Darbs vienmēr ir Par. Tad nu es raudzīšu uzsvērt tos Par, kas man šķita interesanti vai būtiski darba koncepcijā un idejas atklāsmē.
Darbs ir par vairāku pasauļu sadzīvošanu cilvēkā šaurākā nozīmē un divās kultūras telpās plašākā nozīmē, to paralēlu pastāvēšanu un sadursmi mūžīgi paliekošajā un mainīgajā pasaulē. Ilgi izturēta un apzināti noturēta Klusēšana kā dārgs un vecs vīns pagrabā, kā aizsargājošs un norobežojošs mūris vairākus metrus virs Tevis un trausla, lēna un piesardzīga Runāšana un Atvēršanās kā taureņa spārna vēziens, kā stikla miniatūra plaukstā par to, kas notiek Tevī, kultūrā, mājās... Vai runāt var ar ikvienu un par jebko? Kas to nosaka? Vai cits klausītāja kultūras, vēstures un sociālais pamats (background) traucē uztvert pateikto, pat ja ir vislielākā interese, vislabākie nodomi un vēlme saprast?
Par to, ko patiesībā cilvēkiem no Tevis vajag, ja esi šķietami labākā pozīcijā kādā dzīves jomā, ko Tev pašam šajā situācijā vajag no sevis un apkārtējiem? Cik daudz Tu esi gatavs atdot no sevis un savas dzīves citiem – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē?
Par Sievietēm un Vīriešiem, mirklīgām un ilglaicīgām attiecībām, sabiedrībā un individuāli pieņemtiem standartiem un stereotipiem, to pašmērķīgu pārkāpšanu, arī cēloņiem un sekām.
Un visbeidzot par Ēšanu kā izdzīvošanas priekšnoteikumu, problēmu, vēstures un kultūras liecību, komunikācijas rosinātāju un virzītāju, izklaidi, šantāžu un vēl, un vēl… Ēšana (drīzāk neēšana) kā pamatproblēma iedomātu ideālu sasniegšanas un sevis izgaisināšanas nolūkos…
Bet. Kamēr mēs esam, ir Cerība… Atgriezties. Mājās. Pie sevis. Pie Mīlestības. Pie Vērtībām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru