Ja kaut reizi esi bijis uz Andrejdienu Rēzeknē (augstskolā, Kultūras namā), Tu sapratīsi, kas tas ir par pasākumu.
Citiem: Andrejdiena ir vārdos neaprakstāms neformāli formāls jauno literātu sevis un padomdevēju audzināšanas, jau atpazīstamo literātu izteikšanās, ikviena atnācēja līdzdarbošanās pasākums ar gaismu acīs, svecēs, domās un izjūtās, ar mūziku, ar deju, ar Vārdu virtenēm azotē. Tāda viegla un nepārprotama koķetēšana ar laiktelpu dimensijām un starp cilvēkiem... Klātesamība un IekšupIeiešana... Sevī...
Šī reize nebūt nav izņēmums! Viss, kā tam jābūt. Par visiem 99,99% Dzimumdiena taču! :-) Arī vārda diena vienam mazam, jaukam puisēnam, sēdošam man aiz muguras. Sum-sum-sumināti! Un vēl tie sarkanbaltsarkanie toņi apģērbos! Nu tā, lai pa skaisto! :-)
Eu, vai tās zīlnieces, kas man no mazā pirkstiņa nolasīja divus manā dzīvē būtiskus burtus, nebija jau kur redzētas?! Varbūt jau pagājušo gadu viņas te "piehaltūrēja"... Nē, es toreiz nebiju... Nē, biju, bet ne Andrejos... Atceries, es biju Sarkano karogu zemē, kur ap to laiku saplēsto spārnu eņģeļi lidoja lejup, un es raudāju, ik reizi pamanot svecīšu ziedpušķus, kas sildīja tik aukstā bruģa vaigu... Tad varbūt aizpagājušo gadu... Laikam tad pieturu temats tika aktualizēts, un tad uz tā soliņa laiski dzejiskās domas čukstēja šīs puses literāti..
Re kā! Arī šogad sakars ar pieturām! Kādēļ? RA (lasi - Rēzeknes Augstskola) Ilgas Šuplinskas sakārtojumā ir izdevusi RA literātu kopkrājumu "Pīturys punkti bez pīturu" (Pieturas punkti bez pieturām). Te ir lasāmi gan dzejoļi, gan apjomā nelieli īssprozas gabali ar nelieliem cittekstu iespraudumiem autoru sakarā ;)
Šovakar, grāmatiņu pārlapojot, uzmanību piesaistīja šis un tas. Pāris citāti ieskatam:
"Viņš sēdēja pasaules centrā. Pie rakstāmgalda. Viņš bija rakstnieks. Viņš rakstīja vārdus, vārdus, vārdus... Es nezināju, vai viņš raksta tāpēc, ka neko citu neprot, nespēj vai negrib. Patiesībā jau viņš nemaz pēc rakstnieka neizskatījās. Varbūt viņš gribēja pierakstīt visu izsacīto. Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Uz neatgriešanos. Pierakstīt. Pieķēdēt. Pakļaut.
[..]
Un, jo vairāk viņš uzsūca pasauli, jo vairāk pasaule izspļāva viņu, paliekot piepildīta."
(Līga Seiksta "Rakstnieks", 4-5)
soka
vāgama nazkaida pīturys punkta
a pīturys punkti
bez pīturu
pīsaturēt i pīturēt
mes poši pīturys punkti
golapunkti
celi i leikumi
zīdūniski varātum pavaicuot
par kū dūmoj pītura
tok na jau par autobusu.
(Līga Rundāne, 13)
[..]
Munuos dūmous
navigators
apsablūdej.
(Ineta Atpile-Jugāne, 18)
Pajiemu tevi iz
lizinga.
Nanūviertieju īspiejis,
atdevu atpakaļ.
(Mārīte Krasnobaja, 27)
Kā ik katru gadu Andrejdienu vada I. Šuplinska, šoreiz viņai palīdzēja E.Muižniece. Lai gan pasākumam ir tendence iegulties noteiktā gultnē un ritēt savu gaitu, jo tam pašam savs ceļš ejams, bet ir labi, ka kāds ir iepriekš noteicis kursu un ik pa laikam padod tās pieturzīmes vai norādes uz tuvāk vai tālāk esošām pieturām...
Pasākuma pirmajā daļā bija iespēja dzirdēt klātienē iepriekš minētā jaun-izdevuma literātu balsis, intonācijas un pauzes, aplūkot stāju un kustības, savijot to visu kopā un veidojot savu dzejoli vai stāstu. Kā centrālais vēstījums, kas saķēdēja pārējos tekstus, bija "Rakstnieks" L. Seikstas lasījumā. Nedaudz tika atklātas arī izdevuma tapšanas aizkulises (tās tak vienmēr ir interesantas!) un sadāvinātas lielākas un mazākas dāvaniņas tiem, kas to patiesi ir pelnījis.
