... un reizēm tik ļoti sāp, ka viegli gaisīgo pavasara tauriņu vietā vēderā neveikli dej smagnēji, norītu asaru apskaloti oļi maza cilvēkbērna plaukstu lielumā... un nelīdz ne aizvērtas acis, ne kārtējais dūriens ar zīmuli amizanti centrēto rūtiņu burtnīcā, ne arī atņirgtie pasaules zobi...
Varbūt spēlēties uz deviņstāvmājas balkona margas nemaz nav tik interesanti?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru