Savu stāstu izstāstot

Ciemošanās kā viens no socializācijas veidiem ir senāks par senu, un, šķiet, neviens neapstrīdēs, ka tās veiksmīgai norisei ir nepieciešamas abpusējas simpātijas, vēlme komunicēt ar skatieniem, smaidiem, žestiem un vārdiem un darīt kopā dažādas lietas: malkot ēdienu un dzērienu, dziedāt, dejot vai strādāt. Latgales lingvoteritoriālās vārdnīcas šķirklī Gosts (sk. 1. izd. vai 2. izd. 219.–220. lpp.) ir teikts, ka Latgalē labs ciemiņš ir tas, ar ko var saprātīgi parunāties, kas prot patiesi priecāties un kas nav pārlieku uzbāzīgs ar saviem apmeklējumiem, aizmirstot savus darbus un kavējot citiem darbus. Savukārt valodas barjera nekad nav bijusi par iemeslu draudzīgu attiecību uzturēšanai. Šaubu nav, ka etno festivāls Gosti kā ikgadējs ciemiņš šiem kritērijiem pilnībā atbilst. 

Rēzeknē 11. un 12. jūlijā notikušajā festivālā ciemojās vairāki simti dalībnieku un vairāki desmiti kolektīvu no tuvākām un tālākām vietām, piemēram, Lietuvas, Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Turcijas. Tas bija veltīts siena talka tematikai, ko atspoguļoja gan dekorācijas (no zīmuļiem saslieti zārdi, siena rullis galda vietā), gan pasākumu nosaukumi (piem., koncertballe Nakts pi sīna bluoča), gan vadītāju un teicēju publiskie teksti, gan gaisā virmojošais apņēmības pilnais un saulaini gaišais noskaņojums, gan arī, protams, dziesmu un deju repertuārs.

Ciemošanās festivālā nostiprināja atziņu: vienmēr un visur cilvēku attieksme pret veicamo darbu ir atšķirīga; dažs to izjūt no sirds kā savējo, cits to dara darīšanas vai gadījuma pēc. Apvienojot šādus cilvēkus vienkop, veidojas kopējais stāsts, kas tad vairāk vai mazāk, tiešāk vai netiešāk atklāj katras kultūras savpatīgo pasaules redzējumu un izjūtu, balstītu tradīcijās, šī brīža notikumos un pārdzīvojumos, nākotnes vīzijā. Līdz ar to pasākuma baudīšana bija nedaudz pielīdzināma dažādo stāstu uzklausīšanai (izdzīvošanai), ar mīlestību un pietāti izjūtot intuitīvi atpazīstamos un arhetipiski tuvos kodus, bet ar tolerantu cieņu un piesardzību pieņemot mazāk saprotamos kodus. Tur neko nevar darīt, šī psiholoģiskā barjera pret svešo mājo, lai arī cik ļoti censtos iedziļināties. Vērojot pasākuma etniski daudzveidīgos dalībniekus un viesus dažādos tērpos (spilgti sarkanos, rudzupuķu zilos, zemaini brūnos, mirdzoši baltos) un grupējumos, neatstāja sajūta, ka kopīgās sarunas, maltītes un kopā būšanas prieks bija visiem bezgala interesants un lietderīgs, bet patiesībā galvenais ciemošanās mērķis bija savējo sajušana līdzās, sev vitāli nozīmīgā stāsta atkārtota iepazīšana.