Manās debesīs mēness sirpis ir tikai nojaušams, veidojot izplūdušas pankūkas veidolu, jo miljardiem sīku visuma skabargu savijušās cieši jo cieši klāt, sargājot no acu skatieniem visiem piederošās vērtības un iesmejot par cilvēku niecīgajām iespējām izkļūt brīvībā. Tā nu es neredzu Nakts nerātno spēlmani! Toties es redzu lidojam Pazaudēto spārnu cilvēkus lejup vai nojaušu par tiem, pārmetot krustu (varbūt buramvārdus?!) savā iekšējā pasaulē, iesmejot par savu ateismu. Sajūtas atkarīgas no Lielās dzīves salvetes locījuma, telpas plaknes cieši līdzās cita citai piespiež pieglausties nevēlamajām plaknēm arīdzan, pārkāpt sev pāri, lai būtu. Izdzīvošanas instinkts un vēlme Pieņemt. Izrādās, arī vājuma brīdī vai niknās dusmās izklepotus vārdus ir iespējams ar dzelzs stangām sabāzt atpakaļ sevī, izlūgties piedošanu un atdzimt jāņtārpiņā, kas kaut uz mirkli spoži mirdz un palīdz kādam Atrast. Arī Sevi.
Tik daudz dzīvu un neprātīgi daudzveidīgu krāsu toņos un izjūtās skaņu visapkārt, pat paelpot ir smagnēji, to tik biezs, un tās spiež no visām pusēm, bet nevienas nav manējās. Es esmu Ārpus, kaut kur Tur, meklējot vērtības (pat ūdenī šūpota kāja dusmojas uz mani par šo Apmānu), vai Iekšpus, dziļi dziļi sevī, ka nedzirdu pat kādu mani uzrunājam. Var jau būt, ka pieklauvēs vēlreiz. Un tik daudz sarunu pastarpināti, ātri, īsi un kvadrātaini; kam vairāk naudas, tam lielāki kvadrāti.. Daudzdimensionālā spēle "Nenokavēt!", Lolas skrējiena paātrinātā un tūkstoškārt pavairotā versija ar uzmanības koncentrēšanu kaut kam tik vien kā īsu Laika strēmelei nozagtu mirkli. Šķiet, acu skatieni sastopas vien tik ilgi, lai palūgtu virtuālo kontaktinformāciju vai uzspļautu pasaulei.
Un es vēl brīnos, ka man ir laupīts mēness?!
Sapīkusi uzsmaidu pie griestiem novietotam kvadrātam pelēkā ietvarā netālu no ieeju durvīm. Esmu Iekšā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru