Konstruējot Klāt-esamību. Borowa Mc

 Vakardien Rēzeknes Augstskolas Svētvakarā noklausītā dziesma "Eņgeļs" RA jauktā kora "Sonitum" izpildījumā pamudināja mani pabeigt pārdom-eseju par... Dzīvi.

Attiecības lielākoties ir kaut kas mīklaini neizskaidrojams kā kopā nesistemātiski salīmēta augstvērtīga detektīvromāna, drāmas un traģēdijas sižeta cienīgs precedents; loģika un likumsakarības ne vienmēr darbojas uz šķietami precīzi nostīgotā viļņa. Varbūt tā ir iekšpus dzīvošana ārpusē vai ārpuses iesūkšana dziļdziļā iekšpusē? Un ir tikai vien dalībiniekiem zināmi noteikumi (kaut vai viens - noteikumu nav vispār) kā salipinoši zirnekļtīklveidīgi pavedieni? Konstruktora izveidots modelītis, kas tiek par labu atzīts. Vismaz uz laiku un vismaz konkrētā telpā. Kad tas tiek izjaukts, iestājas mirklīgs apjukums. Vienmēr! It kā gaidītu Mūžību, it kā nezinātu... Var jau nedabiskā ātrumā konstruēt atkārtoti, mēģinot uztaustīt tās pašas shēmas un kombinācijas, kaut arī ne viss ir sākotnējā stiprībā un lipšanas intensitātē, bet var arī uzmeklēt (vai cilvēkbērnīgi nozagt :)) nazīti un lēn-lēnītēm pēc atmiņas, izjūtas, vēlmes un vajadzības grebt citas detaļas jaunam modelītim. Kādam citam.

        Man jau liekas, ka šis Attiecīb(ne)Stāsts noticis arīdzan ar grupu "Borowa Mc" - kaut kas ir nejauši nevietā ielūzis vai pašrocīgi pārmeistarots pēc pašu saprašanas un iedomātas nepieciešamības. Lai vai kā, jaunpiedāvātais saķepums īsti vairs nav tas pats modelītis, tā vairs nav "Borowa Mc", ko raksturo tiešā veidā neizteikta, bet skaidri saklausāma Misijas apziņa, cīņa ar/pret kaut ko, darbošanās entuziasms, spīts un dullums (pozitīvā nozīmē), arī cilvēciskās vienkāršības un muzikālo eksperimentu (repa, roka, popa) sakausējums. Pēdējās dziesmas skan popārtisk-guntriski, kas nav slikti, bet tomēr ir Jaunā modeļa muzikālais piedāvājums ar dominējošā solista maiņu. Tās ir mazdrusciņ par daudz elektroniskas un pārlieku "izgludinātas" (varbūt tāpēc tās liekas muzikāli bezdvēseliskas), kas klausāmas horizontālā virzienā, bez vertikāles..., virspusēji, tverot viegli un neko nesarežģījot, bez liekas drāmas.
          Tomēr katrs jau no attiecībām gaida kaut ko savu, katram ir savs priekšstats par to, kā jābūt, kā vismaz vajadzētu būt. Varbūt es tikai neesmu vairs šo jauno attiecību dalībnieks.

         Popsīgi lieganā dziesma "Eņgeļs" tiek pieņemta, klausoties to atkārtoti vairākas reizes. Galvenā ideja, protams, ir brīnumjauka (jauna dzīvība vienmēr ir kaut kas pārpasaulīgi brīnišķīgs), tomēr nepamet sajūta, ka tekstuāli vairāk tiek domāts par labskanību. Vai nav tā, ka dažreiz atkārtojumi ne tikai uzsver būtisko, bet arī parāda, ka nav ko teikt? :) Melodija ir skaista, bet tās izpildījums, kā jau iepriekš minēju, līdz galam nepiesaista, izņemot klavierspēles akcentus dziesmas sākumā un beigās. 
        Bet pie Ziemassvētku eglītes, izbaudot kopā būšanu, stāsts par Eņģeli ir nepieciešams. Katram savs.  



Par dziesmu "Rūtoj" : 

Meditatīvi tīrs, viegli tverams, bet nedaudz arī nedabisks melodiskais risinājums (mazliet „enigmātisks”) ar tautā iemīļota refrēna atkārtojumu, kas notur klausītāja uzmanību un, jā, arī noteikti veicinās dziesmas popularitāti. Tas viennozīmīgi ir „lipīgs” un prātā paliekošs, bet nepamet sajūta, ka šai, ne tik latviskajai mūzikai piederētos pašizdomāts refrēns, ne aizgūts no folkloras. Šajā dziesmā viss ir koncentrēts uz mūziku, teksts kopumā līdz galam „neiznes” semantisko slodzi. Apgrūtina tas, ka Aigara teksts dziesmas vidū nav skaidri sadzirdams un saprotams (pat pēc atkārtotas noklausīšanās).
Jā, laikam tomēr mazliet mulsina, ka tā ir „Borowa MC” dziesma, konceptuāli tā drīzāk iederētos jaunizveidotā „Popart” repertuārā vai kā jauna muzikāla projekta darbs.
Laikam grupai precīzāk jādefinē savs attīstības virziens, lai tās daiļrade nekļūst pārlieku neskaidra žanriskajās izpausmēs un netiek zaudēta dziesmu atpazīšana un attiecināšana tieši uz šo grupu.

Oriģināls: https://www.draugiem.lv/borowa/say/#/borowa/news/?p=10230491

Kūku Marija

saledo saledo brūces un brūcītes
viņa šuj šineļus aizvērtām acīm
visas pasaules stacijās puteņo
silti augumi netiek uz mājām
viņa smejas liepājas jūrmalā
viņas rokās līst asins zelta
miegaina zivs ko vilnis apaugļo
nav nekā vienkārša nav nekā velta
viņa domā viņa ceļas viņa paguļas apakšā tankam
vienkārša sieviete it kā bez sejas
vienkārša sieviete tikai balta
viņa iet no koka līdz kokam
vēderā bērns runā ar sauli
maza meitene smiesies no rīta
vienkārša meitene tikai balta
saledo saledo brūces un brūcītes
viņa raksta aizvērtām acīm
visas pasaules stacijās puteņo
nav nekā vienkāršāka nav nekā velta

I.Gaile "Kūku Marija", 2007., 7

Rotājumi

Izspiežu gabalu vēnas un
izžauju virtuvē par paklāju.
Tveicīgos vasaras vakaros
būs man kur ieritināties.

Franča klātesamību tverot. [Iestudējums "Francis", Rēzekne, "Gors", 30.10.2014]

 Kas ir cilvēka Vēstījums mūžīgi tekstuālajā plaknē? Vai tas ir paaudžu paaudzēs vairākkārtīgi apviļāts un savpatā pieredzē izplaucēts zemapziņu kodu musturs vai apzinātā lēngaitā un šķietami perfektās taisnlīnijās slīpēts daudzdimensionāls veidojums, vai kaut kas no abiem – pa vidu, Starp? Vai šis Vēstījums ir būtisks sev, iekšējā loka cilvēkiem, paziņām, sabiedrībai kopumā vai visiem (īsti nevienam..)? Vai netiek kas būtisks izšķīdināts, ja to mazlietiņ izplucina un izdāļā holistiski tālāk vien kustības uzturēšanai, bet cik gan drīkst ko egoistiski paturēt sev, nekļūstot bezkaunīgi nepieklājīgs? Varbūt Vēstījums ir tikvien kā cilvēka domas un darbi, spēja patiesā aizrautībā kvēlot kā iedvesmas un iedrošinājuma avots citiem, kā norāde nebijušam vai nozaudētam mājupceļam un, iespējams, kā vienīgais patvērums kādam, arī sev...? Vai tad tieši ne tādēļ cilvēka b/s-ūtība nav sevis un līdzcilvēku, ideju un notikumu, arī pasaules tekstualizēšana un jau eksistējošu tekstu atšķetināšana, nejautājot, kam un/vai kāpēc?

Jādomā, ka Vēstījumā ir arī savrupi mezglojumi, kam piemīt pārdroši patstāvīga, tālāk aizripinoša dzīve un kas ir neatkarīgi no cilvēka šaipus vai taipus esības lokiem. Tie viļājoties un kūļājoties turpinās līdztekus satuvinātiem cilvēkiem un to Vēstījumiem, arī caur citiem tekstiem, darbiem un situācijām. Iedvesmoto aicināts Franča Trasuna mezglojums nesteidzīgi ar pamatīgi klinšainiem faktiem un noslēpumainiem tīklojumiem, balstītiem fabulās, runās, jaunās tekstu variācijās un Vēstījuma interpretācijās, rotaļīgā nopietnībā ciemojās arī te, starp jūtīgi dzirdīgajiem.

Mātes tēla saukts, kaut kur netveramā tālienē sadzirdēts, bet tuvumā tā arī pilnībā neapjēgts Franča Vēstījuma mezglojums viegli miglainā pustumsā liegi virpinājās pa Latgales vēstniecības „Gors” skatuvi, zāli un balkoniem, ietiecoties viesu domās, izjūtās un mierpilnajās kustībās. Neuzbāzīgā tuvumā tas izčukstēja Franča idejiski loģisko domu zibšņus, dzīves jēgu ķepinošās vērtību un uzskatu drumstalas, arī attiecības ar sevi, cilvēkiem, pasauli un Dievu. Vienkopus savijot tēla projekciju izjusto, piedzīvoto un paveikto, arī iecerēto un nepagūto, tika radīta nojaušama Klātesamība un saklausāms čirkstoši sūrstošs līdzpārdzīvojums, kas apvijies ap teuntagad esības Stāstu, kurā centrālie tēli ir mūsdienu cilvēki šīs laiktelpas uzstīgotajās robežsituācijās. Tā vien šķiet, ka Franča Klātesamības Vēstījums vēlējās atkārtoti uzjundīt nemierpilnos darbošanās dzinuļus un mērķus – nepārtraukt pašaizliedzīgi runāt un iestāties par savēji tuvo, jau izprasto Zināmo, taisnību un godīgumu vitāli svarīgu jautājumu un vērtību kontekstā, nevairīties no nezināmā un svešā, tiekties pēc iedziļināšanās lietu būtībā, paškritiski izvērtēt paveikto, atzīstot pieļautās kļūdas un no tām mācoties, kā arī veicināt garīgu attīstību un labklājību (plašākā nozīmē), bēgot no stagnācijas un vienaldzības. Konceptuāli Vēstījumā bija saklausāma pat nedaudz sartriski eksistenciālā ideja par brīvības, izvēles un atbildības ciešu vienotību un nesaraujamību kā indivīda, tā arī sabiedrības līmenī toreiz, tagad un nākamībā.

Cieši apskaujošā tekstualitāte dažādās savās izpausmes formās sakāpināja uztveres impulsus un ļāva īslaicīgi noticēt mūžīgai Nebeidzamībai. Te vārdi, čukstus un skaļi izkliegti, te smalki gaistošas smilšu gleznas, vieglām pirkstu kustībām radītas un strauji izgaisinātas, te arī mūzikas skaņas, telpu pielejošas no pārskatāmiem telpas fragmentiem un gaisu sapilinošas pilnīgi no šķietamas nekurienes. Viss Nē (būt!), jā (būt) un vēl mazliet vairāk saspēlei, lai piedzīvotu kulminatīvo ilgdziļas ieelpas un izelpas satikšanos.

Multimodālā izrāde „Francis” ne tikai iepazīstināja ar jau iepriekš šķetinātiem un pirmo reizi izgaismotiem Tekstiem, bet arī rosināja domāt par gara plašuma un aprobežotības, pateiktā un noklusētā, lokālā un globālā, cilvēka un pasaules attieksmēm, tāpat novērtēt sevis, ieziemojušās komforta zonas, iesīkstējušu ieradumu un frāžu pārvarēšanas (ie)spējas, lai pilnīgāk saskatītu Dzīves likumsakarības un Patiesību un, kas ne mazsvarīgi, pašaizliedzīgi darbotos Idejas vārdā. Vienmēr ir interesanti Domāt!

Vai tiešām pa īstam? "Izlaiduma gads"

Tikpat raita kā zābaku zoļu spoguļošanās peļķēs ir mana ieiešana sevī.., neprognozējami, nedaudz pārgalvīgi, trāpīgi un smeldzīgi dziļi... Slapjas kājas pustumsā. 
"Izlaiduma gads" - sadraudzēšanās ar citiem, sev nedaudz līdzīgiem, mēģinājums aizmirsties no savas reālās dzīves (=neveikli izveidojošās situācijas, kurā būtisks ir nepateiktais, bet skaidri saprotamais) vai nepiekāpīga sevis pašapliecināšana? Arī bēgot var tā arī Sevi neatrast.. Un tas, kas liekas īsts, reizēm ir vienkārši bezkaislīga un bezdvēseliska ilūzija.. vēlamā projekcija uz citiem nemanāmas laiktelpas drānas.. vai arī lēngaitā mērcēta fotofilmiņa, neattaisnojot gaidītās cerības.. Bet, kas neriskē, nedzer šampanieti? (vai tā?!) Tomēr vai tas nedarbojas vien tad, ja svarīgs ir mērķis - šampanietis - pats par sevi?... :)
 
Visspilgtākais filmas tēls, manā skatījumā, ir mazais puisēns, kam tā pieķeršanās (pat mīlestība) ir pa īstam. :) Tā buča bija tik dzīva! :) Savukārt dzīves iešūpinātais skepticisms traucēja pieņemt skolotājas un skolēna attiecību izveidošanos.. Vai neveikli smaidi un pāris drudžaini raustošas frāzes ir pamats jūtu uzvirdumam un attiecību iešūpošanās procesam? Vai varbūt tam svaram nemaz tik daudz atsvaru nevajag?! 
Tomēr acīmredzot kaut kā pietrūka vai bija par daudz, lai izaudzētu kaut kādu neprātīgi prātīgu kopējo Stāstu. 
Citādi jau pat nedaudz patiesi trāpīgs ir mūsdienu jauniešu pasaules uztveres tvērums, ko raksturo fragmentārisms, ekrāna (telefona, kameras) kā starpnieka klātesamība un paštīksmināšanās, provokācija, bet tanī pat laikā ļaušanās pašplūsmai...

Filmai un tās skatītājiem novēlu ļauties notiekošā pašplūsmai.., necenšoties iedziļināties ;) Vienreizējo trauku lietošanai instrukcija nav nepieciešama! :) [Kontekstuāli lietderīga atziņa.., jo pat anotācijas pārlasīšana nelīdzēja].

It visam ir kāds savs iemesls. Echoreason.

Šī stāsta sākums ir klausāms ar puspievērtām acīm, veroties  uz parkā izbārstītajām un viegli dejojošām kļavlapu rudens pārslām, mākoņu taciņām debesīs un putnu nepiespiestajiem lidojumiem, pārdomājot savu trauslo esību rudens pļaujās. 
Tad šo sākotnēji vieglo noskaņu nomaina kutelīgi mistiska sajūta, kad zini - kaut kas tuvojas, kaut kas varens savā plašumā un dziļumā, kaut kas neizskaidrojumi ārpuspasaulīgs, bet iekšēji zināms un tuvs. Bet tad kaut kāda nesaprotama steiga.., mazliet uzmācīga un biedējoša, par daudz liekos un kliedzoši skaļos vārdos ievīstīta (varbūt tāpēc, ka patiesība?!). Drīz vien šo pēkšņo trauksmi nomaina mierpilns liriskums, kas ir kā ūdens izslāpušajam. 
Ūdens ir viennozīmīgi mana stihija un, klausoties pēdējo mazo Stāstu, ir sajūta, ka visumu ir pārpildījis himniski pilnīgs un pašpietiekams ūdens, kas pārvar jebkuras laiktelpas robežas...
Kopumā Stāstā ir tāda kā cilvēka cenšanās atrast pareizo virzienu, eksperimentējot ar savām spējām un sajūtām, maldīšanās un mazliet nolemtības pārpilna, fatāla paļaušanās uz vienlaikus zināmo, bet neprognozējamo Nenovēršamo. Bez drūma pesimisma, bez optimistiska patosa. Reālistiski ar mazliet sapņainām domām, klīstot pa realitātes un irealitātes dimensijām.. :)

Kopējā Stāstā uzmanību piesaistīja detaļas: atsevišķu vārdu, skaņu, mūzikas instrumentu izcēlumi un atkārtojumi, pat īslaicīgajam klusumam starp dziesmām ir savs īpašais skanējums. Savukārt instrumentālās ielīmes (arī klasiskās mūzikas akcenti) ir kā intīmas pauzes vientulībai vai divtuvībai, lai norobežotos drošajā iekšpasaulē un atgūtu spēkus no ārpasaules drūzmas. Dikti jau simpātiski šķiet muzikālie, tekstuālie, vārd-skaniskie un konotāciju kontrasti gan vienas dziesmas robežās, gan arī visā albumā. 

Subjektīvie uzsvari: "Ouverture", "Pyxis", "Salt" un arī "Ursa Major", kas ir interesanti mazie Stāsti kopējā Stāstā.


 


 

Mācos rakstīt, lasot "Mācos rakstīt" (Pēters Brūveris, 2014). Skauju Tevi, Debesu tētiņ!

Klausoties grupas "Ghost Brigade" 2011. gada albumu "Until fear no longer defines us", veroties pasaules elpas apstāšanos aiz loga, pieminot mīļo Debesu tētiņu, tāpat mēģinot saraukt trauslos dzīparus (jā, tos pašus - noslēpumaini mīklainos un neizskaidrojamos, bet tik, nu TIK nepieciešamos) vienuviet un tanī pat laikā domājot par brīnišķīgo iespēju Būt, lasu Pētera Brūvera dzejoļu, tulkojumu, piezīmju, fotogrāfiju apkopojumu Klātesamības grāmatā "Mācos rakstīt jeb Ātrs palīglīdzeklis poētisku tekstu apguvē", ko sakārtojusi viņa meita kopā ar Māri Salēju. Tā ir tetraloģijas "Valodas ainava" :) ceturtās grāmatas pirmā daļa. Redz kā, pat nejaušākā nejaušība, iespējams, tāda nemaz nav! 

Melnbalti krāsainā grāmata ļaujas kaprīzei tapt lasīta no sākuma, pieķeroties pie Kembridžas Universitātes pētījuma secinājuma, tad no beigām, pārdomājot "ne-dzeju", tad kaut kur no viena stūra vidū līdz citai sadurai, veroties sākumlapas virzienā, tad atkal beigu lapu strīpojumos. Maldoties, atrodoties, atrodot, pazaudējot. Kļavlapaini draiskuļojoties.

Kas ir tas, kas taps paņemts līdzi nākamajā vārd-domu un ideju interpretācijas līmenī:
1) gramatikas īskurss, atkārtojot tik bieži saziņā drellēto darbības vārdu (rakstīt, runāt, mācīt, čakarēt) kojugēšanu, derivāciju un saskaņošanu ar citiem teikuma locekļiem;
2) metalingvistiskie komentāri par tekstveidi un teksta uztveri;
3) literārās, reliģiskās, folkloristiskās un mitoloģiskās reminscences;
4) uzskaitījums kā dzejas izveides paņēmiens;
5) nenosakāmais, netveramais un līdz galam nepiederošais Laiks ar nagu galiņiem izknibinātās mirkļa un mūžības (arī emociju gadalaiku) kategorijās;
6) sociālo procesu un mūsdienu cilvēka pasaules izjūtas aktualizācija un transformācija;
7) Vientulība, kas iraid arī attiecībās ar ziediem, Draugu un Sievieti.

Rudenim piestāvošas un mani pierunājošas dzejas rindas (ar nelieliem izņēmumiem atskanīgi raitajos tulkojumos)! 


Pieķērušies:

1. ... un nekādas mūžības

tauriņš un mūžība
kad tauriņš uzmetas plecam
mirkli mēs sajūtam mūžību

[..]

cilvēks un mūžība
kad cilvēks mirst
mēdz sacīt ka viņš
aizgājis mūžībā
un uz viņa kapa uzliek akmeni
kurā iekaļ vārdus un ciparus
un kamēr tie ir salasāmi
nekādas mūžības

[..]

nekādas mūžības
ir tikai tauriņš
ir tikai puķe
ir tikai bruņurupucis
un cilvēka dzīve
un akmens
iemests laika upē
kura plūst vienlaikus viļņiem
turp Viņa un atpakaļ
(77.)

***

Loks noslēdzas
Viss beidzas tur kur sācies 
[..]
(168.)

Saruna

[..]
es mēģināju tevi pieradināt
kaut priecājos ka esi savvaļīga 
[..]
(175.)






***
aizmirsti manu vārdu
atceries manu mūziku
mēs katrs sevī nesam
mūžību
(204.) 

Tornis

Knoķītis šodien ir ļoti domīgi vērīgs. Viņš uzmanīgi seko līdzi Viņas rokas pirkstu kustībām, kas atgādina elegantu un mazliet draisku dejošanu bez mūzikas skaņām, cenšoties aizpogāt lielās oranžās trilopa acis. Nepamanīts nepaliek arī zvaigžņotais mirdzums Viņas pirkstā, kas spītīgi demonstrē mērķtiecīgu tuvību un kaut kā (īstenošanās?) piepildījumu. Tad Viņš nekautri ilgi veras tieši acīs, it kā cenšoties izmakšķerēt dziļdzīļu patiesību vai iztēlojoties citas esības iespējamību viņpus miesiski laicīgā, it kā cenšoties uzvarēt neuzvaramo vai vismaz pieradināt nepieradināmo. Velti. Viņa smaida, bet smaidā nav atverošās brīvības.

"Viņpus stikla", viņpus grāmatplaukta un manis

Nu jau krietns laiks ir pagājis no pēdējā ieraksta šeit, kas nebūt nenozīmē, ka esmu piemirsusi literāros, muzikālos, vizuālos u.c. veida tekstus, arī ne emuāru. Tikai visu nosaka prioritātes, vajadzības un lielie virsuzdevumi, kam reizēm jāpakļaujas laba miera labad un sevis pašdisciplinēšanai. Iesākti darbi prasa pabeigšanu, un jaunu ideju realizācijai nepieciešama brīvība, pat mana neprātīgā saprāta mentālajā telpā.

         Iespējams, ka entuziasmu mazdrusciņ noplicināja pēdējā izlasītā grāmata, kas vēl pie tam ir aizlienēta, līdz ar to sveša un sev klāt nepielaista.

          Tātad - Ilzes Jansones prozas darbs "Viņpus stikla", kas ir autores pirmais pieteikums latviešu literatūrā un kas šķietamās tabu tēmas dēļ ir likusi ne vienam vien lasītājam noskurināties nepatikā vai vismaz neizpratnē. Es nebūt neesmu to skaitā, mani nemulsina citādais vai ārpus personiskās pieredzes esošais. 

          Parasti piezīmes tiek pieskrebelētas uz grāmatas lapām, bet, tā kā šī nav (un nebūs ar') mana grāmata, pieraksti tapa uz nelielas rūtiņu lapiņas, ko vējš man nozaga no balkona. :) Kamēr naski skrēju lejā, lai sameklētu un atgūtu to, vējš izlēma, ka man to nemaz nevajag. Ietiepība ņēma virsroku un es pierakstīju otreiz, protams, ar zināmām atšķirībām. 

         Kopumā, izņemot latviešu literatūrā salīdzinoši novatoro tematu - jaunu puišu savstarpējā mīlestība un attiecību veidošanās (seksuālā pašidentifikācija) - neko ievērojamu šajā grāmatā nesaskatu... Temata risinājums, pārējo sižeta līniju pieteikums un atainotais sociālais konteksts ir kaut kā nedaudz stīvs un nedabisks. Teksta izveide ne ar ko nepārsteidz, grāmatu varētu nodēvēt par "ziepju operas-ātri aizmirstamas filmas" cienīgu precedentu. Darbā personāžu attiecību, psiholoģiskā stāvokļa un emociju atainojums ir samākslots, dialogi ir neveikli un samocīti. Pusaudžu (jo īpaši puišu) vecumam neraksturīgās prātulas un runas patētiskā izteiksme liek ieķiķināt.
           Iespējams, iemesls ir autores nespēja pilnībā identificēties ar vīrieti, izjust tā domāšanas un uzvedības modeļus vai arī neprasme tos atainot tekstā.
          Tā arī paliks - viņpus, kaut kur citur - tur. Nenoticēju.

Dižs top dižāks dižojoties!

Pēc nedēļu gara dažādās krāsās izrotātu pasākumu cikla 19. jūlijā Ančupānu kartodromā notika Rēzeknes novada svētku noslēguma pasākums – novada dižošanās – ar plašu un daudzveidīgu piedāvājumu klāstu. Tas nedaudz atgādināja brīnišķīgu vasaras pilnbrieda ziedu pušķi, kas mēģināts iedabūt vāzē, kas ir nedaudz par mazu. Ziedu klāsts ir plašs un viss bezgala jauki smaržo, veidojot neatvairāmu un idillisku aromātu kompozīciju. Taču, tā kā to nebrīves laiks ir mirklīgs, katra ziedu unikalitāti atsevišķi līdz galam neizdodas notvert un izbaudīt.

Pasākumā varēja uzspēlēt strītbolu, patrakot bērniem līdzi piepūšamajās atrakcijās vai pavērot citu sportisko azartu, nedaudz vēlāk – izstaigāt pagastu nojumju aleju, vērojot brīvdabas ekspozīcijas (ziedu, gleznu, māla trauku un rokdarbu) un radošās performances, iejūtoties citā laikā un sasveicinoties ar vēsturiskajiem un mitoloģiskajiem tēliem, arī izgaršojot tradicionālos ēdienus un dzērienus (sieru, maizi, medu, alu, šmakovku). Vēl pēcpusdienā bija iespēja izbaudīt profesionālo atzinību guvušo koru, vokālo grupu un ansambļu, tāpat arī vietējo un ārvalstu viesu folkloras kolektīvu sniegumu. Savukārt brīnišķīgi siltajā vakarā ikviens varēja izvēlēties sev tīkamākos mūzikas stilus, mūziķus vai grupas, lai dzirdētu jau sen zināmas un pavisam jaunas dziesmas un lai no sirds izdejotos.

Visa tiešām bija daudz! Nesteidzīgā solī ar laisku gulšņāšanu uz līdzpaņemtās segas vai pārlieku ilgu čalošanu nemaz nebija iespējams aptvert visu kultūras programmu. Īpaši tas ir attiecināms uz velīnā vakara muzikālo daļu, kad vajadzēja pārvērsties par zibenīgo stratēģi ar skrupulozu rīcības plānu, cenšoties izbaudīt visu interesanto uz abām skatuvēm. Cita lieta, ja pasākums ir fons citām aktivitātēm, piemēram, tērzēšanai ar draugiem, vecmeitu ballītes svinēšanai, kārtējā alus kausa cilāšanai utt. Lai kā tur arī nebūtu, katram ir tiesības atpūsties tā, kā labpatīk un kā sanāk. Tomēr rodas pārdomas, vai nebūtu lietderīgāk noslēguma pasākumu rīkot divas dienas vai vismaz sākt agrāk, lai it visam pienācīgi pietiktu laika un uzmanības?

Taču man tās bija brīnumjauki pavadītas deviņas stundas, kuras pagāja nemanot gan pasīvi ļaujoties notikumu pašplūsmai, gan aktīvi iesaistoties pasākuma līdzradīšanā. Pozitīvi vērtēju interesantās pagastu prezentācijas, tās tiešām bija kā mazi Lielie stāsti par cilvēkiem, lietām un vietām. Pārvarot latviešiem brīžiem tik raksturīgo pieticību un kautrumu, braši un ne bez iemesla dižojās visi 25 pagasti, rādot to, kas katrā vietā ir atšķirīgs un unikāls, bet vienlaikus arī uzsverot šīs dažādības vienotību. Dzīvā mozaīka, kas nerimstošā kustībā mainās krāsās, smaržās un attēlos, bet saglabā izveides materiālu – sirds siltumu, darbu un piederības sajūtu mājām.

Informācijas, dažādu sajūtu, smaržu un garšu piepildīto pastaigu pa novada pagastiem nomainīja gaisīgs viedums koncertā „Dziedam un dejojam savam novadam”, kurā ik mūzikas skaņa, izdziedātais vārds un dejas solis radīja neaprakstāmi brīnišķas mentālās tirpas, liekot uz brīdi sajusties kā irreālās laiktelpas piederīgajai. Savukārt pēc nelielas atelpas, vakara un nakts koncertā uz abām skatuvēm skanēja citādāki ritmi un daudz laicīgākas noskaņas, arvien vairāk kāpinot apmeklētāju emocionālo ekspresiju.

Rokenrola cienītājus iepriecināja atraktīvā instrumentālā grupa „Big Al & The Jokers” ar teatrālo solistu Algirdu Šuminsku, 80. gadu popmūzikas fanus – „Bad Boys Blue” ar hīta „You’re a Woman” dubultporciju, kantrī mūzikas piekritējus – latviešu grupa „Klaidonis”. Rokmūzikas mīļiem bija iespēja baudīt Ivo Fomina, grupu „Bez PVN” un „Dabasu durovys” priekšnesumu. Jāpiebilst, ka abas latgaliešu rokmūzikas grupas demonstrēja jaunus un interesantus muzikālos eksperimentus no topošajiem albumiem. Jaunu muzikālo materiālu ar latgaliešu dzejnieces Annas Rancānes vārdiem prezentēja grupa „Sovvaļnīks”, arvien vairāk par savu izteiksmes veidu izvēloties smagā metāla žanru.

Īpaši vēlētos izcelt atsevišķu mākslinieku sniegumu koncertā, vispirms – pārliecinošo un enerģētiski uzkausēto folkmetāla grupas „Green novice” uzstāšanos, kas bija grupas visiespaidīgākais koncerts no iepriekš piedzīvotajiem. Klausītāju sajūsmu un ovācijas pamatoti izpelnījās Olgu Rajecka ar savu pozitīvismu un tautā populārajām, līdzi dziedamajām dziesmām. Savukārt „Dzelzs vilka jauno Jāņu orķestris” ar muzikāliem efektiem un dziesmu tekstiem gaisā aktivizēja vasaras naktīm piestāvošo nedaudz neķītro un pagānisko noskaņu.

Par spīti zibens švīkām debesīs un pāris kautrīgām lietus lāsēm, elektrības īslaicīgam zudumam un neveiklām nebūšanām ar fonogrammu, izmētātām plastmasas glāzēm un pudelēm, dažu cilvēku trakumam un pat pēdējā autobusa reisa savlaicīgumam, pasākums tiešām bija vasarīgi piesātināts un pozitīvi dzīvs! 

Pašās beigās noteikti jāuzsver, ka Rēzeknes novads var dižoties ar bagātu kultūrvēsturi un tradīcijām, entuziastiskiem cilvēkiem un viņu sasniegumiem dažādās dzīves jomās. Dižošanos ar savējiem apliecināja arī pasākuma laikā plīvojošais novada un Latgales karogs.

Par pasākumu vēl arī te: 

http://rezeknesnovads.lv/rezeknes-novada-dienas-aizvaditas-krasni/