Kaut kas mani pagrūda ļoti stipri un nokliedza asi griezīgā neandertāliešu mēlē - ghihurtenbahs! Liekas tas bija vakar, bet spoguļa atspulga ēnas kritiena leņkis uz sarīvētās ozolkoka grīdas liecināja, ka tas varētu būt bijis jau noticis pat pavisam nesen - kaut kad maijā. Tik silts tas pieskāriens bija. Ar vaļējām acīm es raudzījos uz savu iekšieni, bet neko citu kā vien Tevis pazaudētos zābakus es neredzēju. Nospiedumi neizzūd tik viegli kā mannīgs sniegs, kam uzliets verdošs ūdens, pasmelts no atmiņu boilera. Nospiedumi parasti top karā, dipinot kājas lēnām, ietrenētā maršā, skaļām bungām rībot un lādiņiem gaisā traucoties. Nospiedumos redzamas visas rieviņas, kas gadu virtenēm sakrātas kā spēcīgāko kāršu izlase Sāpināšanai. Svešā mēle un grūdiens ir tikai atbalss tam klepum, kas bija mums piemeties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru