kājām nomīta paklāja?

Spītīgi izlikties smaidām, dvēseli plēšot uz pusēm tā, ka grūti pat ievilkt elpu, lai tik neviens nenojauš, cik ļoti patiesībā sāp?

Varbūt ietīt skumjas spožā dāvanu papīrā un nosūtīt..., nav svarīgi kam, bet tālāk no sevis? Vai palaist vējā līdz ar novembrīgajām lietus lāsēm?

Nepalikt vientuļam pat, ja sanāk būt vienam citādi lolotā vientulībā? 

Lasīt? Rakstīt? Skatīties.., klausīties? Apmaldīties? Bēgt? Atrasties? Sastingt? 

Nedomāt? Bet kā var nedomāt? Kā var nedomāt?? Kā var nedomāt??? 


Var jau būt, ka pasaule izjūtama arī šādi - ārprātīgā garastāvokļu/ psiholoģisko stāvokļu/ emociju un izjūtu bināro polu apciemošanā...