"Susātiva ceļš jeb deja ar atvērtām acīm". Rakstīts 2009.gadā, publicēts "Latgales Laiks"

P.S. Pilnīgi nejauši news.lv datu bāzē atradu piemirstu rakstiņu, ko biju kā maģistrante sagatavojusi pirmām kārtām studiju procesa vajadzībām. Re, ir sanācis publicēties vietējā (tolaik vēl nē) presē.

P.S.S. Vēlreiz pāršķirstot dzejas krājumu, vēlētos ko piebilst un precizēt, bet nē - šoreiz lai ir tā, kā pirm-versijā.

Gada nogalē izdotā krājuma virsraksts sevī iekļauj vairākus izpratnes slāņus – dzejas antoloģijas interpretācijas atslēgas. "Susātivs" – ēna, noteikts process vai slinks cilvēks, slaists? Jāņem vērā, ka ēna var būt ne tikai atspulgs, bet arī noklusētā un patiesā personības daļa, marginālais. Arī vēsturiski laika gaitā izveidojušies stereotipi par Latgali, latgaliešiem, kultūru un valodu kā mazsvarīgo, nenozīmīgo daļu uztverami par latviešu, Eiropas, pasaules ēnu. Savukārt process ir kustība, kurā kaut kas mainās. Tātad "Susātivs" ir dzīves veids – dzejnieku sevis un pasaules meklēšana un izjušana dzejā caur latgalisko domāšanas veidu un izjūtām, vizualizējot redzamo un dzirdamo, noklusēto un nenovērtēto.

Dzejnieki piedāvā apskatei, glaimiem un kritikai savas esības meklējumu ceļu jau ar noteiktām "ceļa zīmēm" un izvēlētiem līdzgājējiem (vai bez tiem), gan arī pasaules izjūtu un attieksmi pret to. Kādam dzīvot nozīmē traukties bez drošības jostas un noteikumiem, kādam – izjust sevi kā mikrodaļiņu no Veseluma, vēl kādam – palīdzēt citiem bēdās un nelaimē.

Garīgās pasaules harmonijas nozīmīgums atklājas arī atziņā, ka cilvēka iekšējās domas, jūtas un pārdzīvojumi ir nozīmīgāki par ārēji izteiktiem vārdiem un darbiem. Mūsdienās jūtu un emociju pasaule tiek mākslīgi nonivelētas un noniecinātas, tomēr cilvēkam, ieklausoties sirdsbalsī, apzinoties un pieņemot savu iekšējo pasauli, vieglāk pietuvoties savai dziļākajai būtībai un izdzīvot šajā pasaulē.

Tikpat nozīmīga ir antoloģijā jo īpaši uzsvērtā mūžīgā ceļa (laikā, telpā un attīstībā) apzināšanās, ne uz mirkli neaizmirstot dzimto zemi – patvērumu, pēdējo pieturu. Apjaušot mūžīgo ritējumu, iespējams pilnvērtīgi izbaudīt ikviena mirkļa burvību un dzīves trauslumu. Ir taču tik jauki kaut uz mirkli aizmirst ikdienišķo un paraudzīties pasaulē citām acīm – zinātkārām un iztēles bagātām, redzot neredzamo un dzirdot nepateikto!

Rezumējumam – 17 latgaliski rakstošie dzejnieki (A. Rancāne, I. Tērauda, O. Slišāns, J. Skrivļa-Čevere, Raibais Suns u.c.) lasītāju aiz rokas ieved daudzveidīgā, daudznozīmīgā intuitīvi izbaudāmā dzejas pasaulē. Tajā viņi aktīvi līdzdarbojas un spēlējas ar mūsdienu reālijām, notikumiem un procesiem, negācijām un problēmām, cilvēciskām vājībām un trūkumiem gan objektīvajā, gan iedomu realitātē.

Šķiet, iznākusī latgaliešu dzejas antoloģija ir mūsdienīgs mēģinājums apvienot jau zināmus (dzirdētus, lasītus, nojaustus) tematus un problēmas, kā arī oriģinālus to risinājumus savdabīgā izteiksmes formā ar latgaliskās identitātes veidošanu un saglabāšanu. Tas ļauj salīdzināt, kā etnisko identitāti izjūt dažāda vecuma dzejnieki un cik tā ir nozīmīga sevis un pasaules izzināšanā un definēšanā.

Katra lasītāja paša ziņā, vai tieši starp šīm dzejas rindiņām atradīs sen piemirstu vai nozaudētu, vai varbūt jaunu pavedienu ceļam. Dzejai nav nozīmes, vai to atrod un pieņem viens vai tūkstotis lasītāju, tā pati par sevi ir ceļš, netiecoties pēc viennozīmīga galamērķa, jo tās būtu beigas.