Nelielas intrigas uzturēšanai pastāstīšu vien, ka arī es tiku pie nelielas Andrejdienas dāvaniņas ;) Daļa ir apēsta, daļa -atdāvināta tālāk ("Dots devējam atdodas"), daļa tiek baudīta vēl šo baltdien! :)
Otrajā daļā - pavisam īss ieskats DVD "Kaunatys vītu vuordu stuosti" un folkloras ekspedīcijas dažāda vecuma dalībnieku atmiņās. Folklora ir bezgala brīnišķīga un interesanta, ja izprot tās būtību un saskata tās izpausmes formas ikdienā vysapleik.
Kā oficiāli pēdējā - trešā - daļa ir performance E. Spīča, dzeju kopas "Dziga" (ok, daļējas) vadībā un Lielvārdes jostas rakstu izdejošana. Dejojam pa vienam, dejojam pāros, dejojam visi kokles un bungu mūzikas skaņās..., līdz kāds aizmūk (atzīšos, arī es, bet tikai pašās beigās! Man bija pazudis brālis! Nē, viņš nav pavisam maziņš, bet es nevarēju būt droša, ka viņš neaizmūk neatskatīdamies un mani nesagaidījis :)).
Var jau būt, ka esmu nedaudz iedomīga sakot, ka daudz kas no E. Spīča teiktā RA filologiem ir zināmāks par zināmu. Kaut kā biju pasākuma šo daļu iztēlojusies nedaudz citādāku, atraktīvāku un, jā, dzīvāku. Varbūt mūsējiem atbraukušajiem viesiem vajadzēja parādīt, kā deju izjūt un izgaršo šeit?
Pasākums nebūtu pasākums, vismaz ne svētku, ja nebūtu tortes, tējas un laba vēlējumu! :-) Līdz ar to arī Andrejdienas ceturtā daļa - sarunas! Īstas sarunas ar īstiem cilvēkiem. Ar sirdscilvēkiem!
Tā nu ir pagājusi Andrejdienas 15 gadu svinēšana! Kā jau pusaudža vecumam pienākas, ar nelielu devu sabirzuša fragmentārisma un haotisma, mazmazītiņas alošanās, bet neviltotiem centieniem sev un citiem pierādīt, cik liels jau mēs katrs esam izaudzis un cik labi ir mūsu nodomi!
Līdz nākamajiem! :-)
Citiem: Andrejdiena ir vārdos neaprakstāms neformāli formāls jauno literātu sevis un padomdevēju audzināšanas, jau atpazīstamo literātu izteikšanās, ikviena atnācēja līdzdarbošanās pasākums ar gaismu acīs, svecēs, domās un izjūtās, ar mūziku, ar deju, ar Vārdu virtenēm azotē. Tāda viegla un nepārprotama koķetēšana ar laiktelpu dimensijām un starp cilvēkiem... Klātesamība un IekšupIeiešana... Sevī...
Šī reize nebūt nav izņēmums! Viss, kā tam jābūt. Par visiem 99,99% Dzimumdiena taču! :-) Arī vārda diena vienam mazam, jaukam puisēnam, sēdošam man aiz muguras. Sum-sum-sumināti! Un vēl tie sarkanbaltsarkanie toņi apģērbos! Nu tā, lai pa skaisto! :-)
Eu, vai tās zīlnieces, kas man no mazā pirkstiņa nolasīja divus manā dzīvē būtiskus burtus, nebija jau kur redzētas?! Varbūt jau pagājušo gadu viņas te "piehaltūrēja"... Nē, es toreiz nebiju... Nē, biju, bet ne Andrejos... Atceries, es biju Sarkano karogu zemē, kur ap to laiku saplēsto spārnu eņģeļi lidoja lejup, un es raudāju, ik reizi pamanot svecīšu ziedpušķus, kas sildīja tik aukstā bruģa vaigu... Tad varbūt aizpagājušo gadu... Laikam tad pieturu temats tika aktualizēts, un tad uz tā soliņa laiski dzejiskās domas čukstēja šīs puses literāti..
Re kā! Arī šogad sakars ar pieturām! Kādēļ? RA (lasi - Rēzeknes Augstskola) Ilgas Šuplinskas sakārtojumā ir izdevusi RA literātu kopkrājumu "Pīturys punkti bez pīturu" (Pieturas punkti bez pieturām). Te ir lasāmi gan dzejoļi, gan apjomā nelieli īssprozas gabali ar nelieliem cittekstu iespraudumiem autoru sakarā ;)
Šovakar, grāmatiņu pārlapojot, uzmanību piesaistīja šis un tas. Pāris citāti ieskatam:
"Viņš sēdēja pasaules centrā. Pie rakstāmgalda. Viņš bija rakstnieks. Viņš rakstīja vārdus, vārdus, vārdus... Es nezināju, vai viņš raksta tāpēc, ka neko citu neprot, nespēj vai negrib. Patiesībā jau viņš nemaz pēc rakstnieka neizskatījās. Varbūt viņš gribēja pierakstīt visu izsacīto. Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Uz neatgriešanos. Pierakstīt. Pieķēdēt. Pakļaut.
