Šis rīts ir mazliet saburzītāks nekā parasti, jo tā pelēkvadmalīgā krekla piedurknes ir zibeņceļos izrakstītas un čupeit miklas no mūžseno pazemes dzīļu lietiem. Vai gan tālāk pasauļu ceļos var doties bez baltām un šķelmīgi gludām drānām mugurā un tirkīzzila ūdens nospiedumiem acīs? Vai tas Saburzītais nu nesabružās sevi visu un visu sev apkārt? Vai tā nu tagad reizi par visām reizēm nebūs čulgaini svētā apokalipse? Bet tā tam būt Būt, tā stāstīts no mutes mutē vairākās paaudzēs dažādās šizofrēniķu realitātēs. "Rītu un vakaru saburzīšanās lielākoties ir ietiepīgi lēns process depresīvi drūmās vai, tieši pretēji, neprātīgi līksmās noskaņās, taču tik nežēlīgi gauss atpakaļkāpšanās stūmiens, ka aizmirstas kantainie, stūrainie, apaļie un tie taisnie vārdi, pat klusuma pīkstieni, tiešos skatienos un jaušos pieskārienos ieaustie, pazaudējas domas arī un dūru sitienu sāpes [..]" Taču pilnīgi noteikti i zinātniski viennozīmīgi tas liecina par kaut kā pārmainīšanos..., un tas viss tikai nekad nebijušo, pazaudēto vai izpārdoto gludekļu dēļ... Vai Tev, Knoķīt, nav sērkociņu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru