Jau vairāk nekā gads ir pagājis, kopš devos pāri lielākai peļķei izstaigāt plašākas āres, uzkāpt stāvākos kalnos, raudzīt augstākus torņus un novērot neizstāstāmi iespaidīgu pilno saules aptumsumu tuksnesīgā klusumā. Tas bija skaisti! Zīmīgi. Kravājos atkon. Šoreiz - lai raktos dziļumā un pabeigtu lietas, kas pabeidzamas, lai ieklausītos sakāmajos tekstos un lai ļautos kam nojaušami izaicinošam. Varbūt daļai cilvēku dzīves uzdevums ir nestāvēt uz vietas, neļauties iestīvējumam?
Šis ievads vien tamdēļ, lai vienu pagājušā brauciena laikā izlasīto grāmatu varētu mierīgu sirdi deportēt uz mājām ievietošanai uzticamo draudzeņu pulciņā.
Citāti:
"Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas - takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.", 30. lpp.
"Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.", 211. lpp.
"Vienīgais veids, kā padarīt pasauli par patiesību, ir mīlēt.", 246. lpp.
"Kad cilvēks iemīlas, viņš uz mūžu atdarās otram, atdod sevi bez pārpalikuma.", 266. lpp.
"Es spēju tikai piekāpties šim vīrietim, ko mīlu. Viņam es nevaru pateikt nevienu "nē". Es atveru durvis un saku:
- Nu tad nāc.", 267. lpp.
Šis ievads vien tamdēļ, lai vienu pagājušā brauciena laikā izlasīto grāmatu varētu mierīgu sirdi deportēt uz mājām ievietošanai uzticamo draudzeņu pulciņā.
Stāsts ir par Riikka Pulkkinen grāmatu "Patiesība" (2014), ko izlasīju turpceļā. Nav viegli atsaukt atmiņā precīzas detaļas, bet varbūt ne vienmēr tas arī ir nepieciešams. Sajūtas. Tās ir tās, kas reizēm paliek dziļi iekšā ilgi kā svarīgākais atmiņu mirkslis, reizēm pat par ilgu... Tās mēdz būt tādas spītīgas!
Patiesība jau tāds neskaidrs jēdziens, kas, izklepojoties laukā no iekšpuses, tikai daļēji saglabā savu objektīvo raksturu (tāds vispār ir iespējams..?). Ja vēl tās uzurķēšanai vajadzīgi vairāku ļautiņu teksti, tad neizbēgami uzpeld jautājums - Vai patiesība neizšķīst daudzos faktu un viedokļu kristālos, kuru atspīdumos mēs arī mēģinām salipināt to, ko dēvējam par "atkosto" patiesību? Galu galā sanāk tā, ka, cik cilvēku, tik patiesību - katram no sava skatpunkta. Tas nav nekas jauns, tā vi'š ir.
Aizliegtā mīlestība. Nu, ne tā - mīlestība jau pati par sevi nevar būt ne atļauta, ne ierobežota, ne aizliegta. Taču tā noteiktos apstākļos un laikos var tikt uztverta par nepieņemamu, nodevīgu, neattaisnojamu, nicināmu un kādu vēl tik nē. Vai tādēļ tā kļūst par mazāku mīlestību, nepilnīgāku mīlestību vai pat par neīstu mīlestību? Vai tās esību spēj ietekmēt iesaistīto mīlnieku un/vai citu cilvēku novērtējums? Ja vaicājuma atbilde apstiprinoša, vai tad tās dziļjūtas vispār ir dēvējamas par mīlestību?
Iespējams, vienīgā patiesība ir mīlestība. Vai nu tā ir vai nav, tāda bezkompromisu saspēle.
Tikai dažreiz šī patiesība (=mīlestība) ir tik samudžināti netaisna pret kādu, varbūt pret visiem, sāpīgi mokoša, slimīgi gruzdoša un neattīstoša, ka to teorētiski labāk būtu sev nemaz nepielaist klāt... vai grūzt prom no visa spēka, pat no tā, kā šķietami nav. Tikai praksē bumeranga efekts domu, sajūtu un darbību kustībai dažreiz ir spēcīgāks. Tad mīlestība, gribi vai negribi, smejies vai raudi, uzvar, par spīti cilvēku racionālismam, spītai un iedomātajai varai par savu dzīvi... Vismaz kaut kādā pakāpē, vismaz kaut kādā mūžības laiktelpā, vismaz kaut kam.
Citāti:
"Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas - takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.", 30. lpp.
"Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.", 211. lpp.
"Vienīgais veids, kā padarīt pasauli par patiesību, ir mīlēt.", 246. lpp.
"Kad cilvēks iemīlas, viņš uz mūžu atdarās otram, atdod sevi bez pārpalikuma.", 266. lpp.
"Es spēju tikai piekāpties šim vīrietim, ko mīlu. Viņam es nevaru pateikt nevienu "nē". Es atveru durvis un saku:
- Nu tad nāc.", 267. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru