Pēdējo divu nedēļu laikā jo īpaši sanācis padomāt par pētnieciskajām metodēm gan izlasīto grāmatu (sk. pēdējos divus rakstus), gan arī RA semināra sakarā.
Poststrukturālā metode. Es to esmu izmantojusi bakalaura darba "Arvja Kolmaņa prozas poētika". Būšu godīga (apsolīju taču), kad rakstīju savu ~100 lpp. darbu, es par metodēm nedomāju kā par teksta analīzes pamatprincipu bāzi. Patiešām! Man bija saturs jebšu 2 grāmatu analīzes/interpretācijas jautājumu uzskaitījums, ko es pamazām rakstīju, kā tos izjutu, jā, pat sajauktā kārtībā. Ievads? Tas man tapa paralēli bakalaura darbam, pašās beigās to precizējot. Nē, nevajag pārprast - man bija skaidrs mērķis un veicamie uzdevumi, bet viss tā pa skaisto, "pa plauktiņiem" salikts nebija vis' gan. Varbūt esmu nedaudz haotiska :)
Interesantākais ir tas, ka tagad, atgriežoties pie poststrukturālisma, saprotu, ka pavisam garām neko neesmu darījusi, laikam intuitīvi esmu jutusi šīs metodes praktisko pielietojumu :) Protams, ja tagad atkārtoti strādātu ar šiem tekstiem, metodes izmantojums būtu vairāk apzināts un pārdomāts, tāpat arī "izdalīto" teksta vienību interpretācija, iespējams, būtu citādāka. Taču tāda, zināmā mērā, jau arī ir poststrukturālisma ideja - zīmju un nozīmju struktūru interpretāciju daudzveidības, cieši saistītas ar subjekta šo struktūru izjūtām, pieredzi, zināšanām, iespējamība. Tāpēc loģiski, ka tā brīža Es neesmu šī brīža Es.
Un, jā, poststrukturālā metode ir interesanta! Nu vispār viss, kam kāds pieķeras ar visu Sevi, ir interesants pašam darītājam un arī vērotājam/ vērtētājam!
Poststrukturālā metode. Es to esmu izmantojusi bakalaura darba "Arvja Kolmaņa prozas poētika". Būšu godīga (apsolīju taču), kad rakstīju savu ~100 lpp. darbu, es par metodēm nedomāju kā par teksta analīzes pamatprincipu bāzi. Patiešām! Man bija saturs jebšu 2 grāmatu analīzes/interpretācijas jautājumu uzskaitījums, ko es pamazām rakstīju, kā tos izjutu, jā, pat sajauktā kārtībā. Ievads? Tas man tapa paralēli bakalaura darbam, pašās beigās to precizējot. Nē, nevajag pārprast - man bija skaidrs mērķis un veicamie uzdevumi, bet viss tā pa skaisto, "pa plauktiņiem" salikts nebija vis' gan. Varbūt esmu nedaudz haotiska :)
Interesantākais ir tas, ka tagad, atgriežoties pie poststrukturālisma, saprotu, ka pavisam garām neko neesmu darījusi, laikam intuitīvi esmu jutusi šīs metodes praktisko pielietojumu :) Protams, ja tagad atkārtoti strādātu ar šiem tekstiem, metodes izmantojums būtu vairāk apzināts un pārdomāts, tāpat arī "izdalīto" teksta vienību interpretācija, iespējams, būtu citādāka. Taču tāda, zināmā mērā, jau arī ir poststrukturālisma ideja - zīmju un nozīmju struktūru interpretāciju daudzveidības, cieši saistītas ar subjekta šo struktūru izjūtām, pieredzi, zināšanām, iespējamība. Tāpēc loģiski, ka tā brīža Es neesmu šī brīža Es.
Un, jā, poststrukturālā metode ir interesanta! Nu vispār viss, kam kāds pieķeras ar visu Sevi, ir interesants pašam darītājam un arī vērotājam/ vērtētājam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru