Byut pa sovam. Sovvaļnīks "Napaseitynuots" (2016)

         Kas ir dzīvības dzinulis? Kas ir tas, kas liek mums darboties, veidot un uzturēt attiecības, nodot sevi tālāk skatienos, ķermeņos, darbos? Kaut kā nepiepildījums? Tukšuma aizpildījums? Alkas pašapliecināties, iegrimt apzināto piederību sakņu murkšķī, salīmēties ar sev vien zināmiem un nepieciešamiem grunts akmeņiem sev vien zināmās un vajadzīgās kombinācijās, ļaujoties dziļi spēcīgām jūtām un sajūtot arī caurdurošas vilšanās, psiholoģiskas un fiziskas sāpes, kliedzoši izkaisinātas brīvajam lidojumam debesu velvē? Vai Dzīvot nenozīmē sevī iznest To – nerimstošo nemieru (vitālo spēku un vājumu vienlaikus) – uz mūžīgo mieru, atstājot pēdas, kaut citiem nesaskatāmos velīgo putniņu gaisa ceļos? 

        Sovvaļnīka jaunākais albums “Napaseitynuots” (2016) ir kā līdz šim nenomaksāta nodeva sentēvu ticībai, Zemei, Dabai un Dzīvībai, izlūdzot piedošanu par nenotikušo, nepasacīto, neizdarīto… vai, tieši pretēji, pieļauto, izsacītu tikai runātājiem saprotamā valodā (tak zināms, ka “ar ezeriem jārunā ezeru valodā”)… Līdz mielēm atklāta saruna. Dzirdīgajiem. Redzīgajiem. Jūtošajiem.  

          Viss ir ambivalents. Arī dziesmu divbalsībā reprezentētais maigais, gaišais, pasaulei iztapt tīkošais un dauzonīgais, protestējošais, dēkaini melnīgsnējais. Vienkopus savietots arī tradicionālais, intuitīvajā līmenī atpazīstamais ar moderno un jaunatklāto, izceļot vietas nozīmi sevis, iekšējās un ārējās pasaules apjaušanai, izzināšanai un novērtēšanai. Sevišķi būtiskas ir semantiski piepildītās telpiskās norādes – mājas, Latgale, ezers, kalns, krusts, ceļš un debesis, kur tieši/ metaforiski satiekas un no svešā paslēpjas draugi un sirdsmīļie un bauda klātesamību, apskaujot visas pasaules sfēras un netieši arī – pirmelementus un Jaunradot.., arī tos dziļ-slēptos Stāstus. Dažreiz no mugurpuses uzglūn drūmas nolemtības ēna kā ticības un pārliecības uzraudze, uzjundot domas par pagājību, pamestību un aizmirstību, un, jā, arī par nepiepildījumu, kuras aizgaiņāt spēj tikai skumj-pilna lūgsna, vienpatais esības spēks un sīksta būšanas apziņa Te – Latgalē – ar samierīgu skatu un paļaušanos uz rītdienu. Te arī pārejamībā caurvijas bijušais, esošais, gaisā nojaušamais nākamais un lēn-aizejošais. Tomēr uz ezera krastā noplūktām smilgām līdzās saulē nobriedinātām meža zemenēm un smilšu graudiņiem ir savērti vieni vienīgi Dzīvības apļi, kas rūpīgi nosargāti no attiecību caurvējiem un gājienā pagadījušajiem klupieniem – jaušām un nejaušām kļūdām. Īstenais jau atsijājas tikai izturot laika pārbaudi un patiesības (t.sk. mīlestības) izsvēršanu. Reizēm tas savā sarežģītībā ir tik vienkārši!  

          Dziļi un neviennozīmīgi tveramais teksts (A. Rancānes jutīgā dzeja) un mūzika ripulī veido raitu kompozīciju ar kāpumiem, kritumiem un lieganiem atslābumiem, arī vairākām paralēlām un vietumis krustojušām sižeta līnijām. Sākums ir liriski enigmātisks, klusi un uzmanīgi pietuvojoties Pie, neaizbaidot To Pulsējošo visapkārt. Nu tā, kā veroties debesīs un apstājošajā klusumā tveicīgā dienā pirms negaisa – mazliet viltīgi, spriedzi kāpinoši, izaicinoši. Tālāk seko brāzmaini neprognozējama miera un nemiera, cerības un bezcerības, uzstājības un lēnīgas pazemības cīņa bez centieniem izlikties viedumā pārākam, rīcībās “pareizākam” vai sajūtās drošākam. Trauksmaino ritmiku nomaina mirklīgi vai laiktelpā izstīdzinātie meditējošie un mazliet skumj-smeldzīgie stāsti, arī ievītie folkloras elementi. Teorētiski albums noslēdzas ar klausīšanās prasmi izaicinošo dziesmu “Vaicuojums”, kurā maksimāli tuvu sablīvēti vairāki jautājumi, kas šķitīs simpātiski ātrlasīšanas konkursa cienītājiem, amizanti – pārējiem. Praktiski – albumā ir vēl papildu divas dziesmas: pirmā ir uz cerīgu nākotni vērsta recepte personības un kopības saglabāšanai un izdzīvošanai visdažādākajos apstākļos un situācijās, otrā - paaudžu lūgsna gan ciešai un ilgtspējīgai vienotībai, kas balstīta pārbaudītās vērtībās, patiesībā un drošā pārliecībā, gan arī nerimstošajam Dzīvības aplim.

Kopumā jāteic, ka ripulī klausāms tekstuāli un muzikālā ziņā bagātīgs un daudzpusīgs, pat intelektuāli nedaudz sarežģīts materiāls ar vertikāli tveramiem tekstiem, kontekstiem un zemtekstiem un vienkārši neaprakstāmi brīnišķām dažādā muzikālā skanējuma pārejām, interesantām, trausli skanīgām iespēlēm (dūdām, kokli, flautu, taustiņiem un pat metālmūzikai neierasto akordeonu). Albumu klausīties nav garlaicīgi, tas ļauj mentāli gan palūkoties uz sevi viegli pārredzamā un dzīvi mutuļojošā ezera spogulī, gan ļauties Viņa peldei sevī, gan ienirt neizdibinātajā ūdens dziļumā, lai ar kailām rokām ķeksētu atbildes uz mūžseniem jautājumiem par būtisko.

Tā, piemēram - vai Mīlestība, iespējams, pēdējo izvēļu un iespēju dārzā šai kniebjoši saltajā rudenī Tevi spēs noturēt, neaizbiedēs?