[..]
Un, jo vairāk viņš uzsūca pasauli, jo vairāk pasaule izspļāva viņu, paliekot piepildīta."
(Līga Seiksta "Rakstnieks", 4-5)
soka
vāgama nazkaida pīturys punkta
a pīturys punkti
bez pīturu
pīsaturēt i pīturēt
mes poši pīturys punkti
golapunkti
celi i leikumi
zīdūniski varātum pavaicuot
par kū dūmoj pītura
tok na jau par autobusu.
(Līga Rundāne, 13)
[..]
Munuos dūmous
navigators
apsablūdej.
(Ineta Atpile-Jugāne, 18)
Pajiemu tevi iz
lizinga.
Nanūviertieju īspiejis,
atdevu atpakaļ.
(Mārīte Krasnobaja, 27)
Kā ik katru gadu Andrejdienu vada I. Šuplinska, šoreiz viņai palīdzēja E.Muižniece. Lai gan pasākumam ir tendence iegulties noteiktā gultnē un ritēt savu gaitu, jo tam pašam savs ceļš ejams, bet ir labi, ka kāds ir iepriekš noteicis kursu un ik pa laikam padod tās pieturzīmes vai norādes uz tuvāk vai tālāk esošām pieturām...
Pasākuma pirmajā daļā bija iespēja dzirdēt klātienē iepriekš minētā jaun-izdevuma literātu balsis, intonācijas un pauzes, aplūkot stāju un kustības, savijot to visu kopā un veidojot savu dzejoli vai stāstu. Kā centrālais vēstījums, kas saķēdēja pārējos tekstus, bija "Rakstnieks" L. Seikstas lasījumā. Nedaudz tika atklātas arī izdevuma tapšanas aizkulises (tās tak vienmēr ir interesantas!) un sadāvinātas lielākas un mazākas dāvaniņas tiem, kas to patiesi ir pelnījis.
Nelielas intrigas uzturēšanai pastāstīšu vien, ka arī es tiku pie nelielas Andrejdienas dāvaniņas ;) Daļa ir apēsta, daļa -atdāvināta tālāk ("Dots devējam atdodas"), daļa tiek baudīta vēl šo baltdien! :)
Otrajā daļā - pavisam īss ieskats DVD "Kaunatys vītu vuordu stuosti" un folkloras ekspedīcijas dažāda vecuma dalībnieku atmiņās. Folklora ir bezgala brīnišķīga un interesanta, ja izprot tās būtību un saskata tās izpausmes formas ikdienā vysapleik.
Kā oficiāli pēdējā - trešā - daļa ir performance E. Spīča, dzeju kopas "Dziga" (ok, daļējas) vadībā un Lielvārdes jostas rakstu izdejošana. Dejojam pa vienam, dejojam pāros, dejojam visi kokles un bungu mūzikas skaņās..., līdz kāds aizmūk (atzīšos, arī es, bet tikai pašās beigās! Man bija pazudis brālis! Nē, viņš nav pavisam maziņš, bet es nevarēju būt droša, ka viņš neaizmūk neatskatīdamies un mani nesagaidījis :)).
Var jau būt, ka esmu nedaudz iedomīga sakot, ka daudz kas no E. Spīča teiktā RA filologiem ir zināmāks par zināmu. Kaut kā biju pasākuma šo daļu iztēlojusies nedaudz citādāku, atraktīvāku un, jā, dzīvāku. Varbūt mūsējiem atbraukušajiem viesiem vajadzēja parādīt, kā deju izjūt un izgaršo šeit?
Pasākums nebūtu pasākums, vismaz ne svētku, ja nebūtu tortes, tējas un laba vēlējumu! :-) Līdz ar to arī Andrejdienas ceturtā daļa - sarunas! Īstas sarunas ar īstiem cilvēkiem. Ar sirdscilvēkiem!
Tā nu ir pagājusi Andrejdienas 15 gadu svinēšana! Kā jau pusaudža vecumam pienākas, ar nelielu devu sabirzuša fragmentārisma un haotisma, mazmazītiņas alošanās, bet neviltotiem centieniem sev un citiem pierādīt, cik liels jau mēs katrs esam izaudzis un cik labi ir mūsu nodomi!
Līdz nākamajiem! :-)
Mīļi un silti, nu kā Andrejos. Paldies!
AtbildētDzēst