17.11.2013. - "Ar Latgali sirdī"

        Svētdiena... Pirmsvētku diena... Austrumlatvijas koncertzāle, Latgales vēstniecība "Gors", glīti saģērbušos un sasmaržojušos cilvēku pūlis... Interese... Cieņa... Pienākums... Skepse... Varbūt viss kopā?
         Četrdaļīgums - laikā un telpā.
         Pasākums iesākas ar bezgala brīnišķīgu, multimodālu ievadu: dzirdami dialogi ar vienuviet sakausētu dabisko un kulturālo, pieredzē iegūto zināmo un intuitīvi nojaušamo, skaņas un klusumu; paralēli uz lielā ekrāna raiti īstajā laikā nomainās fotogrāfijas, ikvienā raisot idejas sava stāsta izveidei un/vai ieslīgšanu citā, autoru piedāvātajā vai pašradītā realitātē... noskaņu... Un tās zvaigznes kā saules zaķēni visur, pat sirdī tās ne-kautri iedegas spožāk kā citu nakt! Mūzika - īsti izjusta un dzīva, cauri gadskārtām, cilvēku gaitām. Skaista. Pat ja kādam uz skatuves tautastērpa vietā ikdienas apģērbs. Bezrūpībai, dzīves ritma un latvieša pašaizsardzības demonstrējumam - dejas un ķekatnieku gājiens. Vai man tikai likās, ka Nāve zālē sēdošajiem lika ievilkt tā dziļāk elpu, ieraujoties klusumā kā pirm-alā, un to pavadīt ar steidzinošiem skatieniem?!

       Otrā daļa. Oficiālās uzrunas un laba vēlējumi Latvijai dzimšanas dienā, rēzekniešiem, viesiem. Izrādās, Rēzeknē cilvēki dzīvo pārticībā :) Man blakus sēdošā sieviņa ar violetu beretīti galvā un skaisti adītu jaku tam vis' nepiekrīt, iesmejoties un tad grūši nopūšoties... Var jau būt, ka viņa neko nesaprot... Galu galā - kad vēl, ja ne svētkos teikt tikai labo, domāt gaišas domas un pievilkt pozitīvo sev klāt kā ar magnētisku burvju nūjiņu! Un - Latgale ir vieta, kur sākas Latvija, bet arī kas ir interesanta aplūkošanai, fotografēšanai, filmēšanai kā krātiņā ievietots eksotisks dzīvnieks! Skaisti taču! Kad vēl šmakovka, tad viss aiziet urrā uz galvošanu! 

    Pēc vairākām minūtēm apsveikuma vārdus nomaina svinīgā "Latgales lepnumu" sveikšana, izsniedzot katram koka rāmītī "ieseivotus" Goda rakstus. Varbūt mans zināšanu trūkums ir iemesls, kādēļ es nesaprotu, kā var sarindot dažāda "ranga" cilvēkus vienkopus, kā var nenosaukt cilvēkus, kas ir izdarījuši daudz vairāk kā nosauktie (protams, nevispārinot un neattiecinot uz visiem Lepnumiem)?! Nedaudz pameklēju tīmeklī, bet diemžēl neatradu kritērijus, pēc kuriem tika izvērtēts katra nominanta devums Latgales reģiona attīstībā... Bet varbūt tas viss vienmēr ir subjektīvi, un katram ir tiesības pateikt "Paldies" savējiem?! 

         Pēc ilgas drūzmēšanās, mikrofona pārķeršanas un valsts himnas kopīgas nodziedāšanas, beidzot ir pienākusi kārta filmai, kas bija pasākuma apmeklēšanas galvenais iemesls. 

"Ar Latgali sirdī"... Kopumā to gribētos nodēvēt par raidījumu "1000 jūdzes" un "Zvaigznes ceļo" Dīva Reiznieka versiju. Idejiskā un mākslinieciskā koncepcija ir tāda pati - jautrs, nedaudz populārzinātnisks un visnotaļ interesants piedzīvojums pa atsevišķām Latgales vietām un sarunas ar "veiksmes stāstu" reprezentējošiem cilvēkiem. Tāpat apspēlēti tiek būtiskākie jēdzieni un cilvēciskās vērtības, vismaz Latgalē - Entuziasms un Darbs, Ticība, Ģimene un Mājas, cenšoties nevērtēt un nenorobežoties arī no realitātes negatīvās puses. Kā ir, ir - smēķējoša sieviete, kas ravē puķu dobi, aizmirstībai atstātas celtnes, vēlme pārmodernizēties utt. Dīva atvērtība un Sandras nedaudz viediskais tēls šī ceļojuma laikā. 

Grūti spriest par Dīva patieso motivāciju filmas veidošanā, jo, kā jau tika pasākumā atzīts, Latgale pašreiz ir TOPā, šādam projektam tika piešķirta nauda un, protams, J. Streičs kā palīgs un bez maz vai centrālais tēls. Visi priekšnoteikumi panākumiem un atzinībai (vismaz no lielas daļas skatītāju). 

Jā, un tāpēc līdz galam nesaprotami, kāpēc par J. Streiču tika runāts tik daudz? Kāpēc viņa dzīves takas tika izstaigātas visvairāk? Vai lai piesaistītu uzmanību un plašāku mērķauditoriju (viņa vārds runā pats par sevi..)? Vai lai parādītu viņa nozīmi un lomu Latgales kultūras dzīvē? Ja tā, vai nebija jēdzīgāk veidot atsevišķu dokumentālo/mākslas filmu tieši par viņu kā ievērojamu personību Latgalē un visā Latvijā? Citādāk nepamet sajūta, ka ir kā Orvelam - visi ir vienlīdzīgi, tikai daži ir vienlīdzīgāki par citiem.. :) 

         Pārdomājot redzēto un dzirdēto, neatstāj sajūta, ka uz Latgali nedaudz ir paskatīts kā caur to mazo atslēgas caurumiņu, kas tika Līvānos uz sienas uzzīmēts. Vai gan jāpiemin, ka priekšā bija vien necaurredzama siena?!

        Pasākums, kas izvērtās garāks nekā apmeklētāji bija plānojuši, beidzās ar J. Streiča vārdiem un viņa drauga, krustbrāļa Amerikas latvieša dziesmu. Angliski. Un, protams, torte - lai visiem saldme iekšā! 

Visbeidzot - Latvija, man Tevis pietiek tik, cik esmu pati pietiekama! Daudz laimes un patstāvības mums abām! :)