Viņa klusiņām paklupa, tik nedzirdami, ka Knoķītis it kā turpināja rotaļāties ar skaitļiem; nebija pilnīgi ne no kāda svara, vai tie bija pamatīgie vai kārtīgie, visi bija smuki nopucēti, ietonēti un neskaitāmas reizes apmīļoti. Knoķītis ne vienu vien reizi, samērā cieti un sausi ir apgalvojis, ka numerācija esot visdrošākā zīmju sistēma, haosu sakārtojot drošās skaitļu ķēdēs un marķētos atmiņu kodos. Viņai gan šķita, ka veidojās vien jauns, mazliet citādi raibs bardaks iepriekšējā vietā, bet Viņa pat neiedrošinājās šo domu konstrukciju verbalizēt, kur nu vēl izteikt nez kādos simbolos. Varbūt Viņai vienkārši skauda vai nebija vīrišķās izpratnes par daudzskaitlības būtību vai pieklājīgās pietātes, vai vismaz minimālas bijības, gradētas no 0 līdz 1 izteiksmē.
Izmaiņām nepakļaujoties un vispār šķietami nevienam kārdinājumam apstāties nepadodoties, Knoķītis visu vienmēr skolnieciskā priekšzīmībā skaitīja, pieskaitīja, pārskaitīja un drošības labad vēl vienreiz apskaitīja savos Drošības failos, jā, ar pildspalvu vai zīmuli, bet obligāti melnu, nu tādu, kas nepārprotami ir melns, jo melnāks, jo labāks. Arī šī krāsas gradācija ir izskaitļota līdz pēdējai mikrodaļai. Un, ja jau pat krāsa ir izskaitļojama, kāpēc ne cilvēks, attiecības un pasaule IN GENERAL?
Taču Viņa paklupa... Vai tā varbūt bija Kāda cita? Kaut ko izjaucot. Kaut ko nepierakstītajā procesorā. Kaut ko. Līdz ar to kaut kas bija pazudis. Diemžēl... un diemžēl Tieši tas... Tas. Pēdējais skaitlis. Neremdināmi nepieciešamais.
