Lēnām lasu jauniegūto "Latvju teksti", domājot gan par citu skatījumiem uz pagājušā gada paveikto latviešu un latviski tulkotajā literatūrā, gan par piedāvātajiem tekstiem.
Vienīgais, ko pašreiz gribētu piebilst, ka, pieņemot, ka šī žurnāla adresāts (kaut potenciālais) ir vairāk vai mazāk intelektuālais lasītājs (tāds, kas nedaudz vairāk pārdomā izlasīto tekstu), gribētos, lai piedāvātais tekstu apskats būtu izvērstāks un interesantāks, kas man kā šo tekstu jau izlasījušam ļautu uz šo darbu paraudzīties no cita skata punkta, no cita izpētes aspekta. Te gan jāpiebilst, ka nereti plašā tīmekļa avotos ierosmes pārdomām ir krietni vien vairāk. Varbūt pie vainas ir apskatu autoru izvēle vai apskata apjoms? Hmm.. varbūt..
IEKŠĒJAIS KONTEKSTS
1) Inga Žolude "Rakstnieku nams";
2) Gundars Ignats "Liekais svars".
Divi autori ar "Prozas lasījumi 2013" iegūtām balvām. Divi īsstāsti. Divi vientuļi centrālie tēli (rakstnieks un biroja darbiniece), kas "otrās puses" pamesti, nav apmierināti ar sevi un pašreizējo situāciju un kas ir izvēlējušies kaut ko mainīt savā ikdienišķajā rutīnā. Vienā gadījumā - ļauties virtuālam piedāvājumam nomirt prestižā veidā Rakstnieku namā, kas atgādina dažnedažādos realitātes šovus tepat esošā (latvju) un pasaules mediju ainavā (zinātnes ietekmē - mediascape), cenšoties aizbēgt no sevis un pievērst mīļotās uzmanību sev (vai gan ne tādēļ tā vēstule tika nosūtīta?).
Pietiktu ar vienu teikumu, lai es pateiktu, ko tu man nozīmē. Bet neesmu spējis atrast nevienu teikumu, kas to izteiktu.
Otrā gadījumā - atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, lai kļūtu skaistāka, paceltu pašapziņu, pievērstu sev vīriešu uzmanību un radītu priekšnoteikumus profesionālai izaugsmei.
Liekais svars ietekmē cilvēka pašcieņu, pašcieņas trūkums mazina darba kvalitāti, zema kvalitāte traucē rezultātu sasniegšanu un rezultātu nesasniegšana noved pie nepiepildītiem mērķiem un nepiepildīti mērķi kavē izaugsmi, bet bremzēta attīstība ir stagnācija, un stagnācija ir no viena koka ar nīgrumu, kas nokauj jebkādu motivāciju, un motivācijas trūkums ir sākums neapmierinātībai, kas kļūst par cinisku negatīvismu?
Abos darbos ir saskatāma ķēdītes reakcijas notikumu attīstības gaita (I. Žoludes darbā vairāk ārpuslaiktelpīgi, G. Ignata darbā - sociālai realitātei pietuvinātāk), dzīvošana tādā savpatīgā pasaulē, komunikācija ar piespiešanos un doma, ka pēc kaut kā iegūtā/ sasniegtā - nu tik būs, nu tik kaut kas mainīsies un būs pa īstam. :) Bet vai tiešām tas ir tik vienkārši? Vai šāds pašapmāns atrisina visas psiholoģiskās problēmas?
Interesanti teksti, bet atmiņā paliekošs laikam būs pirmais - I. Žoludes īsstāsts ar savu īpatno vēstījuma risinājumu.
P.S. Laikam jāatrod laiks pabeigt lasīt grāmatu "Santa Biblia".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru