Ir grāmatas, kas piesaista ar savu vizuālo izskatu vien. Šis ir tas gadījums, kad grāmatas noformējums un kritiķa N. Naumaņa īsā recenzija otrpus vāka mani uzrunāja un mudināja iegādāties šo darbu. Protams, ne mazsvarīgs ir fakts, ka jau kādu laiciņu latviešu autoru darbiem neesmu pievērsusies. Šādu ignoranci uztveru par nepamatotu, jo ikvienam sevi cienošam lasītājam būtu jāzina, par ko un kā raksta mūsi vietējie literāti, vismaz tie, kurus uztveram par sev tuviem kādu apsvērumu dēļ, vai arī pilnīgi eksperimentu nolūkos.
Šis gadījums ir tas pēdējais - es pirms tam neesmu lasījusi neko no O. Zebra rakstītā. Vai turpmāk lasīšu?! Pagaidām man nav zināma atbilde. Acīmredzot laiks rādīs
"Koka nama ļaudis" - trīsdaļīgs darbs, kurā notikumu attīstība un personāžu pašreference un pašrealizēšanās notiek galvenokārt koka namā, :) tās nenoteikti noteiktā - tuvākā un nedaudz tālākā apkārtnē.
Kas man pirmajā mirklī pēc grāmatas izlasīšanas šķita interesants un novērtējams:
1) māja kā makrotēls, visu zinošais novērotājs un komentētājs, ar ko saistīti visi pārējie tēli (koka nama iemītnieki) un pat pavisam sīkas detaļas (mikrotēli): sarkana poga, tāfele, kopā pulcēšanās galds pagalmā, logi u.c.
2) katra personāža runa, kustības un uzvedība ir pārdomāta, katrs no tiem ir maksimāli individualizēts.
3) realitātes, kas pausta īsos un lakoniskos teikumos, savijums ar misticismu, fantāzijām un sapņiem, tādu kā paralēlo pasauli, neizdzīvoto vai sen piedzīvoto, bet kaut kādā veidā pazaudēto grāmatas sākumdaļā.
Beigās šis misticisms kopā ar krietnu devu absurdā pārlieku samudžinās un mani atgrūž, tas sāk dominēt pār reālo, līdz ar to grāmatas pēdējo trešdaļu lasīju ar piespiešanos, ne vairs ar sākotnējo azartu. Laikam man vairāk patīk mistiskais, kas ir kā reālā otra puse vai cita šķautne, ne kā pamats, ko man jāuztver par reālo.
4) neuzbāzīgā norāde uz problēmām gan indivīda, gan visas sabiedrības līmenī, tās nemoralizējot un nenosodot. Piemēram: karjerisms ģimenes vietā, alkoholisms, atbildības neuzņemšanās (par savu bērnu, paveikto noziegumu), neiecietība un citu pazemošana, diktatūra (vai tik te kaut kas netiek parodēts?! ;)), krāpšana un pašnāvības...
5) cēloņu un seku rotaļas - vairākos gadījumos tiek atainots jau rezultāts vai kāda norāde par to, tikai tad līdz tam notikušais un iemesli, kāpēc tas tā ir noticis.
6) cilvēku iedalījums pēc grīdas slaucīšanas manieres :) :) :) - sk. 42.lpp.
Laikam kopumā grāmata nav peļama, bet tā neiegulsies favorītu sarakstā. Tā nebūs viena no tām, kas urda vai atstāj ko paliekošu, arī ne vēlmi pēc kāda laika vēlreiz pārlasīt.
Citāti:
*** "Neba nu ļaudīm galvā mēdz dunēt tikai un vienīgi tādi vārdi, kas tūlīt pat var piepildīties." - 11. lpp.
*** "Kāpēc tie visi nāk pie manis tik uzsvērti "uz kādu laiku"? Brīdina paši sevi, piesit pie pieres, ausu ļipiņas paberzē un plaukstas. Viņu mūži - saldi niecīgu vinnestu mirkļi, cerības uzpeldēt un ieraut kādu malciņu brīva gaisa, atmiņu dzēruma asaras, aizvainojums un bailes no sevis, vēl viens tūkstotis dažādu citu baiļu, viņu mūžu karalienes. Uz kādu laiku? Uz ceriņu ziedēšanu? Uz balzāma aplīti, kas baltajā galdautā apgrezno mirušo dēlu? Uz oda mūža laiku? Uz brīdi, kad pēdējie meli aizcirtīs durvis mums visiem?" - 32. lpp.
*** "Šaubīties esot labi, jo tā varot tikt pie patiesības." - 61. lpp.
*** "Saule šodien jūtas vainīga - kāds no tās karstajiem izvirdumiem trāpījis mazai planētai un sadedzinājis to. Bet zvaigzne jau nevar tapt vēsa un savus izvirdumus apslāpēt, jo tad bojā ies visi, kam tā dāvā savu siltumu, gaismu. Bez tam mazā planēta pati bija pietuvojusies pārāk tuvu, un arī neganti radījumi bija to pārņēmuši." - 104. lpp.
Šis gadījums ir tas pēdējais - es pirms tam neesmu lasījusi neko no O. Zebra rakstītā. Vai turpmāk lasīšu?! Pagaidām man nav zināma atbilde. Acīmredzot laiks rādīs
"Koka nama ļaudis" - trīsdaļīgs darbs, kurā notikumu attīstība un personāžu pašreference un pašrealizēšanās notiek galvenokārt koka namā, :) tās nenoteikti noteiktā - tuvākā un nedaudz tālākā apkārtnē.
Kas man pirmajā mirklī pēc grāmatas izlasīšanas šķita interesants un novērtējams:
1) māja kā makrotēls, visu zinošais novērotājs un komentētājs, ar ko saistīti visi pārējie tēli (koka nama iemītnieki) un pat pavisam sīkas detaļas (mikrotēli): sarkana poga, tāfele, kopā pulcēšanās galds pagalmā, logi u.c.
2) katra personāža runa, kustības un uzvedība ir pārdomāta, katrs no tiem ir maksimāli individualizēts.
3) realitātes, kas pausta īsos un lakoniskos teikumos, savijums ar misticismu, fantāzijām un sapņiem, tādu kā paralēlo pasauli, neizdzīvoto vai sen piedzīvoto, bet kaut kādā veidā pazaudēto grāmatas sākumdaļā.
Beigās šis misticisms kopā ar krietnu devu absurdā pārlieku samudžinās un mani atgrūž, tas sāk dominēt pār reālo, līdz ar to grāmatas pēdējo trešdaļu lasīju ar piespiešanos, ne vairs ar sākotnējo azartu. Laikam man vairāk patīk mistiskais, kas ir kā reālā otra puse vai cita šķautne, ne kā pamats, ko man jāuztver par reālo.
4) neuzbāzīgā norāde uz problēmām gan indivīda, gan visas sabiedrības līmenī, tās nemoralizējot un nenosodot. Piemēram: karjerisms ģimenes vietā, alkoholisms, atbildības neuzņemšanās (par savu bērnu, paveikto noziegumu), neiecietība un citu pazemošana, diktatūra (vai tik te kaut kas netiek parodēts?! ;)), krāpšana un pašnāvības...
5) cēloņu un seku rotaļas - vairākos gadījumos tiek atainots jau rezultāts vai kāda norāde par to, tikai tad līdz tam notikušais un iemesli, kāpēc tas tā ir noticis.
6) cilvēku iedalījums pēc grīdas slaucīšanas manieres :) :) :) - sk. 42.lpp.
Laikam kopumā grāmata nav peļama, bet tā neiegulsies favorītu sarakstā. Tā nebūs viena no tām, kas urda vai atstāj ko paliekošu, arī ne vēlmi pēc kāda laika vēlreiz pārlasīt.
Citāti:
*** "Neba nu ļaudīm galvā mēdz dunēt tikai un vienīgi tādi vārdi, kas tūlīt pat var piepildīties." - 11. lpp.
*** "Kāpēc tie visi nāk pie manis tik uzsvērti "uz kādu laiku"? Brīdina paši sevi, piesit pie pieres, ausu ļipiņas paberzē un plaukstas. Viņu mūži - saldi niecīgu vinnestu mirkļi, cerības uzpeldēt un ieraut kādu malciņu brīva gaisa, atmiņu dzēruma asaras, aizvainojums un bailes no sevis, vēl viens tūkstotis dažādu citu baiļu, viņu mūžu karalienes. Uz kādu laiku? Uz ceriņu ziedēšanu? Uz balzāma aplīti, kas baltajā galdautā apgrezno mirušo dēlu? Uz oda mūža laiku? Uz brīdi, kad pēdējie meli aizcirtīs durvis mums visiem?" - 32. lpp.
*** "Šaubīties esot labi, jo tā varot tikt pie patiesības." - 61. lpp.
*** "Saule šodien jūtas vainīga - kāds no tās karstajiem izvirdumiem trāpījis mazai planētai un sadedzinājis to. Bet zvaigzne jau nevar tapt vēsa un savus izvirdumus apslāpēt, jo tad bojā ies visi, kam tā dāvā savu siltumu, gaismu. Bez tam mazā planēta pati bija pietuvojusies pārāk tuvu, un arī neganti radījumi bija to pārņēmuši." - 104. lpp.
, līdz ar to sākumā nepārsteidza - ārzemniece ierodas svešā valstī, kas pilna kultūras un sociālām atšķirībām, lai apgūtu vietējo valodu un vidi (tradīcijas, cilvēkus, pasaules skatījumu). Šoreiz - ķīniete Anglijā. Tomēr pamatā stāsts jau nav par to. Vienmēr svarīgas ir attiecības: nejaušas tikšanās un sarunas kafejnīcā, komunikācija ar kaimiņiem, citiem valodas apguvējiem, protams, arī ar simpātisku pretējā dzimuma pārstāvi, kas ir ārpus pūļa. Attiecību izveidošanās ar negaidīti (vai kādreiz tas notiek arī ļoti gaidīti?!) satiktu biseksuālu vīrieti kino un to sākotnējā attīstība ir attainota diezgan neveikli un pat ļoti klišejiski.