Bet, godīgi sakot, matemātika nav mana stiprā puse un es neatceros kā kvadrātvienādojumi rēķināmi un patiešām nezinu vai šie vīrieši būtu manu pūliņu vērti?
Nezinu, bet man šķiet, ka nē.
Bet katrs no viņiem ir atsevišķs stāsts, kas, kā zināms, uzrakstāms trīsstūrainā rokrakstā Tev tieši uz pieres Antarktīdā.
Kas tad man.
Man jau nekas.
Manā dzīvē notika kas cits manas ievērības cienīgs.
Un te nu es nonāku pie savas dzīves
... es vienkārši mēģinu saprast savu dzīvi, savu zemi un pasauli, kurā dzīvoju.
Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī... Kas ir tās šūpoles un kas mani šūpo pat reizēs, kad negribas???
Pirmatnīgais cilvēks.Miesa un asinis. Hm. Cilvēce. Zied sniegpulksteņi un skan Bēthovens fonā, pasaule nošķaudas, novelk savu pelēkoranžīgo vasaras tērpu un iet puišos. bet tu paliec, Cienītais. Šodien nav tavs laiks. Pie tevis atnāks Francs ar savu labāko draugu Mēriju Popinsu. Spēlēsiet golfu?! Dzersiet kolu ar miežu putraimiem? Nē, dzirdēju bārā, ka saules stari nocenoti, laikam jāiet iegādāties pārs kilogramus vasarai, kad būs vēsāks. Lietus nelīstot. Miers visu cilvēku pīšļiem, jo mēs visi nesam sevī pīšļu kaudzi Zemes mātei par godu, kam smagāka tašiņa, kam vieglāka, bet dzīve skaistāka no tā tāpat nepaliek. Varbūt smēķēt nemaz nav tik jauki?! Bet man tik ļoti gribas iemācīties dejot salsu un vēderdejas, tas uzlabojot fizisko formu un palīdzot atlabt pēc mocībām, spocībām, nu jā, pēc grūtniecības izspiešanas. Bērni. Rūpes un smilšu kaste, kurā visi aprokamies, paslēpjamies no esības spiedošā kakla. Ak, kāpēc vistas kauliņi šodien tik ilgi vārās, buljona smarža ienāk manās smadzenēs, izložņā pa rievojumiem, iesper apziņai un kādai tur vēl zemapziņai, kas pašreiz izpletusi kājas, maigojas ar domu impulsiem. Sinuss plus cosinuss. Gravitātes spēks.
Es šodien jūku prātā, es rītu būšu ne uz pusi labāks, ne uz pusi citādāks. Mēs visi esam iesaistīti kādā spēlē, visi spēlējam, gaidam, tēlojam un tizli izliekamies par to, kas ir vismumsnepiestāvošākais, visvisunvisneatbilstošākais, bet tomēr it kā interesants un spožs laternu gaismā, kur gozējas prostitūtas un mielojas badaini suņu, kur atrod naktsmājas klaidoņi un pasaules gudrinieki!
Es zināju, ka tas ir Matiass, kaut gan nezināju, kāda izskatās viņa seja. Varbūt rožaini bāla kā tikko uzplaucis rozes zieds? Ha – ha!!! Bet varbūt kā nenobriedis sivēndupsis?!
Te nu es esmu. Kā vienmēr. Es guļu šaurā viesnīcas gultā kaut kur Strasbūras nomalē, uz ziemeļiem dienvidiem austrumiem vai dienvidiem no centra, to es nezinu, un tas mani neinteresē, redzu vienīgi automašīnu starmešu kūļus, kas ik pa brīdim aizstiepjas, aizzib pāri sienai un griestiem; to dzelteno spozmi daļēji notver sintētikas aizkara tīkls, bet žilbas lauskas tik un tā izskrien cauri – loga augšmalā, kur auduma ieloces mazliet nokarājas, - gluži kā nejaukas domas, kas apgaismo patiesību. Un tā ir šāda:
Katrā no mums ir neredzams spainītis. Tas nemitīgi tiek piepildīts vai iztukšots, atkarībā no tā, ko citi mums saka, vai kā rīkojas attiecībā pret mums. Kad mūsu spainītis ir pilns, mēs jūtamies lieliski. Kad tas ir tukšs – briesmīgi.
Briesmas. Briesmas! Briesmas? Eirovīzijas dziesmu konkurss pārvērties pārāk lielā un izžmiegtā ūdens sūklī, no kura pil, pil, pil, pil un pil tautiņu pīkstieni...
Kaut nebūtu šo balto zeķīšu, garo krāsoto skropstu, kaut nebūtu šķelmīgā smaida sejas lejasdaļā.
Es zinu, ko tu domā, kāpēc tu smaidi. Es tevi pārāk labi pazīstu. Bet šoreiz viss būs citādi!
Šoreiz Zeme ieies Mēness ēnā, šoreiz Mēness uzsprāgs un izdedzinās manās debesīs caurumu, pārvēršot Saules sistēmas likumus. Pat ja vecais vienkājis to neatļaus. Sapņiem būs lemts pamosties.
Dzeru – no cemmes – nedēļu, dzeru, divas, vsjo, pa tīro! Domāju? Par ko? Nu, visādi melnie nāk virsū. Vairs nav gaisa, jātinas... Galīgi skābeklis piegriezts... Viss sajaucies un sapinies starp biezpiena kunkuļiem. Atkal jādzer, bet šoreiz negribas, nieres spiež, izvemtā zupa garšo tik pat labi kā vakar, negribi pagaršot?!
rītam ir tavu lūpu garša
pārāk karstas zvaigznes lejup dejoja šonakt
slāpes bēga no spožā tuksneša
un gavilēdamas gāja bojā
Kopš tā brīža pasaule ir pilna skaņām.
Mēs neejam uz nāvi. Un hipertekstam šeit nav nekādas teikšanas! Mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi. Mēs ejam satikt Sevi Otro. Dzīve ir it kā divu cilvēku pretīgājiens. Mans vecums iet satikt manu jaunību.
-Mīļais, cik viltīgi tu gan šeit salicis esi šīs detaļas!
Senām lietām piemīt īpaša aura un neatkārtojams šarms, tādēļ vecvecāku dārgumus var droši izmantot ne tikai ārpilsētas mājas interjerā, bet arī pilsētas dzīvoklī, kombinējot tos ar modernām lietām.
-Kāds es izskatījos bezsamaņā?
-Liels un varens Vīrs! Par šo vīru es varētu tev pastāstīt brīnumlietas.
Todien es sapratu, ka dzīve sākas aiz iztēles robežām. Brīdī, kad jāpaļaujas uz sevi un jāimprovizē, aizmirstot dažādus iepriekš izperinātus scenārijus.
Hiperteksta būtība - pēc iespējas vairāk samest vienkopus dažādu grāmatu citātus + savu sacerējumu = darbs gatavs!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru