Mēs katrs esam viens. Pa vienam nav kur iet. Tavs ,,es,, lai manējam piedod, kamēr dzīvojam vienuviet.
I. Ziedonis
Un es saku - cilvēks Vienmēr ir viens, pat pūlī esot; viens viņš piedzimst, viens pa dzīvi maļas un kuļas un viens arī nomirst. Kopības izjūta un piederība ir tikai šķietama ilūzija - projekcija uz sabiedrības izveidotas Cilvēka maskas... Lai kā arī gribētos noticēt šim nezūdošajam Brīnumam un retajam Izņēmumam; Piederības uzspiešana ir nekas vairāk kā sava egoisma un patmīlības pašapmierināšana. Vai alternatīva nebūtu Līdzās pastāvēšana? Viena no labākajām A. Kolmaņa atziņām: "Katrs cilvēks ir vesela pasaule, un pārāk daudzās pasaulēs var apmaldīties"; sanāk, ka izzināt sevi un savu pasauli Jau ir uzdevums visam mūžam; bezjēdzīga klejošana Pasaulēs ir spēkus izsmeļoša un nogurdinoša, arī Līdzsvara izjaucoša. Jā, un man liekas, ka cilvēki kā atsevišķas pasaules savā dzīves laikā, reizēm pavisam tik negaidīti un neizskaidrojami, pietuvojas citām sev atbilstošām un vitāli nepieciešamām Pasaulēm Visuma plašajā telpā, kādu brīdi kopā riņķo, mācoties, smeļoties ideju, ierosmju, emociju un fizisko enerģiju, attīstītos, un tad no šīm pasaulēm attālinās noteiktu apstākļu, situāciju un notikumu ietekmē... Viss ir relatīvs... Un varbūt tieši tanī ir tas patiesais dzīves šarms - šī savas Pasaules un pasaules spontānā un apzinātā "atkošana" - izzināšana, pieņemšana un pilnveidošana?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru