Pirmatnīgais cilvēks. Miesa un
asinis. Hmm. Cilvēce. Zied sniegpulksteņi un skan Bēthovens fonā, pasaule
nošķaudās, novelk savu pelēkoranžīgo vasaras tērpu un iet puišos. bet tu
paliec, Cienītais. Šodien nav tavs laiks. Pie tevis atnāks Francs ar savu labāko
draugu Mēriju Popinsu. Spēlēsiet golfu?! Dzersiet kolu ar miežu putraimiem? Nē,
dzirdēju bārā, ka saules stari nocenoti, laikam jāiet iegādāties pārs
kilogramus vasarai, kad būs vēsāks. Lietus nelīstot. Miers visu cilvēku
pīšļiem, jo mēs visi nesam sevī pīšļu kaudzi Zemes mātei par godu, kam smagāka
tašiņa, kam vieglāka, bet dzīve skaistāka no tā tāpat nepaliek. Varbūt smēķēt
nemaz nav tik jauki?! Bet man tik ļoti gribas iemācīties dejot salsu un
vēderdejas, tas uzlabojot fizisko formu un palīdzot atlabt pēc mocībām,
spocībām, nu jā, pēc grūtniecības izspiešanas. Bērni. Rūpes un smilšu kaste,
kurā visi aprokamies, paslēpjamies no esības spiedošā kakla. Ak, kāpēc vistas
kauliņi šodien tik ilgi vārās, buljona smarža ienāk manās smadzenēs, izložņā pa
rievojumiem, iesper apziņai un kādai tur vēl zemapziņai, kas pašreiz izpletusi
kājas, maigojas ar domu impulsiem. Sinuss plus cosinuss. Gravitātes spēks. Es
šodien jūku prātā, es rītu būšu ne uz pusi labāks, ne uz pusi citādāks. Mēs
visi esam iesaistīti kādā spēlē, visi spēlējam, gaidam, tēlojam un tizli
izliekamies par to, kas ir vismumsnepiestāvošākais,
visvisunvisneatbilstošākais, bet tomēr it kā interesants un spožs laternu
gaismā, kur gozējas prostitūtas un mielojas badaini suņi, kur atrod naktsmājas
klaidoņi un pasaules gudrinieki!
Nauda. Ziedlapiņi uz papīra glīti
nogludināti, saķemmētas skropstas, lai asaras nespiežas cauri.
Kliedziens... kliedziens....
kliedziens..... Pakliedziens!!!
Kaktusi – lieli, koši sarkaniem
ziediem, gluži asiņainiem un caururbjošiem, spītīgiem un neapklusināmiem, asiem
un enerģijas pārpilniem...
No kaktusiem naudu var užstancēt
labu labo un tik, cik katram vajag. Romeo ir miris, te, pie mums, viņa
Nevajag
Un nevajadzēs kādu laiku... sekss
uz kapakmeņa, nodrāztiem ceļgaliem un piesarkušiem dibeniem. Mūžīgi mūžos.
Sabiedrībai mieles nav nepieciešamas.
Bet kāpēc tu šodien neatnāci???
Aizņemts. Visu laiku un bez
mitas, it kā tev priekš manis nemaz nebūtu brīvas vietas savā pasaulē...
aizņemtība, ņemt, paņemt, pārņemt, ieņemt, izņemt, pieņemt, noņemt, neņemt,
ņemšana, paņemšana, pārņemšana, ieņemšana, izņemšana, pieņemšana, noņemšana,
neņemšana :)
Debesīs mētājas pārdzīvojumi,
nevienam nevajadzīgi un kosmam lieki. Tik mums tie liekas nezin kas. Muļķības!
Katram sava naba kasīgāka! ;) domājiet debesīm mūsdienās ir viegli ar tik
lielu inflāciju??? Piens taču jāpērk... Un maize... Un sāls... Nē, nē, ne
sāls... To sapirka, kad solīja nedot... bet ko??? Vai uz parāda var mīlēt un
mīlēties???
pa
|
mežu
|
dzīvo
|
ceļu
|
ieraudzīja
|
meitene
|
gāja
|
saule
|
viesnīcā
|
Katru dienu lietus līst, kaut
debesīs nav neviena mākoņa! Aplis pie apļa, kvadrāts kvadrātā un čiks –
baznīckungs pieķerts pliks sauļojoties :)
Lielas sarkanas un koši zilas
kliņģerītes mētājas samītas pie bibliotēkas vārtiem, šodien tur nevienu nelaiž
iekšā, šodien mēness uztaisa salto, šodien Māra nomet krustu, šodien govs
vienkārši aizpeld neatvadoties, šodien dzimst telēni, bērni un citi žurkulēni,
papuspuspuspusītei...
Krievu acīs smiltis, latviešu???
Nekad nevar būt par daudz, pārpārēm,
tik cik uziet, vēl vairāk, mazliet vairāk, vienkārši vairāk mēs gribam ielekt
citam acīs, sirdīs, arī dzimumorgānos. Tēvs pakasa sēklinieku, atkal, ABC būs
bērnības trauma, kamdēļ piegānīt un piesmiet šito rupuci?!
Atkal jāiedzer, bet šoreiz negribas,
nieres spiež, izvemtā zupa garšo tikpat labi kā vakar, negribi pagaršot?!
Nepasaule, nedzīve un Es –
pārbijies AlĒNS, smejošu dzīvi, nobristiem dzīves papēžiem un smailu – zirgma
līdzīgu degunu. Varen jauks zellis es esot... Vīrietība... Zirdzisms.. un
atriebība vienmēr bijusi salda.
Un mazs, mazs eņģelītis bosām
kājelēm lien iekšā laptopa usb vada caurumā, grib mammītei aizsūtīt īsziņu un
pateikt: „Mammīt, es tevi ļoti, ļoti MĪLU! Piedod, ka nepiedzimu, kad tas bija
nolemts! Piedod, kad saslapināju Tevi un pametu...”, bet nesanāk, jo elektrības
šodien pasaulē nav. Ir tikai klusums, tik vārdos neizsakāms klusums, tik
bezgala skaists klusums, tik vienkāršs un nepiesātināts un sakrāls KLUSUMS!
Cienītais, vai tomēr nav par
daudz??? Vai neredzi, kas notiek? Kāpēc cilvēki cieš??? Kāpēc ir tik nejēdzīgs vārds, tik saņurcīts vairāku cilvēku mutēs
un dvēseles dziļumos... Un tomēr, un tomēr izkliegts un nesadzirdēts...
Pirmcilvēkam nav bijis vieglāk, pat ne citādāk. Ir lietas, procesi, notikumi,
kas nemainās. Cienītais, vai tu klausies?!
Pī – pī...
Tu lamājies vai noliki klausuli???
Un Ziemassvētki kā laterna
karājas kaut kur gaisā, cilvēkam nesasniedzami... Tā ir stratēģija!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru