Tornis

Knoķītis šodien ir ļoti domīgi vērīgs. Viņš uzmanīgi seko līdzi Viņas rokas pirkstu kustībām, kas atgādina elegantu un mazliet draisku dejošanu bez mūzikas skaņām, cenšoties aizpogāt lielās oranžās trilopa acis. Nepamanīts nepaliek arī zvaigžņotais mirdzums Viņas pirkstā, kas spītīgi demonstrē mērķtiecīgu tuvību un kaut kā (īstenošanās?) piepildījumu. Tad Viņš nekautri ilgi veras tieši acīs, it kā cenšoties izmakšķerēt dziļdzīļu patiesību vai iztēlojoties citas esības iespējamību viņpus miesiski laicīgā, it kā cenšoties uzvarēt neuzvaramo vai vismaz pieradināt nepieradināmo. Velti. Viņa smaida, bet smaidā nav atverošās brīvības.