Vispār man jau šķiet, ka mūzika ir kaut kas pārpasaulīgs savā pasaulīgumā. Tā ir kā realitātes pārnese nerealitātē, saglabājot šo trauslo stīgu Starp. Un ir forši notvert šo stīgu esot mūzikā „iekšā”, to brīdi, kad ir vienalga, cik glupi izskatās deju soļi vai cik ļoti sāp kakls no dziedāšanas līdzi. Šo dialogu, klausoties lenti, nav iespējams izveidot. Tādēļ – koncerti ir burvīgs vibrējošas enerģijas apmaiņas process.. Un pati par sevi mūzika nav sašķirojama labajā/sliktajā, zemajā/augstajā u.tml., utt.; tās izpildījums var patikt kādam vai arī nepatikt. Galvenais, lai atrodas dzirdīgas ausis un īstais klausīšanās brīdis! Laika tonis reizēm nosaka Toni! 
Man ir paveicies – iebildumu pret piedāvāto muzikālo desertu nebija, atturējos vien no „Double Faced Eals” figūras uzturēšanas nolūkos! Līdz ar to arī grupas „Sacramental” klātienes iepazīšana atliekama uz citu laiku. Nekas, reizēm labs nāk ar gaidīšanu.
Līdz ar to arī grupas „Sacramental” klātienes iepazīšana atliekama uz citu laiku. Nekas, reizēm labs nāk ar gaidīšanu.
Par spīti tehniskajām klapatām, „Borowai MC” izdevās iesākt pirmo vakaru uz azartiski atraktīvas nots, atgādinot par savām muzikālajām aktivitātēm, atrādot sevi un piedāvājot kaut ko jaunu. Tikai atkal vietumis vārdi tika nesadzirdēti, bet to, ko es gribēju dzirdēt, es dzirdēju. Šoreiz „Silva” lai paliek kā foršākais gabals!
Uz „Astronautiem” gaidot, tiku pie T-krekla (tas nekas, ka XXL..); redz – zināt dziesmas un to vārdus reizēm ir gana noderīgi!Šī grupa nav sajaucama ar citu, tā uzrunā ar savu savdabīgo vēstījumu. Vismaz mani. Neliels mīnuss man – jauno albumu ne tik labi pārzinu (bet tas viennozīmīgi ir mākslinieciski interesants), līdz ar to visām dziesmām dungot līdzi nesanāca, bet tas netraucēja baudīt Māras (protams, arī visu pārējo..) pilnīgi neiespringto darbošanos uz skatuves. Forši, jo īpaši: „Un es kā luksofors, kā luksoforu gaismas mainos. Mainos katru brīdi, es kā luksofors. Stāvi! Gaidi! Nāc!”
Šī grupa nav sajaucama ar citu, tā uzrunā ar savu savdabīgo vēstījumu. Vismaz mani. Neliels mīnuss man – jauno albumu ne tik labi pārzinu (bet tas viennozīmīgi ir mākslinieciski interesants), līdz ar to visām dziesmām dungot līdzi nesanāca, bet tas netraucēja baudīt Māras (protams, arī visu pārējo..) pilnīgi neiespringto darbošanos uz skatuves. Forši, jo īpaši: „Un es kā luksofors, kā luksoforu gaismas mainos. Mainos katru brīdi, es kā luksofors. Stāvi! Gaidi! Nāc!”
Simpātisks šķita „Sovvaļnīka” pieteiktais uzstādījums (mazliet egoistiskais) – spēlēt to, ko pašam visvairāk gribas…, un bija – forši (lai gan gribējās dzirdēt lirisko „Vysums”
)! Jāatzīstas, ka šī bija labākā grupas uzstāšanās, ko esmu redzējusi – īsti roķīga, ar labu mūziķu atdevi un tāda pavisam Īsta! Varbūt pirmās dziesmas izvēle nebija veiksmīgākā, jo tā neaizrāva uzreiz līdzdarboties. Bet „Sasper, sasper, zibeni, besus! Tovs laiks tikai suocīs…”!
)! Jāatzīstas, ka šī bija labākā grupas uzstāšanās, ko esmu redzējusi – īsti roķīga, ar labu mūziķu atdevi un tāda pavisam Īsta! Varbūt pirmās dziesmas izvēle nebija veiksmīgākā, jo tā neaizrāva uzreiz līdzdarboties. Bet „Sasper, sasper, zibeni, besus! Tovs laiks tikai suocīs…”!
Otrajā vakarā, saudzējot lustīgākos atpūtniekus, „Ainārs Mielavs un Pārcēlāji” bija kā balzāms dvēselei. Izjusti un skaisti… Smeldzīgi skaisti… Mēs pat salīgām mieru; nu nerakstītais strīds ir aiz muguras (tie, kas zina stāstu, sapratīs.. ). Lai gan visi (ok, aktīvākā daļa) pieprasīja „Tu saviļņoji mani”, man jau labpatiktos dzirdēt „Esi man tā” (ja kāds atceras..). Toties visciešāk pieķērās: „Es varbūt esmu es. Un varbūt esmu tu. Bet vienmēr būšu mēs. Lai ko tu nolemtu.”
Bija labi! Paldies par brīnišķīgo iespēju padulloties, pārdomāt, pafilozofēt, „enerģētiski uzlādēties” un BŪT! ). Lai gan visi (ok, aktīvākā daļa) pieprasīja „Tu saviļņoji mani”, man jau labpatiktos dzirdēt „Esi man tā” (ja kāds atceras..). Toties visciešāk pieķērās: „Es varbūt esmu es. Un varbūt esmu tu. Bet vienmēr būšu mēs. Lai ko tu nolemtu.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru