Ir patiess prieks, ka nu man ir iespēja un nedaudz laika lasīt to, ko patiešām gribu un kas uzrunā, nevis to, kas jāizlasa, lai iekļautos kaut kādos "tas noteikti jāzina" rāmjos. P.S. Tas gan nenozīmē, ka šie "obligātās literatūras gabali" visi ir nopeļami, noteikti - nē. Atšķirība, pirmām kārtām, ir lasīšanas pamatmotivācijā un darba izjušanā - kas no tevis tiek prasīts. Vai nu tu pats izvēlies, kam pievērst uzmanību ("piekasīties"
) vai to nosaka uzdevums filoloģijas virsuzdevuma nolūkos
) vai to nosaka uzdevums filoloģijas virsuzdevuma nolūkos
Šovasar izlasīto prozas gabalu skaits nav pārāk liels, bet ne arī gluži mazs (6 grāmatas..) - katrs ar saviem piesaistes elementiem, katrs ar savām idejām un ar savu ietekmi.
Kā māksliniciski un saturiski interesantāko un daudzslāņaināko gabalu jāmin igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" (2011) - nedaudz pravietisks, nedaudz uzjautrinošs un nedaudz skumjš, nedaudz patiess un nedaudz... un nedaudz... mūžīgi aktuāls... neuzbrūkošs, vienas patiesības nesludinošs, pirmatnējās vitalitātes pārpilns un cilvēcīgs...
Par mums un ne par mums... Par stāstu, kas ir izstāstīts vēl neizstāstīts, kas turpinās, kaut arī apstājies...
Viens no daudzajiem pasvītrotajiem citātiem (esmu egoiste, pērku grāmatas, lai tās "pieķēpātu" pēc savas vēlmes un saprašanas):
"Ciema vecākais, esmu nodzīvojis mežā visu savu mūžu, un es tev pasaku - nekādu garu nav!" es atcirtu. "No tiem nav jābaidās, ir jābaidās no cilvēkiem, kas tic gariem. Dievs ir no tās pašas sugas. Tas ir tikai jauns nosaukums garam, ko tam ir devuši mūki, tieši tāpat notiks pārkristot mani. Kas no tā mainīsies? Lai vai kā mani sauktu, es palikšu tāds pats kā pirmiņ.."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru