Kad galva kaut kā pilnīgi izsmēlusies kā pārlieku karstā vasarā mazdīķēns, noslēpies aiz tikai vizuāli trausliem, bet bezgala sīkstiem kārkliem pie aizmirstas lauku princeses, tad ir īstais laiks ķerties pie kaut kā salīdzinoši viegla, bet pietiekami droša un interesanta.
Tā nu laiks bija pietiekami nekarsti saulains, lai dotos uz grāmatnīcu. Bez konkrēta mērķa. Ja vien par tādu neskaitās foto albuma meklēšana. Bet tas jau ir cits stāsts. 300, nē, precīzāk 307, mazu stāstu Stāsts.
Prieks, ka nejauši uzplaiksnījušais uzdevums atrast viegli lasāmu (ne kubikus-rubikus analīzes un interpretācijas priekiem), bet ne atklāti kailu jeb "lētu" grāmatu, ir samērā viegli izpildāms.
Jūnasa Jūnasona romāns "Analfabēte, kas prata rēķināt" (latviešu valodā - 2014) ir bezgala nerimstoši pilna spraigiem notikumiem, kolorīti spilgtiem personāžiem un neierasti komiskām situācijām, taču (!) tik dzīvām, ka izdodas it visam noticēt ar vieglu smaidu uz lūpām visā lasīšanas procesā. Tas starp citu nav pārlieku garš, jo negribas jau to grāmatu atlikt malā uz pārlieku ilgu laiku.
Ja nu pavisam īsi jāpasaka grāmatas būtība pāris teikumos, tad tā ir
- lēna, pacietīga un nepiekāpīga sekošana saviem principiem un pārliecībai, ļaujoties mainīgajai un dažubrīd pilnīgi absurdajai notikumu gaitai kā kaut ko jaunu - pilnīgi noteikti citādību - nesošai straumei, ir par pamatu visa (pat vislielākā haosa un neatrisāmu problēmu) raitai atrisināšanai un sakārtošanai. Bet patiesa un savstarpējā cieņā balstīta draudzība kā plīvurs apsedz, aizsargā un palīdz šķietami visbezcerīgākajās situācijās.
Rekomendēju, pilnīgi noteikti rekomendēju lasīt saguruma, skumju un/ vai dusmu brīžos - pozitīvas emocijas mirklīgi garantētas :)
un:
"[..] sūdiem esot tā sliktā īpašība, ka tie smirdot" - 10
(tas nav grāmatu pats raksturojošākais citāts, bet viens no retajiem, pasvītrotajiem teikumiem ;))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru