Pa kabatu žaustās saņurcīta un sen aizmirsta autobusa biļete maršrutā, kura gala stacijā man nebija jāizkāpj, to vajadzēja izdarīt nedaudz iepriekš, bet šoferis tik koķeti ātri traucās uz priekšu kā ietiepīgs alnis, ka savējo - palaidu garām. Bija jau arī tumšs un ne visai labi varēja saskatīt mājas jumtu, sevišķi, ja tas ieskauts starp simtiem, pat tūkstošiem tādu pašu māju jumtiem. Bet atpakaļ kaut kā neērti griezties, un arī pretī rādās tik kārdinoši apetelīga tāle ar jāņtārpiņiem un ežulēniem gar malām. Ka izvēlējos doties uz priekšu. Un - hops! Atsitos ar roku pret kabatas vēso iekšmalu, pie kuras pielipis konfekšu papīrīts. Un ne šādas tādas konfektes - Vinnija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru