svētdiena, 2013. gada 24. novembris

Osvalds Zebris "Koka nama ļaudis", 2013

         Ir grāmatas, kas piesaista ar savu vizuālo izskatu vien. Šis ir tas gadījums, kad grāmatas noformējums un kritiķa N. Naumaņa īsā recenzija otrpus vāka mani uzrunāja un mudināja iegādāties šo darbu. Protams, ne mazsvarīgs ir fakts, ka jau kādu laiciņu latviešu autoru darbiem neesmu pievērsusies. Šādu ignoranci uztveru par nepamatotu, jo ikvienam sevi cienošam lasītājam būtu jāzina, par ko un kā raksta mūsi vietējie literāti, vismaz tie, kurus uztveram par sev tuviem kādu apsvērumu dēļ, vai arī pilnīgi eksperimentu nolūkos. 

         Šis gadījums ir tas pēdējais - es pirms tam neesmu lasījusi neko no O. Zebra rakstītā. Vai turpmāk lasīšu?! Pagaidām man nav zināma atbilde. Acīmredzot laiks rādīs

         "Koka nama ļaudis" - trīsdaļīgs darbs, kurā notikumu attīstība un personāžu pašreference un pašrealizēšanās notiek galvenokārt koka namā, :) tās nenoteikti noteiktā - tuvākā un nedaudz tālākā apkārtnē. 

Kas man pirmajā mirklī pēc grāmatas izlasīšanas šķita interesants un novērtējams: 

1) māja kā makrotēls, visu zinošais novērotājs un komentētājs, ar ko saistīti visi pārējie tēli (koka nama iemītnieki) un pat pavisam sīkas detaļas (mikrotēli): sarkana poga, tāfele, kopā pulcēšanās galds pagalmā, logi u.c. 

2) katra personāža runa, kustības un uzvedība ir pārdomāta, katrs no tiem ir maksimāli individualizēts. 

3) realitātes, kas pausta īsos un lakoniskos teikumos, savijums ar misticismu, fantāzijām un sapņiem, tādu kā paralēlo pasauli, neizdzīvoto vai sen piedzīvoto, bet kaut kādā veidā pazaudēto grāmatas sākumdaļā.
Beigās šis misticisms kopā ar krietnu devu absurdā pārlieku samudžinās un mani atgrūž, tas sāk dominēt pār reālo, līdz ar to grāmatas pēdējo trešdaļu lasīju ar piespiešanos, ne vairs ar sākotnējo azartu. Laikam man vairāk patīk mistiskais, kas ir kā reālā otra puse vai cita šķautne, ne kā pamats, ko man jāuztver par reālo. 

4) neuzbāzīgā norāde uz problēmām gan indivīda, gan visas sabiedrības līmenī, tās nemoralizējot un nenosodot. Piemēram: karjerisms ģimenes vietā, alkoholisms, atbildības neuzņemšanās (par savu bērnu, paveikto noziegumu), neiecietība un citu pazemošana, diktatūra (vai tik te kaut kas netiek parodēts?! ;)), krāpšana un pašnāvības...

5) cēloņu un seku rotaļas - vairākos gadījumos tiek atainots jau rezultāts vai kāda norāde par to, tikai tad līdz tam notikušais un iemesli, kāpēc tas tā ir noticis. 

6) cilvēku iedalījums pēc grīdas slaucīšanas manieres :) :) :) - sk. 42.lpp.


Laikam kopumā grāmata nav peļama, bet tā neiegulsies favorītu sarakstā. Tā nebūs viena no tām, kas urda vai atstāj ko paliekošu, arī ne vēlmi pēc kāda laika vēlreiz pārlasīt. 


Citāti:

*** "Neba nu ļaudīm galvā mēdz dunēt tikai un vienīgi tādi vārdi, kas tūlīt pat var piepildīties." - 11. lpp.

*** "Kāpēc tie visi nāk pie manis tik uzsvērti "uz kādu laiku"? Brīdina paši sevi, piesit pie pieres, ausu ļipiņas paberzē un plaukstas. Viņu mūži - saldi niecīgu vinnestu mirkļi, cerības uzpeldēt un ieraut kādu malciņu brīva gaisa, atmiņu dzēruma asaras, aizvainojums un bailes no sevis, vēl viens tūkstotis dažādu citu baiļu, viņu mūžu karalienes. Uz kādu laiku? Uz ceriņu ziedēšanu? Uz balzāma aplīti, kas baltajā galdautā apgrezno mirušo dēlu? Uz oda mūža laiku? Uz brīdi, kad pēdējie meli aizcirtīs durvis mums visiem?" - 32. lpp. 

*** "Šaubīties esot labi, jo tā varot tikt pie patiesības." - 61. lpp.

*** "Saule šodien jūtas vainīga - kāds no tās karstajiem izvirdumiem trāpījis mazai planētai un sadedzinājis to. Bet zvaigzne jau nevar tapt vēsa un savus izvirdumus apslāpēt, jo tad bojā ies visi, kam tā dāvā savu siltumu, gaismu. Bez tam mazā planēta pati bija pietuvojusies pārāk tuvu, un arī neganti radījumi bija to pārņēmuši." - 104. lpp.


piektdiena, 2013. gada 22. novembris

IZVILKUMS. Tapis it kā vakar, bet nē - krietni vien senāk, kad saule bija spožāka un zāle bija zaļāka ;-)

Pirmatnīgais cilvēks. Miesa un asinis. Hmm. Cilvēce. Zied sniegpulksteņi un skan Bēthovens fonā, pasaule nošķaudās, novelk savu pelēkoranžīgo vasaras tērpu un iet puišos. bet tu paliec, Cienītais. Šodien nav tavs laiks. Pie tevis atnāks Francs ar savu labāko draugu Mēriju Popinsu. Spēlēsiet golfu?! Dzersiet kolu ar miežu putraimiem? Nē, dzirdēju bārā, ka saules stari nocenoti, laikam jāiet iegādāties pārs kilogramus vasarai, kad būs vēsāks. Lietus nelīstot. Miers visu cilvēku pīšļiem, jo mēs visi nesam sevī pīšļu kaudzi Zemes mātei par godu, kam smagāka tašiņa, kam vieglāka, bet dzīve skaistāka no tā tāpat nepaliek. Varbūt smēķēt nemaz nav tik jauki?! Bet man tik ļoti gribas iemācīties dejot salsu un vēderdejas, tas uzlabojot fizisko formu un palīdzot atlabt pēc mocībām, spocībām, nu jā, pēc grūtniecības izspiešanas. Bērni. Rūpes un smilšu kaste, kurā visi aprokamies, paslēpjamies no esības spiedošā kakla. Ak, kāpēc vistas kauliņi šodien tik ilgi vārās, buljona smarža ienāk manās smadzenēs, izložņā pa rievojumiem, iesper apziņai un kādai tur vēl zemapziņai, kas pašreiz izpletusi kājas, maigojas ar domu impulsiem. Sinuss plus cosinuss. Gravitātes spēks. Es šodien jūku prātā, es rītu būšu ne uz pusi labāks, ne uz pusi citādāks. Mēs visi esam iesaistīti kādā spēlē, visi spēlējam, gaidam, tēlojam un tizli izliekamies par to, kas ir vismumsnepiestāvošākais, visvisunvisneatbilstošākais, bet tomēr it kā interesants un spožs laternu gaismā, kur gozējas prostitūtas un mielojas badaini suņi, kur atrod naktsmājas klaidoņi un pasaules gudrinieki!
Nauda. Ziedlapiņi uz papīra glīti nogludināti, saķemmētas skropstas, lai asaras nespiežas        cauri.
Kliedziens... kliedziens.... kliedziens..... Pakliedziens!!!
Kaktusi – lieli, koši sarkaniem ziediem, gluži asiņainiem un caururbjošiem, spītīgiem un neapklusināmiem, asiem un enerģijas pārpilniem...
No kaktusiem naudu var užstancēt labu labo un tik, cik katram vajag. Romeo ir miris, te, pie mums, viņa
Nevajag
Un nevajadzēs kādu laiku... sekss uz kapakmeņa, nodrāztiem ceļgaliem un piesarkušiem dibeniem. Mūžīgi mūžos. Sabiedrībai mieles nav nepieciešamas.
Bet kāpēc tu šodien neatnāci???
Aizņemts. Visu laiku un bez mitas, it kā tev priekš manis nemaz nebūtu brīvas vietas savā pasaulē... aizņemtība, ņemt, paņemt, pārņemt, ieņemt, izņemt, pieņemt, noņemt, neņemt, ņemšana, paņemšana, pārņemšana, ieņemšana, izņemšana, pieņemšana, noņemšana, neņemšana :)
Debesīs mētājas pārdzīvojumi, nevienam nevajadzīgi un kosmam lieki. Tik mums tie liekas nezin kas. Muļķības! Katram sava naba kasīgāka! ;) domājiet debesīm mūsdienās ir viegli ar tik lielu inflāciju??? Piens taču jāpērk... Un maize... Un sāls... Nē, nē, ne sāls... To sapirka, kad solīja nedot... bet ko??? Vai uz parāda var mīlēt un mīlēties???

pa
mežu
dzīvo
ceļu
ieraudzīja
meitene
gāja
saule
viesnīcā

Katru dienu lietus līst, kaut debesīs nav neviena mākoņa! Aplis pie apļa, kvadrāts kvadrātā un čiks – baznīckungs pieķerts pliks sauļojoties :)
Lielas sarkanas un koši zilas kliņģerītes mētājas samītas pie bibliotēkas vārtiem, šodien tur nevienu nelaiž iekšā, šodien mēness uztaisa salto, šodien Māra nomet krustu, šodien govs vienkārši aizpeld neatvadoties, šodien dzimst telēni, bērni un citi žurkulēni, papuspuspuspusītei...
Krievu acīs smiltis, latviešu???
Nekad nevar būt par daudz, pārpārēm, tik cik uziet, vēl vairāk, mazliet vairāk, vienkārši vairāk mēs gribam ielekt citam acīs, sirdīs, arī dzimumorgānos. Tēvs pakasa sēklinieku, atkal, ABC būs bērnības trauma, kamdēļ piegānīt un piesmiet šito rupuci?!
Atkal jāiedzer, bet šoreiz negribas, nieres spiež, izvemtā zupa garšo tikpat labi kā vakar, negribi pagaršot?!
Nepasaule, nedzīve un Es – pārbijies AlĒNS, smejošu dzīvi, nobristiem dzīves papēžiem un smailu – zirgma līdzīgu degunu. Varen jauks zellis es esot... Vīrietība... Zirdzisms.. un atriebība vienmēr bijusi salda.
Un mazs, mazs eņģelītis bosām kājelēm lien iekšā laptopa usb vada caurumā, grib mammītei aizsūtīt īsziņu un pateikt: „Mammīt, es tevi ļoti, ļoti MĪLU! Piedod, ka nepiedzimu, kad tas bija nolemts! Piedod, kad saslapināju Tevi un pametu...”, bet nesanāk, jo elektrības šodien pasaulē nav. Ir tikai klusums, tik vārdos neizsakāms klusums, tik bezgala skaists klusums, tik vienkāršs un nepiesātināts un sakrāls KLUSUMS!
Cienītais, vai tomēr nav par daudz??? Vai neredzi, kas notiek? Kāpēc cilvēki cieš??? Kāpēc ir tik nejēdzīgs vārds, tik saņurcīts vairāku cilvēku mutēs un dvēseles dziļumos... Un tomēr, un tomēr izkliegts un nesadzirdēts... Pirmcilvēkam nav bijis vieglāk, pat ne citādāk. Ir lietas, procesi, notikumi, kas nemainās. Cienītais, vai tu klausies?!
Pī – pī...
Tu lamājies vai noliki klausuli???

Un Ziemassvētki kā laterna karājas kaut kur gaisā, cilvēkam nesasniedzami... Tā ir stratēģija!

ceturtdiena, 2013. gada 21. novembris

"Lāčplēsis" Austrumlatvijas koncertzālē "Gors"

       "Gorā" noskatīto rokoperu "Lāčplēsis", par spīti kritikām un neglaimošajām recenzijām, tomēr vērtēju kā baudāmu mākslas darbu, kuru skatīties un klausīties nebija garlaicīgi, bet kurā pavisam nedaudz pietrūka emocionālā dziļuma un, hmm.., idejiskā brieduma. Kopējo vēstījumu gribējās uztvert kaut kā īpašāk, varbūt vienlaikus arī personīgāk... Stāsts tomēr ir par mums visiem kopā un par katru atsevišķi...
        No izveides aspekta raugoties, man šķita, ka beigas bija tādas nedaudz norautas un nepārdomātas. Nē, viss jau tika pateikts, bet gribējās laikam sadzirdēt jaunas, 21.gadsimta pieredzē balstītas atziņas, kādu mūsdienu niansi, iekausētu nākamības redzējumā...
        Toties bija uzmanību piesaistoši horeogrāfijas elementi, tīkamas atsevišķu dalībnieku balsis, ekspresija un kustību vitalitāte. Simpātiski šķita telpas aizpildījuma paņēmieni visas izrādes laikā. 
         Galvenā varoņa - "Lāčplēša" - tēlojums 2. daļā bija salīdzinoši pārliecinošāks, savukārt Laimdotas tēls, manuprāt, pilnībā netika "iznests" vai ne līdz galam. Un, jā, ļauno spēku reprezentējums bija iespaidīgāks. Vai var pieņemt, ka apziņā nospiesto negatīvo enerģiju izpaust uz āru vārdos, mīmikā un ķermeņa kustībās ir vieglāk nekā labo? 
          Un, ja tā, vai mēs varam to attiecināt arī uz realitāti, ne tikai izspēlētām ainām uz skatuves?! 

         Iesaku noskatīties visiem - 2013. gada rokopera "Lāčplēsis" ir jauns izpildījums ar jauniem cilvēkiem un jaunām idejām! Pieņemam to!

otrdiena, 2013. gada 19. novembris

"Susātiva ceļš jeb deja ar atvērtām acīm". Rakstīts 2009.gadā, publicēts "Latgales Laiks"

P.S. Pilnīgi nejauši news.lv datu bāzē atradu piemirstu rakstiņu, ko biju kā maģistrante sagatavojusi pirmām kārtām studiju procesa vajadzībām. Re, ir sanācis publicēties vietējā (tolaik vēl nē) presē.

P.S.S. Vēlreiz pāršķirstot dzejas krājumu, vēlētos ko piebilst un precizēt, bet nē - šoreiz lai ir tā, kā pirm-versijā.


Gada nogalē izdotā krājuma virsraksts sevī iekļauj vairākus izpratnes slāņus – dzejas antoloģijas interpretācijas atslēgas. "Susātivs" – ēna, noteikts process vai slinks cilvēks, slaists? Jāņem vērā, ka ēna var būt ne tikai atspulgs, bet arī noklusētā un patiesā personības daļa, marginālais. Arī vēsturiski laika gaitā izveidojušies stereotipi par Latgali, latgaliešiem, kultūru un valodu kā mazsvarīgo, nenozīmīgo daļu uztverami par latviešu, Eiropas, pasaules ēnu. Savukārt process ir kustība, kurā kaut kas mainās. Tātad "Susātivs" ir dzīves veids – dzejnieku sevis un pasaules meklēšana un izjušana dzejā caur latgalisko domāšanas veidu un izjūtām, vizualizējot redzamo un dzirdamo, noklusēto un nenovērtēto.

Dzejnieki piedāvā apskatei, glaimiem un kritikai savas esības meklējumu ceļu jau ar noteiktām "ceļa zīmēm" un izvēlētiem līdzgājējiem (vai bez tiem), gan arī pasaules izjūtu un attieksmi pret to. Kādam dzīvot nozīmē traukties bez drošības jostas un noteikumiem, kādam – izjust sevi kā mikrodaļiņu no Veseluma, vēl kādam – palīdzēt citiem bēdās un nelaimē.
Garīgās pasaules harmonijas nozīmīgums atklājas arī atziņā, ka cilvēka iekšējās domas, jūtas un pārdzīvojumi ir nozīmīgāki par ārēji izteiktiem vārdiem un darbiem. Mūsdienās jūtu un emociju pasaule tiek mākslīgi nonivelētas un noniecinātas, tomēr cilvēkam, ieklausoties sirdsbalsī, apzinoties un pieņemot savu iekšējo pasauli, vieglāk pietuvoties savai dziļākajai būtībai un izdzīvot šajā pasaulē.

Tikpat nozīmīga ir antoloģijā jo īpaši uzsvērtā mūžīgā ceļa (laikā, telpā un attīstībā) apzināšanās, ne uz mirkli neaizmirstot dzimto zemi – patvērumu, pēdējo pieturu. Apjaušot mūžīgo ritējumu, iespējams pilnvērtīgi izbaudīt ikviena mirkļa burvību un dzīves trauslumu. Ir taču tik jauki kaut uz mirkli aizmirst ikdienišķo un paraudzīties pasaulē citām acīm – zinātkārām un iztēles bagātām, redzot neredzamo un dzirdot nepateikto!

Rezumējumam – 17 latgaliski rakstošie dzejnieki (A. Rancāne, I. Tērauda, O. Slišāns, J. Skrivļa-Čevere, Raibais Suns u.c.) lasītāju aiz rokas ieved daudzveidīgā, daudznozīmīgā intuitīvi izbaudāmā dzejas pasaulē. Tajā viņi aktīvi līdzdarbojas un spēlējas ar mūsdienu reālijām, notikumiem un procesiem, negācijām un problēmām, cilvēciskām vājībām un trūkumiem gan objektīvajā, gan iedomu realitātē.

Šķiet, iznākusī latgaliešu dzejas antoloģija ir mūsdienīgs mēģinājums apvienot jau zināmus (dzirdētus, lasītus, nojaustus) tematus un problēmas, kā arī oriģinālus to risinājumus savdabīgā izteiksmes formā ar latgaliskās identitātes veidošanu un saglabāšanu. Tas ļauj salīdzināt, kā etnisko identitāti izjūt dažāda vecuma dzejnieki un cik tā ir nozīmīga sevis un pasaules izzināšanā un definēšanā.

Katra lasītāja paša ziņā, vai tieši starp šīm dzejas rindiņām atradīs sen piemirstu vai nozaudētu, vai varbūt jaunu pavedienu ceļam. Dzejai nav nozīmes, vai to atrod un pieņem viens vai tūkstotis lasītāju, tā pati par sevi ir ceļš, netiecoties pēc viennozīmīga galamērķa, jo tās būtu beigas.

pirmdiena, 2013. gada 18. novembris

Anja Snellmane "Balkonu dievi", 2013

      Viss sākās ar to, ka iegāju grāmatnīcā, lai nopirktu vienu, jau kādu labu laiciņu interesējošu grāmatu. Nebija. Tā kā doma par iegādājamu jaunu lasāmviela pat nemaz nedomāja izspraukties laukā no galvas, nolēmu vismaz ar acīm pārlapot jaunākās grāmatas. 
      Paņēmu šo - somu autores Anjas Snellmanes darbu "Balkonu dievi", pašķirstīju un sapratu, jā, šo es gribu izlasīt. Tik viegli, tik ātri un tik vienkārši. Nebija iekšējo jautājumu, vai tiešām man to vajag, nebija šaubu. Tikai pie kases attapos, ka nepaskatījos, cik maksā grāmata. Laikam nebija svarīgi. Es kā mednieks biju sagūstījusi upuri - nākamo tekstu, ko "apēst".

      Tās aplūkošanu sākšu ar mazdrusciņ neinteresantāko daļu, respektīvi - izveides īpatnībām. Tātad: grāmata iesākas ar prologu - veltījumu zemēm, kuras nav atzīmētas kartē. Tā sastāv no četrām daļām (pēdējā ir visīsākā un aplūkojama kā atrisinājums), autores pateicībām un vārdu, vārdu savienojumu paskaidrojumiem. Grāmatā tiek attīstītas divas sižeta līnijas apmēram gada šķērsgriezumā, katrā no tām dominē vienas jaunietes (kultūras) pasaules skatījums, pārdomas, darbi un uzvedība, arī apkārtējo cilvēku un sabiedrības tvērums. Vienā gadījumā - somāļu meitene, kas par visām varēm cenšas ietiekties rietumnieciskajā pasaulē, integrēties somu kultūrā, otrā - somu meitene, kas, vīlusies rietumu uzskatos, reliģijā un vērtībās, pamazām pieņem islama ticību un pasaules kārtību. Abas sižeta līnijas saskaras jau otrajā daļā, netieši - ar somu jaunietes māsas un mātes starpniecību, lēnām virzoties uz divu dažādu kultūru un personisko attiecību sadursmi. Trešajā nodaļā notiek tieša iejaukšanās otrā - islāma kultūrā un somāļu meitenes dzīvē, kas noved pie katastrofas un, zināmā mērā, pie atrisinājuma - islāma reliģijā balstītās ģimenes sakarā. Pēdējā nodaļā atkal notiek kultūru saskare - tikai šoreiz, lai atbrīvotu upuri - likumsakarību upuri, kam bija jāparāda, ka ir lietas, notikumi un uzskati, kam vēl nav lemts mainīties... Darbā ir gredzenveida kompozīcija, jo grāmatas sākums ir vienlaikus beigas, un beigas turpinās sākumā... Savdabīgs iespraudums ir dievu saruna par balkoniem otrās nodaļas sākumā. Notikumu virzība atainota galvenokārt pārstāstos, meiteņu domas un izjūtas - apziņas plūsmās, fantāzijās un atmiņās, arī vēstulēs un publiskās uzrunās. Tekstā sastopami atkārtojumi - somāļu jaunietes iekšējos monologos un somu jaunietes mātes runā. par atkārtojumiem ir uzskatāmi arī citāti somāļu jaunietes dzimtajā valodā. 


        Grāmatas vēstījums un idejiskais kodols.

         Abās sižetiskajās līnijās vērojama personiskā traģika: 
1) mīlestības trūkums no vecākiem, bērnībā pieredzētais, grupveida izvarošana un ķermeņa izkropļošana, attiecību pārtraukšana ar mīļoto puisi somu jaunietes gadījumā. Iepriekš minētais novedis viņu pie kompleksiem, vilšanās mūsdienu jauniešu dzīves veidā un uzskatos, riebumu pret savu līdzšinējo dzīvi, protestiem un vēlmes pievērst apkārtējo uzmanību ar savu vizuālo izskatu un uzvedību, distancēšanos no visiem. Viņa lēnām, ar nelielu devu šaubu un piesardzības meklē savu dzīves atbalsta punktu, kas viņai sniegtu mieru, konkrētas atbildes, noteiktas robežas - kontūras. Viņai šķiet, ka tas ir iespējams islāmā, ko viņa uzņemas sludināt līdzīgi domājošo vidū. Viņai nešķiet pieņemama aiziešana, ko uzsākusi somāļu meitene, tādēļ viņa iejaucas, un tam ir sekas... Bet katram taču jābūt atbildīgam par savu rīcību un jāsaņem sods, ja tas ir nepieciešams?! 

2) apspiestība (dzimumu, zināšanu, vārdu..) un ierobežojumi (darbu, uzvedības, apģērba..), atbalsta trūkums no ģimenes, draudzenes pazaudēšana un alkas pēc tuvuma un būt vienai no vietējiem somāļu jaunietes gadījumā, kas ir novedis pie dubultās dzīves ar pilnīgi jaunas pieredzes iegūšanu (fiziskā un garīgā līmenī), bet arī pie savas kultūras tradīciju laušanas ar nepārtrauktiem meliem, slepenas kodu sistēmas izstrādāšanas, izvairīšanās un izlikšanās, arī pie tēva un brāļu sitieniem. Viņa cenšas maksimāli integrēties somu jauniešu dzīvē, vēloties klausīties popmūziku, lasīt romantiskas grāmatas un krāsainos žurnālus, apmeklēt dažādus pasākumus, ēst aizliegtos ēdienus un dzert alu, pastaigāties ar suni un nebaidīties sarunāties ar puišiem. Tomēr visam pienāk beigas, nekas neturpinās mūžīgi - akmens nevar pārvērsties par vēju... Saņemot sodu, viņa pati nevienu nenosoda, viņā nav naida vai nožēlas. Iespējams, viņa mirklīgi ir bijusi patiesi laimīga. Savā brīvībā un savā izvēlē.  

         Abu gadījumā var runāt par vientulību, ciešanām no tuvo cilvēku nesaprašanas un atbalsta trūkuma, sevis iepazīšanas un pieņemšanas procesu, par izmisīgiem mēģinājumiem izdzīvot dzīvi pēc saviem ieskatiem un sirdsapziņas. Katra no viņām atrod citādāku veidu, kā. Somu jauniete izvēlas atteikšanās ceļu, somāļu - pasaulīgā uzsūkšanas ceļu. Abām ir vērojami gan ieguvumi, gan zaudējumi. Līdz ar to atbildes, kā ir labāk, nav. Varbūt vispār nav iespējams runāt kategorijā: labāk- sliktāk. 
         Autore tieši nenosliecas nevienā pozīcijā, nepārmet un nenosoda, tikai liek pārdomāt un pārvērtēt to, kā ir patiesībā - gan labo un cēlo, gan slikto un peļamo. Vai tas ir mūsu ceļš, ko mēs ejam? Vai ar to mēs esam mierā? Un, ja mēs gribam ko mainīt, ar kādiem līdzekļiem un kā? Vai no tā neviens necietīs?

          Darbā tiek aktualizēts atšķirīgu kultūru mijiedarbības jautājums - cik gatavi mēs esam atvērties nezināmajam, tik svešādajam, kas ienāk mūsu kultūrā un sabiedrībā (svešzemniekiem), to pieņemot kā citādo un nenosodot, un cik viņi (imigranti) ir gatavi atvērties videi, kurā atrodas, un cilvēkiem (sniegbaltīšmeitenēm, sniegbaltīšzēniem..), iepazīt tos un izjust cieņu pret tiem? Vai mēs visi neuzspiežam savu patiesību kā vienu iespējamo un pareizo?

Kāpēc balkons? Man liekas, ka tādēļ, ka tas kā savdabīgs artefakts pauž abu kultūru atšķirības, tas ir kā robežšķautne starp iekšējo drošo vidi un ārējo haotisko vidi, tas ir arī somāļu jaunietes psiholoģiskās telpas atainojums un vieta, no kuras nokrītot, viņa zaudē kustības spējas un dzīvības garu... Pret straumi nav viegli peldēt... Ģimene un sīkstās tradīcijas uzvar, visam nostājoties šķietami savās vietās! 


P.S. Tekstu iesaku lasīt gan kultūru iepazīšanas nolūkos, gan jauniešu iekšējās pasaules atklāsmei, gan arī mākslinieciskās izveides dēļ.





       

Līnijas

No punkta līnijas satrūkstas,
No trīsstūra - pašaujas garām.
Tikai līnija līnijā saplūst,
Pirms sprādziena izkūstot četrstūros. 

17.11.2013. - "Ar Latgali sirdī"

        Svētdiena... Pirmsvētku diena... Austrumlatvijas koncertzāle, Latgales vēstniecība "Gors", glīti saģērbušos un sasmaržojušos cilvēku pūlis... Interese... Cieņa... Pienākums... Skepse... Varbūt viss kopā?
         Četrdaļīgums - laikā un telpā.
         Pasākums iesākas ar bezgala brīnišķīgu, multimodālu ievadu: dzirdami dialogi ar vienuviet sakausētu dabisko un kulturālo, pieredzē iegūto zināmo un intuitīvi nojaušamo, skaņas un klusumu; paralēli uz lielā ekrāna raiti īstajā laikā nomainās fotogrāfijas, ikvienā raisot idejas sava stāsta izveidei un/vai ieslīgšanu citā, autoru piedāvātajā vai pašradītā realitātē... noskaņu... Un tās zvaigznes kā saules zaķēni visur, pat sirdī tās ne-kautri iedegas spožāk kā citu nakt! Mūzika - īsti izjusta un dzīva, cauri gadskārtām, cilvēku gaitām. Skaista. Pat ja kādam uz skatuves tautastērpa vietā ikdienas apģērbs. Bezrūpībai, dzīves ritma un latvieša pašaizsardzības demonstrējumam - dejas un ķekatnieku gājiens. Vai man tikai likās, ka Nāve zālē sēdošajiem lika ievilkt tā dziļāk elpu, ieraujoties klusumā kā pirm-alā, un to pavadīt ar steidzinošiem skatieniem?!
       Otrā daļa. Oficiālās uzrunas un laba vēlējumi Latvijai dzimšanas dienā, rēzekniešiem, viesiem. Izrādās, Rēzeknē cilvēki dzīvo pārticībā :) Man blakus sēdošā sieviņa ar violetu beretīti galvā un skaisti adītu jaku tam vis' nepiekrīt, iesmejoties un tad grūši nopūšoties... Var jau būt, ka viņa neko nesaprot... Galu galā - kad vēl, ja ne svētkos teikt tikai labo, domāt gaišas domas un pievilkt pozitīvo sev klāt kā ar magnētisku burvju nūjiņu! Un - Latgale ir vieta, kur sākas Latvija, bet arī kas ir interesanta aplūkošanai, fotografēšanai, filmēšanai kā krātiņā ievietots eksotisks dzīvnieks! Skaisti taču! Kad vēl šmakovka, tad viss aiziet urrā uz galvošanu! 
    Pēc vairākām minūtēm apsveikuma vārdus nomaina svinīgā "Latgales lepnumu" sveikšana, izsniedzot katram koka rāmītī "ieseivotus" Goda rakstus. Varbūt mans zināšanu trūkums ir iemesls, kādēļ es nesaprotu, kā var sarindot dažāda "ranga" cilvēkus vienkopus, kā var nenosaukt cilvēkus, kas ir izdarījuši daudz vairāk kā nosauktie (protams, nevispārinot un neattiecinot uz visiem Lepnumiem)?! Nedaudz pameklēju tīmeklī, bet diemžēl neatradu kritērijus, pēc kuriem tika izvērtēts katra nominanta devums Latgales reģiona attīstībā... Bet varbūt tas viss vienmēr ir subjektīvi, un katram ir tiesības pateikt "Paldies" savējiem?! 
         Pēc ilgas drūzmēšanās, mikrofona pārķeršanas un valsts himnas kopīgas nodziedāšanas, beidzot ir pienākusi kārta filmai, kas bija pasākuma apmeklēšanas galvenais iemesls. 
"Ar Latgali sirdī"... Kopumā to gribētos nodēvēt par raidījumu "1000 jūdzes" un "Zvaigznes ceļo" Dīva Reiznieka versiju. Idejiskā un mākslinieciskā koncepcija ir tāda pati - jautrs, nedaudz populārzinātnisks un visnotaļ interesants piedzīvojums pa atsevišķām Latgales vietām un sarunas ar "veiksmes stāstu" reprezentējošiem cilvēkiem. Tāpat apspēlēti tiek būtiskākie jēdzieni un cilvēciskās vērtības, vismaz Latgalē - Entuziasms un Darbs, Ticība, Ģimene un Mājas, cenšoties nevērtēt un nenorobežoties arī no realitātes negatīvās puses. Kā ir, ir - smēķējoša sieviete, kas ravē puķu dobi, aizmirstībai atstātas celtnes, vēlme pārmodernizēties utt. Dīva atvērtība un Sandras nedaudz viediskais tēls šī ceļojuma laikā. 
Grūti spriest par Dīva patieso motivāciju filmas veidošanā, jo, kā jau tika pasākumā atzīts, Latgale pašreiz ir TOPā, šādam projektam tika piešķirta nauda un, protams, J. Streičs kā palīgs un bez maz vai centrālais tēls. Visi priekšnoteikumi panākumiem un atzinībai (vismaz no lielas daļas skatītāju). 
Jā, un tāpēc līdz galam nesaprotami, kāpēc par J. Streiču tika runāts tik daudz? Kāpēc viņa dzīves takas tika izstaigātas visvairāk? Vai lai piesaistītu uzmanību un plašāku mērķauditoriju (viņa vārds runā pats par sevi..)? Vai lai parādītu viņa nozīmi un lomu Latgales kultūras dzīvē? Ja tā, vai nebija jēdzīgāk veidot atsevišķu dokumentālo/mākslas filmu tieši par viņu kā ievērojamu personību Latgalē un visā Latvijā? Citādāk nepamet sajūta, ka ir kā Orvelam - visi ir vienlīdzīgi, tikai daži ir vienlīdzīgāki par citiem.. :) 
         Pārdomājot redzēto un dzirdēto, neatstāj sajūta, ka uz Latgali nedaudz ir paskatīts kā caur to mazo atslēgas caurumiņu, kas tika Līvānos uz sienas uzzīmēts. Vai gan jāpiemin, ka priekšā bija vien necaurredzama siena?!
        Pasākums, kas izvērtās garāks nekā apmeklētāji bija plānojuši, beidzās ar J. Streiča vārdiem un viņa drauga, krustbrāļa Amerikas latvieša dziesmu. Angliski. Un, protams, torte - lai visiem saldme iekšā! 



Visbeidzot - Latvija, man Tevis pietiek tik, cik esmu pati pietiekama! Daudz laimes un patstāvības mums abām! :)

ceturtdiena, 2013. gada 14. novembris

Četrrindes. Krāsas

Spilgti sarkanas lūpas
iecērtas zaļā ābolā...
Krāsu mutācija
noreibst laimē.



Sarkans uz balta
uzrakstīts kliedziens
sajūsmai par redzēto
Dzeltenā Nāvi.

Ko nozīmē dzīvot? - viena no atbildēm S. Sokolova darbā "Muļķu skola", 2010

... vai gan ne tā, dzīvot ar pilnu velosipēda ātrumu, sauļoties un peldēties, tvarstīt spāres un tauriņus, pašus krāsainākos, īpaši tos lieliskos dzelteņus un miroņgalvas, kuru tik daudz pie manas vasarnīcas?Kas gan vēl, - jautāja skolotājs, klapēdams sev pa kabatām, lai atrastu sērkociņus, papirosus un aizpīpētu, - kas gan vēl? Zināt, draugi, pasaulē laimes nav, nekā tāda, nekā tamlīdzīga, toties - Ak Dievs! - ir taču galu galā miers un brīvība.


S. Sokolovs "Muļķu skola", 2010. 28.lpp.

pirmdiena, 2013. gada 11. novembris

11.11.

Lai gan Ķīnā šodien tiek svinēta Vientuļo Cilvēku jeb bez "otrās puses" cilvēku diena (Single Day), mums Latvijā ir Lāčplēša diena, kurā der nedaudz aizdomāties par tādiem konceptiem kā Latvija, brīvība, atbildība, pašaizliedzība un varonība. 

Katrs jau šodienu izjūt citādāk; kādam ir svarīgi piedalīties lāpu gājienā, kādam būtiski ir piespraust sev pie krūtīm Latvijas karoga lentīti kā piederības simbolu valstij, kurā dzīvojam, dzimtenei, kādam vēršanās iedegtas sveces liesmiņā ir kā meditācija un vārdos neizteikts aizlūgums, vēl kādam pietiek ar domu izšūpošanu izkārtajos karogos pilsētas ielās. Nav jau vienas pareizās receptes, kā. Galvenais laikam nepalikt vienaldzīgam un līdzpārdzīvot notikušajam, notiekošajam un tam, kas varētu notikt.

Mani jau no paša rīta uzrunāja mūzika. Jā, valsts himna ir kas ļoti īpašs, pāri laikiem un telpām plūstošs  lūgums Tam. Nu Tam. Kam ticam. 
Tomēr latviešu mūzikas listē ir dziesmas, kas arī ir pāri ikdienišķajam, radot neaprakstāmu noskaņu un vēlmi ietiekties zemapziņā esošajos pirmkodos, kas paķer aiz rokas un aiznes projām, lai atgrieztos pieredzes bagātāks, kas iezogas sirdī uz palikšanu... un kas vienkārši ir skaistas un šodien iederīgas.

Es piedāvāju:

Jumprava "Baiga vasara" - http://www.youtube.com/watch?v=c2vCJ7hochE - teksts tik emocionāli un semantiski piesātināts, mūzika liegana un tā solista balss... 


Skyforger "1916.gada marts" - http://www.youtube.com/watch?v=-rlLZlz58qg - uzrunājoša mūzika, kas pilnībā iznes vēstījumu. Man vārdi nav nepieciešami, pietiek, ka teksts ir kā mūzikas elements.


Dzelzs vilks "Salā Jūra Daugaviņa" http://www.youtube.com/watch?v=XzGO6VAzB5k - nevaru palikt vienaldzīga šīs grupas dziesmām; šī ir jauna un tanī ir interesanti muzikāli "iespraudumi" (jā, dažs labs atgādina "Kapļi" eksperimentus). 

Borowa MC "Iededzies par Latviju" - http://www.youtube.com/watch?v=b97BAyFvfWs - veiksmīgs stāsts ar unikālu dažādu balsu vienotību. Jūtama tā patriotiskā dzirkstele, kas iededz pat noslēgtākās sirdis

Fomins & Kleins, E. Pāvuls "Dzimis Latvijā" - http://www.youtube.com/watch?v=h7-S1kALfXU - liegana dziesma, atklājot vienu versiju par latvieša tēlu. 

Varētu pieplusot grupas "Krampis" "Seši mozi bundzinīki" ar nosacījumu, ka to klausos klātienē. Nezinu, kā to izskaidrot, bet šīs grupas uzstāšanās ir daudz interesantāka un iespaidīgāka (ekspresīvāka un tāda īsti roķīgāka) par ierakstiem. 

Nu tā kaut kā! 


svētdiena, 2013. gada 10. novembris

pīters bērks. "kultūru hibriditāte", 2013.

Paula Daijas tulkojumā ir iznākusi apjoma ziņā neliela, bet informatīvi pieblīvēta grāmatiņa "kultūru hibriditāte" (paša autora teksts ~88 lpp), kas noteikti ir vērā ņemama, domājot par to, kas notiek kultūrā un sabiedrībā ne tikai pāri ceļam manā pilsētā, bet arī plašākās teritoriālās un socioloģiskās vienībās (valstīs, reģionos, reliģiskajās kopienās u.tml.).

Kompozicionāli grāmata ir veidota, par pamatu ņemot atsevišķus terminus (to ir daudz: hibrīds, aizgūšana, transkulturācija, sinkrētisms, heteroglosija, ekotips, glokalizācija, kreolizācija u.c.) un kulturoloģijā un ar kultūru saistītās zinātnēs nostabilizējušās metaforas (sakušanas, gūsteknes, sagremošanas, apļa u.c.), to definēšanu un izpratnes skaidrošanu dažādos laikmetos un dažādu sabiedrību aktivitātēs un attieksmēs (kā procesos, tā rezultātos).

Autors ir izveidojis hibriditātes procesa vēsturi, ar lasītāju diskutējot  par jau esošiem rezultātiem: hibrīdiskajiem artefaktiem, hibrīdtekstiem (piem., kultūra tiek aplūkota kā teksts), hibrīpraksēm un hibrīdiem (piem., 21.gs. cilvēks kā hibrīds), par notikušajiem un notiekošajiem procesiem dažādās dzīves jomās un dzīves telpās (imitāciju, akomodāciju, sarunu, sajaukšanos, jo īpašu uzmanību veltot kultūru tulkošanas konceptam) un par sabiedrību uzvedības un uztveres shēmām (akceptu, noraidījumu (pretestību un purifikāciju), segregāciju, adaptāciju, cirkulāciju), un arī par nozīmīgiem cilvēkiem, kas ir "iekustinājuši" kādus ievērojamos pavērsienus sabiedriskajā domā, kultūru attīstības virzībā

Vairākkārt tiek pieminēta mūsdienu cilvēku kā vairākslāņu identitāšu "dubultā dzīve" (mēs cenšamies ievērot senču tradīcijas un pērkam starptautiskus zīmolus, mēs apprecamies ar citas kultūras pārstāvi un veidojam ģimeni mazdrusciņ katras kultūras ietvaros), arī valodu procesu izskaidrošanas nozīme, lai izprastu mijiedarbību ar procesiem kultūrā.

Beigās tiek piedāvāti un komentēti arī četri nākotnes kultūru scenāriji:
1) homogenizācija (dažādu kultūru saplūšana);
2) kontrglobalizācija (pretošanās globalizācijai);
3) kultūru diglosija (globālo kultūru kombinēšana ar lokālajām);
4) jauna sintēze - pasaules kreolizācija.

Citāts:

Man vispārliecinošākā šķiet tā mūsu pagātnes, tagadnes un nākotnes kultūras vai kultūru analīze, kas saredz dzimstam jaunu kārtību, jaunu ekotipu veidošanos, jaunu formu kristalizāciju, kultūru pārveidi un "pasaules kreolizāciju". - 101.lpp.

Noteikti jāpiemin grāmatas redaktora Denisa Hanova pēcvārds, kas gan apkopo galvenās Pītera Bērka atziņas un būtiskākās idejas, gan arī sniedz savu skatījumu un pārdomas par Latvijā notiekošo un vienotas telpas konceptu P. Bērka piedāvātās teorijas kontekstā. 


Visbeidzot vēlos piebilst, ka grāmata ir interesanta, bet pietiekami inteleģentu lasītāju prasoša. No lasītāja tiek sagaidīta pilnīga uzmanības koncentrēšana un vismaz vispārīgas zināšanas par antīko kultūru un mitoloģiju, pasaules vēsturi, arhitektūru, mākslu, kino un literatūru.., jo atbilstoši posmodernisma tradīcijai un hibriditātei tekstā ir daudz citātu, atsauču uz citiem, dažādu veidu un žanru tekstiem, arī alūziju. Tāds kā hiperteksts :)

Noteikti iesaku izlasīt visiem, kam interesē kultūru studijas un kultūru procesu izpausmes mums apkārt esošajā pasaulē un mūsos pašos.











Sovvaļnīks "Pa skurstini bolti dyumi"

Pārdomas rosinošs noskaņu Stāsts (whistle) ar atgriešanās un gaidīšanas motīvu sen pazaudētās mājās. Centieni atrast: 
1) sevi - vai tas esmu es, kas paeju viegli, pat vieliski garām mājai, vai kā blāva ēna lūkojos logā, vai meklēju man, manai dzimtai piederošas mantas skapī, vai tomēr tā ir tikai manis veidota iluzoriska projekcija izjūtu, emociju un pārdzīvojumu kaleidiskopā?
2) savu vietu pasaulē
3) arī jēgu Kaut kam un Visam... 
Un tie pat ir mazliet svētki - šī atgriešanās... Tie svinami basām kājām, baltā kreklā, gaišām un atvērtām domām... Svētki un Dzīves mācība vienlaikus... Jo jāmācās sadzirdēt, nolasīt un izprast katra Tevis Gaidošā koka (un, ja tas vēl ir spēcīgs ozols vai kupla liepa...), akmens, ēkas pamatu, loga rāmja, akas, nātru utt. paaudžu paudzēs krātais zināšanu un pieredzes ziņojums nākamībai, un sajust dzimtas tuvumu, aizsardzību un spēku...! Galvenais - nepaiet vienaldzīgi garām.., un, ja reiz esi atgriezies... Ir taču redzams un sajūtams, kā viss vasaras pilnbrieda zaļošais dabas veidotais smaržu, skaņu un garšu gleznojums un atstātais pagājības mantojums šalcoši čaukst pēc atkal satikšanās!
Jā, arī nedaudz skaudrs sociālās realitātes un laika plūduma atskāršanas un pieņemšanas bez pārmetumu, nožēlas vai vilšanās mēģinājums. 
Bet, kamēr vien būs Balti Dūmi - šis mūžīgi netveramais uguns un gaisa, sievišķā un vīrišķā apvienojums, skursteņos - cilvēku garīgajos un fiziskajoas patvērumos, tempļos un Dzīves mācības telpās, būs Cerība, Cilvēcība un Dzīvība...


Sk. http://www.draugiem.lv/user/15379/gallery/?pg=2#/user/15379/gallery/?pid=227269028

Sovvaļnīks "Latgola"

Manuprāt, video stāsts ataino pašu dzīvi, tās jēgas un būtības meklējumus, kas nav atkarīga no teritoriālās piederības. Tas ietver daudzus pretstatus – darbu un laiskumu, nopietnību un draiskumu, radīšanu un iznīcināšanu, izdošanos un neizdošanos, sievieti un vīrieti, jaunību un briedumu, ziedēšanu un pārziedēšanu, debesis un zemi, mieru un kustību, bailes un uzdrīkstēšanos, atrašanu un pazaudēšanu, tradicionālo un mūsdienīgo utt. – un cilvēka nerimstošo vēlmi būt dzīves vidū, ierakstot sevi tās ritumā. Tā vien liekas, ka netieši tiek uzdoti jautājumi: kas ir tas, kas notur pie zemes, bet kas ir tas, kas ļauj kaut pāris milimetrus pacelties virs zemes, un kas ir svarīgāk? Vai vajag – un, ja tā, kā – atrast līdzsvaru? Un varbūt pats process vienlaikus jau ir arī rezultāts? …


No stāsta izveides īpatnībām piesaistīja lejpus filmētie kadri, pieneņu dzeltenie svārki, kā arī caurstrāvojošais pozitīvisms un vieglums. 

Sovvaļnīks "Aiz azara bolti bārzi"

Krysts pi krysta
Krysts pi krysta
Vysa zeme krystūs systa…

Jauka dziesmas teksta vizualizācija un atainošana mūzikā. Filozofiski rosinošs sākums, kas tālāk veiksmīgi tiek attīstīts, izmantojot neviennozīmīgi vērtējamās krāsas – balto un melno (dzīvību un nāvi; debesis un zemi; vīrišķo-sievišķo…), dziesmas ideju atklājošas detaļas (bērzus, krustus, dūmaku, garus, ezeru), oriģinālas skatapunktu maiņas, ainu tempa paātrinājumu, vai tieši pretēji, palēlinājumu. Varbūt līdz galam neuzrunā motorzāģis un tā izmantojums, sevišķi zinot, ka teksta pamatā ir tautasdziesma. Savukārt simboliski spēcīga ir šī krustu izveide (pats process) no bērziem un beigu aina ar jau izvietotiem krustiem. Varbūt vajadzēja arī atainot to iestiprināšanu zemē?! Bet varbūt tas atkal nozīmētu, ka tiem ir kāds pamats, bet varbūt šī Pamata nemaz nav…

Pati dziesma… Idejiski piesātināta… Centrālais tēls – krysts – uztverams gan kā neverbāla norāde cilvēka ķermeniskās dzīves beigām, gan kā realitāšu (pasauļu) robežšķautne, gan kā slogs cilvēka sirdsapziņai, gan arī kā mūsdienu Cilvēks, kas, vēl dzīvs esot, zaudējis „bērzu sulu” – patiesumu, cilvēcību, savu iekšējo būtību… Cilvēks kā krusts sev, krusts citiem, krustā cilvēks, cilvēks krustā… Bet visapkārt krusti… 


Sk. http://www.draugiem.lv/user/15379/gallery/?pg=4#/user/15379/gallery/?pid=234451963

BEZ PVN "Reits"

Jau albuma vāciņa attēls – fragments no O. Vailda romāna „Doriana Greja ģīmetne” – atklāj, ka albums kopumā ir par dzīvību, spēcīgām alkām pilntiesīgi izbaudīt dzīvi relatīvajā pasaulē, būšanas jēgu. Laikam jau tas ir iespējams vien tad, kad ir izveidota vērtību un prioritāšu skala un atrasts balanss starp visu tā, lai būtu mīlēts un lai būtu, ko mīlēt, lai neatrastos karātavās kā notiesātais, lai vienkārši būtu Pats ar trūkumiem un vājībām – visām savām ēnām. Es Pats – idealizēta paštēla, citu un sabiedrības vēlamo tēlu kopsumma. Vismaz „Reits” gadījumā…
Un katra diena iesākas ar mūžam mainīgo rītu – robežšķautni (arī tilts un durvis to apliecina..), kurā ar nelielu devu neziņas, šaubu un uztraukuma izšķiras nākamie soļi, darbi un pārdzīvojumi. Izvēle. Kas es esmu starp miljardiem citu? Kam ir patiesā nozīme? Kā saglabāt cilvēcību un nepazust pūlī – klausoties, kā zāle dīgst, vai skrienot?
Savukārt pirmā dziesma „Pyrmuo” klausītājam ataino galveno albuma izveides īpatnību – muzikālais vēstījums ir konceptuāli un idejiski ļoti nozīmīgs, vietumis pat dominējošs, atstājot tekstuālo informāciju kā papildu līdzekli izpratnes veidošanai. Šķiet, ka teksts un tā izteiksme (pasniegšanas veids) tiek pakārtota mūzikai, nevis otrādi. Atsevišķas dziesmas ir klausāmas, ignorējot to, kas tiek pateikts, bet pievēršot uzmanību tam, kā tas tiek izdziedāts. Ja par pašmērķi izvirza tekstu, tad liekas, ka dziesma kaut ko būtisku zaudē.. Tādēļ jāklausās vēlreiz, J vienkārši ļaujoties savām izjūtām. Uztverts jau tiks galvenais, vismaz katram klausītājam noteiktā laiktelpā nepieciešamais. 
Pavisam subjektīvi: dziesma „Zuoleite”, manā skatījumā, ir muzikālā un tekstuālā vēstījuma brīnišķīgs apvienojums, fantastisks gabals, ko ir vērts noklausīties vairākas reizes pēc kārtas, novērtējot visas sīkās nianses, kas ir iestrādātas dziesmā. Laikam tieši dziesmu muzikālie ievadi un starpspēles ir visinteresantākie šajā albumā. Otra favorīte – „Asom tepat” – savu nedaudz ironiski atklāto dzīves izlobīto atziņu, iepriekš minētās instrumentālās starpspēles un dziesmas kompozīcijas dēļ. 
Kopumā – mākslinieciski baudāms albums!

Sk. - https://soundcloud.com/bezpvn/sets/bezpvn-reits

I. Ratinīka no dz. krājuma "Rūgts"

mēs dzērām tēju
tik klusām un neķītri
tasītes pieskārās apkaštasītēm -
divi nogriežņi,
katrs savā pretvējā
un ar laika jūru
starp malām.

Vientulība

Svētki
[..]
No visām debesu pusēm
mīļākie viesi bij lūgti.
Gavilēm sirdī
gaidīju svētkus un prieku.
Vērās durvis,
un ienāca -
Vientulība.

P. Zalāne "Cilvēka ceļš", 2002.

Ziedoņa citāts + pārdomas

Mēs katrs esam viens. Pa vienam nav kur iet. Tavs ,,es,, lai manējam piedod, kamēr dzīvojam vienuviet.
I. Ziedonis
Un es saku - cilvēks Vienmēr ir viens, pat pūlī esot; viens viņš piedzimst, viens pa dzīvi maļas un kuļas un viens arī nomirst. Kopības izjūta un piederība ir tikai šķietama ilūzija - projekcija uz sabiedrības izveidotas Cilvēka maskas... Lai kā arī gribētos noticēt šim nezūdošajam Brīnumam un retajam Izņēmumam; Piederības uzspiešana ir nekas vairāk kā sava egoisma un patmīlības pašapmierināšana. Vai alternatīva nebūtu Līdzās pastāvēšana? Viena no labākajām A. Kolmaņa atziņām: "Katrs cilvēks ir vesela pasaule, un pārāk daudzās pasaulēs var apmaldīties"; sanāk, ka izzināt sevi un savu pasauli Jau ir uzdevums visam mūžam; bezjēdzīga klejošana Pasaulēs ir spēkus izsmeļoša un nogurdinoša, arī Līdzsvara izjaucoša. Jā, un man liekas, ka cilvēki kā atsevišķas pasaules savā dzīves laikā, reizēm pavisam tik negaidīti un neizskaidrojami, pietuvojas citām sev atbilstošām un vitāli nepieciešamām Pasaulēm Visuma plašajā telpā, kādu brīdi kopā riņķo, mācoties, smeļoties ideju, ierosmju, emociju un fizisko enerģiju, attīstītos, un tad no šīm pasaulēm attālinās noteiktu apstākļu, situāciju un notikumu ietekmē... Viss ir relatīvs... Un varbūt tieši tanī ir tas patiesais dzīves šarms - šī savas Pasaules un pasaules spontānā un apzinātā "atkošana" - izzināšana, pieņemšana un pilnveidošana?!

Ne-rožainums

... un reizēm tik ļoti sāp, ka viegli gaisīgo pavasara tauriņu vietā vēderā neveikli dej smagnēji, norītu asaru apskaloti oļi maza cilvēkbērna plaukstu lielumā... un nelīdz ne aizvērtas acis, ne kārtējais dūriens ar zīmuli amizanti centrēto rūtiņu burtnīcā, ne arī atņirgtie pasaules zobi...
Varbūt spēlēties uz deviņstāvmājas balkona margas nemaz nav tik interesanti?!

Mūsdienu didaktika

Nemāciet man apmest trīskāršo kūleni uz sapņu izausta kabatlakatiņa akmens šūpolēs! Man tas pašai brīnumaini lieliski un neticami viegli sanāk! Labāk parādiet, kā izlīst caur adatas aci, nepieskaroties tukšumam un nepierodot pie Starp!

Tārpi smadzenēs

Gala sākums parasti sākas tad, kad mēs sev tuviem cilvēkiem mēģinām kaut ko uzspiest pret viņu gribu, jo mums šķiet, ka tā būs pareizāk. Un savs viedoklis mums šķiet tik ļoti pareizs, ka mēs nemākam ieklausīties cita viedoklī. Citreiz izrādās, ka mums ir taisnība, taču vardarbība ir izdarījusi savu postošo darbu.

Kalve "Skuiviņa skola", 2005 - 104. lpp.

Rituāli

Mēs piekopjam izlikšanās rituālus,
skaisti un baigi tie ir,
kad kāds izstājas
un uz galdiņa
iesākas apjukums.

E. Līce "Tik Tuvu pie", 2008. 25. lpp.

Laiks

Dīvani ar to laiku - stiepās garumā, rāvās īsāks, vienubrīd mums bija laiks, citureiz nebija. Domāju - kāpēc viņš tā. Hermafrodīts apgalvoja, tāpēc, ka pasaule drūp. Sacīju - laiks mūždien ikvienam čakarējis smadzenes. Nē, viņš sacīja, tieši tagad viss notiekot pa īstam, agrāk cilvēki spēlējušies ar laiku, tagad laiks spēlējas ar cilvēkiem.
A. Kolmanis, "Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs', 175. lpp.

Kabatas sāga

Pa kabatu žaustās saņurcīta un sen aizmirsta autobusa biļete maršrutā, kura gala stacijā man nebija jāizkāpj, to vajadzēja izdarīt nedaudz iepriekš, bet šoferis tik koķeti ātri traucās uz priekšu kā ietiepīgs alnis, ka savējo - palaidu garām. Bija jau arī tumšs un ne visai labi varēja saskatīt mājas jumtu, sevišķi, ja tas ieskauts starp simtiem, pat tūkstošiem tādu pašu māju jumtiem. Bet atpakaļ kaut kā neērti griezties, un arī pretī rādās tik kārdinoši apetelīga tāle ar jāņtārpiņiem un ežulēniem gar malām. Ka izvēlējos doties uz priekšu. Un - hops! Atsitos ar roku pret kabatas vēso iekšmalu, pie kuras pielipis konfekšu papīrīts. Un ne šādas tādas konfektes - Vinnija.  

Neierasts rīts

Kaut kas mani pagrūda ļoti stipri un nokliedza asi griezīgā neandertāliešu mēlē - ghihurtenbahs! Liekas tas bija vakar, bet spoguļa atspulga ēnas kritiena leņkis uz sarīvētās ozolkoka grīdas liecināja, ka tas varētu būt bijis jau noticis pat pavisam nesen - kaut kad maijā. Tik silts tas pieskāriens bija. Ar vaļējām acīm es raudzījos uz savu iekšieni, bet neko citu kā vien Tevis pazaudētos zābakus es neredzēju. Nospiedumi neizzūd tik viegli kā mannīgs sniegs, kam uzliets verdošs ūdens, pasmelts no atmiņu boilera. Nospiedumi parasti top karā, dipinot kājas lēnām, ietrenētā maršā, skaļām bungām rībot un lādiņiem gaisā traucoties. Nospiedumos redzamas visas rieviņas, kas gadu virtenēm sakrātas kā spēcīgāko kāršu izlase Sāpināšanai. Svešā mēle un grūdiens ir tikai atbalss tam klepum, kas bija mums piemeties.

Atradumi

  •  Vienkāršā pagātne! Tas nav tik vienkārši. Sasodīti daudz kam vajadzēja sagadīties, lai notiktu tas, par ko tagad saka - bija.
  •  Punkts ir taisne, skatīta no gala.
  •  Arī strupceļš ir ceļš, galu galā.
  •  Cilvēks kā uzdevums atrisina sevi pilnībā savā dzīves laikā. Vai arī - tiek atrisināts, ja nav to paveicis pats.
  •  Pasaules centrs? Tas ikreiz ir tur, kur manifestējas mīlestība.

Viks. Bezgalības centrā. 

"Mazā ķīniešu - angļu vārdnīca mīlētājiem" (Sjaolu Guo, 2011)


Beidzot saņēmos un izlasīju grāmatu līdz galam.. Varbūt ceļojumu iespaidi, daudzveidīgā izjūtu gamma, svešādā vide, sarunas par literatūru (tiesa gan, galvenokārt latviešu) un bezmiegs bija pamudinošie grūdieni grāmatas izņemšanai no plaukta.
Grāmatas sižets ir jau iepriekš apspēlēts (piem., filmā "English Vinglish";) , līdz ar to sākumā nepārsteidza - ārzemniece ierodas svešā valstī, kas pilna kultūras un sociālām atšķirībām, lai apgūtu vietējo valodu un vidi (tradīcijas, cilvēkus, pasaules skatījumu). Šoreiz - ķīniete Anglijā. Tomēr pamatā stāsts jau nav par to. Vienmēr svarīgas ir attiecības: nejaušas tikšanās un sarunas kafejnīcā, komunikācija ar kaimiņiem, citiem valodas apguvējiem, protams, arī ar simpātisku pretējā dzimuma pārstāvi, kas ir ārpus pūļa. Attiecību izveidošanās ar negaidīti (vai kādreiz tas notiek arī ļoti gaidīti?!) satiktu biseksuālu vīrieti kino un to sākotnējā attīstība ir attainota diezgan neveikli un pat ļoti klišejiski.
Es pat sadusmojos un uz brīdi noliku grāmatu malā, jo Danielas Stīlas garā uzrakstītais mani nevilina. Iespējams, es neticu šādai - nu Tik ļoti salkanai (pat nedaudz šķebinošai) un utopiskai - notikumu virzībai.
Tomēr iesākts darbs prasa pabeigšanues lasīju tālāk un nebūt nenožēloju to.
Interesantas ir detaļas: austrumu kultūrzīmes, fragmenti no vārdnīcām, valodas kļūdas un izteikšanās spēju uzlabošanās, arī komentāri par valodas apguves procesu (grūtībām, ieguvumiem..). Vietumis pietiekami veiksmīgi ir atainots sievietes psiholoģiskais stāvoklis iekšējos monologos un laiktelpas tēlojumā.
Idejiskais kodols slēpjas tieši pretnostatījumos: austrumu - rietumu, indivīda - sabiedrības, sievietes - vīrieša, jauna cilvēka un vecāka cilvēka, garīgā un fiziskā, sarunu un klusuma mijiedarbībā, brīžiem pat sadursmē. Visam pa vidu - sievietes izglītošanās un sevis iepazīšanas ceļš mērķtiecīgā un neatlaidīgā pašmācībā. 
P.S. Šī grāmata liek atcerēties, ka viss ir relatīvs un laiktelpā plūstošs un ka neko nav iespējams nosvērt labajā - sliktajā, pareizajā - nepareizajā. Citādais. Vai mana patiesība derēs arī TevVai mana pasaule ir piemērota arī Tev?

Dia Kritika

es gaidu sevi
kas aiziet aiz manis
pa gabalu grab no negaisa
pauzes
no elpas uz elpu

Kronbergs, Juris. Tagadnes. R.: Daugava,1990.

Izvilkt kvadrātsakni no kvadrāta nav vis tik vienkārši

Manās debesīs mēness sirpis ir tikai nojaušams, veidojot izplūdušas pankūkas veidolu, jo miljardiem sīku visuma skabargu savijušās cieši jo cieši klāt, sargājot no acu skatieniem visiem piederošās vērtības un iesmejot par cilvēku niecīgajām iespējām izkļūt brīvībā. Tā nu es neredzu Nakts nerātno spēlmani! Toties es redzu lidojam Pazaudēto spārnu cilvēkus lejup vai nojaušu par tiem, pārmetot krustu (varbūt buramvārdus?!) savā iekšējā pasaulē, iesmejot par savu ateismu. Sajūtas atkarīgas no Lielās dzīves salvetes locījuma, telpas plaknes cieši līdzās cita citai piespiež pieglausties nevēlamajām plaknēm arīdzan, pārkāpt sev pāri, lai būtu. Izdzīvošanas instinkts un vēlme Pieņemt. Izrādās, arī vājuma brīdī vai niknās dusmās izklepotus vārdus ir iespējams ar dzelzs stangām sabāzt atpakaļ sevī, izlūgties piedošanu un atdzimt jāņtārpiņā, kas kaut uz mirkli spoži mirdz un palīdz kādam Atrast. Arī Sevi.
Tik daudz dzīvu un neprātīgi daudzveidīgu krāsu toņos un izjūtās skaņu visapkārt, pat paelpot ir smagnēji, to tik biezs, un tās spiež no visām pusēm, bet nevienas nav manējās. Es esmu Ārpus, kaut kur Tur, meklējot vērtības (pat ūdenī šūpota kāja dusmojas uz mani par šo Apmānu), vai Iekšpus, dziļi dziļi sevī, ka nedzirdu pat kādu mani uzrunājam. Var jau būt, ka pieklauvēs vēlreiz. Un tik daudz sarunu pastarpināti, ātri, īsi un kvadrātaini; kam vairāk naudas, tam lielāki kvadrāti.. Daudzdimensionālā spēle "Nenokavēt!", Lolas skrējiena paātrinātā un tūkstoškārt pavairotā versija ar uzmanības koncentrēšanu kaut kam tik vien kā īsu Laika strēmelei nozagtu mirkli. Šķiet, acu skatieni sastopas vien tik ilgi, lai palūgtu virtuālo kontaktinformāciju vai uzspļautu pasaulei.
Un es vēl brīnos, ka man ir laupīts mēness?!
Sapīkusi uzsmaidu pie griestiem novietotam kvadrātam pelēkā ietvarā netālu no ieeju durvīm. Esmu Iekšā!