Nu jau krietns laiks ir pagājis no pēdējā ieraksta šeit, kas nebūt nenozīmē, ka esmu piemirsusi literāros, muzikālos, vizuālos u.c. veida tekstus, arī ne emuāru. Tikai visu nosaka prioritātes, vajadzības un lielie virsuzdevumi, kam reizēm jāpakļaujas laba miera labad un sevis pašdisciplinēšanai. Iesākti darbi prasa pabeigšanu, un jaunu ideju realizācijai nepieciešama brīvība, pat mana neprātīgā saprāta mentālajā telpā.
Iespējams, ka entuziasmu mazdrusciņ noplicināja pēdējā izlasītā grāmata, kas vēl pie tam ir aizlienēta, līdz ar to sveša un sev klāt nepielaista.
Tātad - Ilzes Jansones prozas darbs "Viņpus stikla", kas ir autores pirmais pieteikums latviešu literatūrā un kas šķietamās tabu tēmas dēļ ir likusi ne vienam vien lasītājam noskurināties nepatikā vai vismaz neizpratnē. Es nebūt neesmu to skaitā, mani nemulsina citādais vai ārpus personiskās pieredzes esošais.
Parasti piezīmes tiek pieskrebelētas uz grāmatas lapām, bet, tā kā šī nav (un nebūs ar') mana grāmata, pieraksti tapa uz nelielas rūtiņu lapiņas, ko vējš man nozaga no balkona. :) Kamēr naski skrēju lejā, lai sameklētu un atgūtu to, vējš izlēma, ka man to nemaz nevajag. Ietiepība ņēma virsroku un es pierakstīju otreiz, protams, ar zināmām atšķirībām.
Kopumā, izņemot latviešu literatūrā salīdzinoši novatoro tematu - jaunu puišu savstarpējā mīlestība un attiecību veidošanās (seksuālā pašidentifikācija) - neko ievērojamu šajā grāmatā nesaskatu... Temata risinājums, pārējo sižeta līniju pieteikums un atainotais sociālais konteksts ir kaut kā nedaudz stīvs un nedabisks. Teksta izveide ne ar ko nepārsteidz, grāmatu varētu nodēvēt par "ziepju operas-ātri aizmirstamas filmas" cienīgu precedentu. Darbā personāžu attiecību, psiholoģiskā stāvokļa un emociju atainojums ir samākslots, dialogi ir neveikli un samocīti. Pusaudžu (jo īpaši puišu) vecumam neraksturīgās prātulas un runas patētiskā izteiksme liek ieķiķināt.
Iespējams, iemesls ir autores nespēja pilnībā identificēties ar vīrieti, izjust tā domāšanas un uzvedības modeļus vai arī neprasme tos atainot tekstā.
Tā arī paliks - viņpus, kaut kur citur - tur. Nenoticēju.
iespējams viss noveļams uz to, ka tas bija viņas pirmais romāns. savukārt Insomnia, kur tiek risinātas sieviešu attiecības ir bezgala izjusti un sāpīgi uzrakstīta. depresīva, bet baudāma grāmata tā Insomnia. iesaku.
AtbildētDzēstPaldies, nakts, par komentāru. Jā, protams, zināmā mērā pirmais darbs ir pirmais, tādēļ saudzējamāks. Tomēr arī latviešu literatūras praksē ir ne viens vien piemērs, ka autors savu talantu atklāj jau ar debiju, pārsteidzot lasītāju uz nebēdu!
DzēstPar "Insomnia" - esmu pusceļā, līdz ar to nekomentēšu pašreiz ;)