trešdiena, 2014. gada 19. februāris

Č. Simičs "Nav gala pasaulei", 2013

Es spēlēju vismazākajos teātros


Pekles grants graudiņi
Uz palodzes
Aplenkuši vientuļu Baltmaizes drupatu.        
24.lpp.



Mana slepenā identitāte ir


Istaba ir tukša,
Un logs ir vaļā                           

84.lpp.


***


Ai, lielais Teorijas Dievs, viņš ir tikai zīmuļa stumbenis,
apgrauzts stumbenis ar nodilušu dzēšgumiju garum gara
kricelējuma galā.            

74.lpp.


***



Mēs bijām tik nabadzīgi, ka man vajadzēja gulēt peļu
slazdā ēsmas vietā. Gulēdams pagrabā viens pats, varēju
dzirdēt, kā viņi augšā staigā, grozās savās gultās no
vieniem sāniem uz otriem. "Šīs ir tumšās un ļaunās dienas,"
sacīja pele, skrubinādama manu ausi. Pagāja gadi. Manai
mātei bija kaķādas apkakle, un viņa to glaudīja tik ilgi,
kamēr dzirksteles aizdedzināja pagrabu.             

16.lpp.




Mani atslēgas vārdi šim krājumam: ideju raitums, pilnīgs trakums apgrieztās patiesības nekurienē - karnevāls domās un uzvedībā; dzīves izgaršošana nekautri lielās porcijās; odiski pacilājoša noskaņa, spuraina ironija un tiešs godīgums.











Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru