Muzikālie vēstījumi - 2013. gada nogales uzlādēšanās/ sagatavošanās nākamajam gadam

Trīs dienās ielūkoties trīs dažādās laiktelpās, katrā ar savu vēstījumu? Vai tas maz jel ir iespējams? Ir. Ja izvēlas pareizās laiktelpas un pareizo stratēģiju ;)

Viss sākās ar gaidīšanu un beidzās arīdzan ar gaidīšanu. Šis mierpilnais process, kad visspilgtāk ir iespējams apjaust sevi, klāt esošos cilvēkus, domas atraisīšanos no ideju tīklojuma un Laiku, saskaldītu mazītiņmazītiņās šķilu skabargās: miljardnosekundēm, miljonnominūtēm, tūkstošnostundām. 

Tātad, kad apnika skaitīšana līdz trīs vai skaitlim, kas dalās ar trīs, kad apnika ļaušanās "gumijas vikšanai", filmu un dziesmu kadru minēšana un kaut kā notiekušā un tanī pat laikā kaut kā nenotiekošā izjušana, bēgu... Pēkšņi un neplānoti - bēgu, paļaujoties savai iegribai klātienē dzirdēt grupas "Bez PVN" uzstāšanos Kārsavā. Lai gan nē - tas notika drīzāk jauši. No rīta pārlapojot tīmekļa vietnes, pārlasīju afišu un nodomāju, ka tas nav forši nedzirdēt kādu dziesmu no "Reits" dzīvā izpildījumā. Un re - vakarā, par spīti nedaudz nepiemērotam apģērbam (atcerēsimies, ka es vakara pirmo daļu pavadīju oficiāli glancētā pasākumā, kur uz mirkli uzdzīvoja piezemējušās kino zvaigznes lēni lieganā gaitā, nu kā m.f."Ilgais ceļš kāpās":)), man radās iespēja paciemoties otro reizi Kārsavā un pirmo reizi Kārsavas Kultūras namā. 

Nepagāja ne vairākas Gaidīšanas, kad pēc interesantiem, aizkustinošiem un mazdrusciņ amizantiem video apsveikumiem no klāt neesošajiem un arīdzan esošajiem, grupa dalījās ar saviem Stāstiem - emociju, mūzikas un tekstu vēstījumiem. 

ATKĀPE 

(nu nē, ne liriskā - pilnīgi subjektīvā)

Interesanti, ka kopējo iespaidu ziņā neviens koncerts nevar "iekabināt" ieraksta klausīšanās mirkļus, kaut arī ir vislabākās tumbiņas un brīnišķīgākā kompānija. Mijiedarbība ir neaprakstāms ieguvums vienmēr. Tomēr Kopējais Skanējums un Vēstījums mēdz būt atšķirīgs: citreiz dzīvais ir NU TĀDS - WOW! - vairākas reizes pārspējot ierakstus. Tie ir patīkami pārsteigumi, it īpaši, ja pirms tam ir neliela skepse vai atplakusi ziņkārība, un netiek liktas pārāk lielas cerības uz unikālu koncertu. Taču citreiz - koncerts nav slikts, bet kaut kas nav tā... ne tik dziļš vai ne tik piesātināts ir Pats Stāsts (ne koncertā uzplaiksījušie pārdzīvojumi).. Var jau būt, ka nav bijuši realizējušies visi priekšnoteikumi maksimāla rezultāta sasniegšanai, varbūt summu summa ir izkaisījusies... Es tur neko nevaru darīt, ik pa laikam es priekšroku dodu ierakstam, ja es gribu SAJUST.. to īpašo kodējumu, kas netiek atklāts klātienē. 

Domājot par "Bez PVN" 10 gadu jubilejas koncerttūres noslēgumu šādā aspektā, jāsaka, ka bija tāda kā lavierēšana starp šiem abiem iepriekš minētajiem "koncerttipiem". Nebija slikti - uzstāšanās bija izjusta, raita un enerģiska, un šis pozitīvā vitalitāte tika pielipināta arī tuvāk skatuvei esošajiem klausītājiem/ dejotājiem (to skaitā arī man), bet es nevaru viennozīmīgi pateikt, ka tas bija 100% no 100%. Es pat nezinu, kā es vērtētu dzirdētās dziesmas, ja tās man koncertā būtu pirmatskaņojums.. Bet kā veiksmīgāko es viennozīmīgi vērtēju "Zuoleite" :) Šī dziesma ir "paņēmusi" mani un es būšu tai uzticīga :-) :-) :-)

Ja pirmais pasākums notiek tādā brīvā atmosfērā jauniešu kluba stilā, tad pēc Gaidīšanas un referāta radīšanas stundām nākamais baudāmais pasākums notiek svēti reliģiskā atmosfērā - Rēzeknes Jēzus sirds Romas katoļu katedrālē (tautā sauktu par Sarkano baznīcu). Nepārpotiet - savu nostāju reliģijas jautājumos neesmu nobriedusi mainīt, svētvietu apmeklējums un uzdāvinātā bībele skaisti sarkanos vākos vēl nespēj mani pārliecināt.

Tātad: koncerts "Tev tuvumā" ar grupas "Putnu balle", Marijas Naumovas un Marta Kristiana Kalniņa piedalīšanos. 

No vienas puses sēžu līdzās savas dzimtes mīļākajām sievietēm - mammai un māsai, no otras - skaņu regulētājam Jānim (atlaidiet par precīzu terminu nepārzināšanu), kam priekšā ir programma, ko es varu mierīgi pārlūkot, kad vien tas ienāk  prātā. Citos apstākļos varbūt nedaudz traucētu iepriekš zināmais un paredzamais, bet šoreiz - nē. Šāda līdzi sekošana ļāva morāli sagatavoties patīkamajam, pakairinot Gaidīšanas impulsus ;) Jā, un priekšā sēž sieviete ar lielu, baltu bereti kā sniega lavīnu, daļēji aizsedzot manu redzēšanas apvārsni :) Bet balsis un atbalsis tik glāstošas, ka seju tieša neredzēšana noteikti nebija uztveres traucēklis. Vismaz ne šoreiz.

Vairāk nekā 2o burvīgas dziesmas skanēja kā grēcīga cilvēka patiesa atzīšanās un lūgšana brīnišķīgā telpā ar neredzamu eņģeļu, klausītāju domu un nopūtu, klusuma-skaņu trauslu saspēles piepildījumu... Balsis, kas apbur, sašķeļ gaisu un apstādina laiku. Liekas, ikviens, ejot no svētnama laukā, sajutās par pāris gramiem garīgi vieglāks un atbrīvotāks. 

Kas koncertā uzrunāja visspēcīgāk? Noteikti M. Naumovas "Māte Marija", grupas "Putnu balle" - "Divi eņģeļi", "Septiņi sapņi" un "Nosalušais kucēns", visu - "Karameles", "Ticot, mīlot un gaidot", un, protams, visam pa vidu M. K. Kalniņa fantastiskā balss. Nevar nepiemināt dziesmu "Klusa un svēta nakts", kas kompozicināli un saturiski ir interesanta. 

Kā pēdējais, bet ne mazāk gaidītais (last but not least) pasākums notiek Latgales vēstniecībā "Gors" - Vecgada koncerts ar maestro Raimondu Paulu, Radio bigbendu un jaunajiem talantiem (biļetē rakstīts - ar Intaru Busuli). Šis koncerts plānotājā tika ierakstīts visagrāk, jau aptuveni pirms mēneša, ko izvēlējos klausīties viena. To arī darīju, vietumis pat aizverot acis un ļaujoties tikai dzirdamajam. Un - kāpēc ne? Lai dzīvo brīvība un egoisms mazās devās! :-) Tikai tas visiem - vai gan ne tādēļ man līdzās sēdošā sieviete pirms koncerta neuzgāza sev virsū smaržu pudelīti, lai būtu pa īstam (kur paliek noslēpums?)? Vai gan ne tādēļ otrā pusē sēdošais vīrietis nemitīgi netricināja savu labo kāju un ar pirkstiem nespēlējās līdzi mūzikas ritmiem? :)

ATKĀPE

(nedaudz liriskā :))

Pirms koncerta nesteidzīgi vēroju cilvēkus, to te netrūkst - sievietes kailām mugurām, simtām reižu izgludinātos kostīmos vai adījumu vīteņu kalnos, vairāku padsmitu augstpapēžu kurpēs ar smailiem purngaliem vai zābakos, dubļu un rūpju nomītiem papēžiem. Vīri uzvalkos vai džinsenēs un kreklā, kur vēdera labumi traucas pāri ar jostu apjoztās biksēs. Matiem BŪT saķemmētiem pareizā virzienā, sejas ādai izmasētai un nagiem nopulētiem. Zelta kilogrami, trausli sudraba pieskārieni vai milzīgi bižutērijas rotājumi - kā sapostas Ziemassvētku eglītes bērnu (tikai ne šajā gadījumā) acu mirdzumam. Tā - lai ir pa skaisto! Prieks taču pašiem un tad lai prieks arī citiem! :)

Instrumentāli klasisks, liegani lēns un trauksmaini ārdošs (un pārdrošs) ir šis neparedzamais koncerta muzikālais risinājums. Ceļojums laikos un telpās, izjūtās un pārdzīvojumos ar mūziku kā visuzticīgāko pavadoni. Te pūšaminstrumentu sōliņi kā vēlamas iespraudumu grupas muzikālajās kompozīcijās, te klavieru taustiņu akcenti pirms un pēc klusuma piesaukšanas, arī džeza piesitieni Kristīnes vokālos solo izpildījumos Melnā, viena dziesma arī no Intara Busuļa.. 
Un vispār - kāpēc man tika netieši melots, reklamējot viņu kā vienu no aktīvajiem pasākuma dalībniekiem?! Jā, viņš bija viens no orķestra, bet es gaidīju arī viņa vokālos priekšnesumus :( 
Te jaušami pretstati, jo īpaši: Melnā un sarkanā Dāma ar atšķirīgu skanējumu, stāju un attieksmi, protams, arīdzan - vēstījumu. Vienai stāsts - "Bez Tevis es neesmu Nekas", otrai - "Man pieder pasaule, man nevajag Nevienu" :) 
Muzikālas interpretācijas, radošas rotaļāšanās ar tradicionālo (zināmo) un mūsdienīgo (jauno), lai apjaustu savu klātbūtni bezgalības ritumā, lai pierādītu spēju unikalitāti mūžsenu vērtību kontekstā. 

Kopumā emociju skurbinošs pasākums kā virmojošs burbuļūdens (lasi - šampanietis), kas apbur ar savu izskatu smalkā kristāla glāzē, piesaista ar savu gaisīgo smaržu un knosīšanos ierobežotajā telpā un aizrauj, pat pirms tā tiešas iemalkošanas. 

Trīs dienās ir izbaudīts dažādu vietu auras, cilvēku, sarunu, tekstu un mūzikas žanru un stilu, emociju un izjūtu kokteilis, ko esmu samaisījusi tādās proporcijās, kā man pašai labpatikās. Vienkārši brīnišķīga ceļamaize nākamajam Zirga gadam! 

Nu ko, Zirdziņ, Tev jau no paša sākuma būs ko nest mugurā, vilkt ratos vai ragavās (ja nu gadījumā Visaugstajam labpatiksies mūs aplaimot ar baltu sniegu)! :)

...

Ko darīt skumjam cilvēkam vai cilvēkam ar skumjām, kas mēdz pielipt pat visdažnedažādāko laiktelpu visneiedomājākamajos brīžos?


Raudāt? Nu tā raudāt, ka acu zīlītes ienirst un mirklīgi nomirst dziļūdeņos, pašam savelkoties čokurā uz kājām nomīta paklāja?

Spītīgi izlikties smaidām, dvēseli plēšot uz pusēm tā, ka grūti pat ievilkt elpu, lai tik neviens nenojauš, cik ļoti patiesībā sāp?

Varbūt ietīt skumjas spožā dāvanu papīrā un nosūtīt..., nav svarīgi kam, bet tālāk no sevis? Vai palaist vējā līdz ar novembrīgajām lietus lāsēm?

Nepalikt vientuļam pat, ja sanāk būt vienam citādi lolotā vientulībā? 

Lasīt? Rakstīt? Skatīties.., klausīties? Apmaldīties? Bēgt? Atrasties? Sastingt? 

Nedomāt? Bet kā var nedomāt? Kā var nedomāt?? Kā var nedomāt??? 


Var jau būt, ka pasaule izjūtama arī šādi - ārprātīgā garastāvokļu/ psiholoģisko stāvokļu/ emociju un izjūtu bināro polu apciemošanā...

Pirms svētku pārdomas un Svētvakars RA

Tuvojas Ziemassvētki. Tāds pārdomu, sevis (darbības, uzvedības) izvērtēšanas, mierpilnas gaidīšanas un arī kopā būšanas laiks. Pafilozofēšanas un klusuma laiks... Gaišuma izstarojumam mazliet pietrūkst sniega... :( un tādēļ mazdrusciņ piezogas drūmas domas. Man ir skumjums par tiem, ko vairs nespēju un/vai nedrīkstu apķert un samīļot... Taču varbūt laika apstākļi kā spogulis atspoguļo mūsu darbus un pārdzīvojumus, notiekošo pasaulē - nav jau viss tikai balts un pūkains! 
Par spīti visam ik vakaru sildos sveču liesmiņu guntiņās, virtuves spuldzītes gaismu aizstājušas elektriskas sveces uz palodzes - tāda puskrēsla kā bērnībā, kad svētkiem bija tā Īpašā aura, kas pašreiz mazlietiņ izķākstējusi. Bet es patiešām cenšos; svētku sajūta jau nav ieslēdzama ar pogu Play in, tā veidojas pakāpeniski, vijot un savijot domas, notikumus un sev tuvos cilvēkus. Lai siltāk un cerīgāk...

Vakar biju RA Svētvakarā. Pasākums bija patiešām jauks kuplas egles, jauku un pozitīvu vakara vadītāju pavadībā! Brīnišķīgas bija tās mazās dāvaniņas, kas ikkatram apmeklētājam tika izdalītas! :-) Ikviens bija gaidīts.
Gribējās tikai, ka tās gaismas krēslas būtu bijis pavairāk - spilgtais apgaismojums šķita nedaudz par nospiedošu un meditējošas noskaņas nerosinošu. 
Toties RA kora uzstāšanās bija īstajā vietā un laikā, ar skaistu mūziku un brīnumjauku dziedājumu, bet nedaudz pietrūka emociju vai izjustības :( To nevarēja saskatīt sejās un kustībās, jo īpaši solistes. Vai tiešām mēs pamazām paliek nejūtīgi vai vismaz ļoti ieturēti, baidoties (vai varbūt nemākot) izpaust to, kas mūs aizkustina līdz sirds dziļumiem? Hmm... Bet varbūt nemaz neaizkustina?! Līdz ar to tāda pa īstam saviļņojuma nebija, dvēselīte nepacēlās kaut kur virs manis un uz rokām neparādījās zosāda. Citādi - skaisti!
Popmūzikas cienītājiem bija iespēja paklausīties arī dziesmiņu par Leduspuķi un ģitārspēli ar pavisam vieglu meldiņu. Pa vidu tam visam Guntras K. jauniešu koris - neslikti, ar jaušamu solistu uztraukumu. Bet pie  eglītes tas jau pat piedienas! Viena Sovvaļnīka dziesma arīdzan, citā interpretācijā. Man šķiet, interesants būtu kora dziedājuma un Sovvaļnīka ģitārspēles apvienojums. 
Lūgšanas, bet, kā nu ne, protams! Aizlūgums par visu, kas mums svarīgs. Ticībai un vārdam ir lielāks spēks, kā mēs spējam iedomāties.
Neiztrūkstošas arī uzrunas, kurā atklājās katra cilvēka patiesā būtība un vērtības. Kādu uztrauc globālā sasilšana un sevis (RA, Latvijas) pozicionējums Eiropas un pasaules telpā, kāds iesaka pirms Jaunā gada neiespringt par nepadarītiem darbiem, kāds cits noskaita lūgšanu dzejoļa veidā un runā par Labo, vēl kāds uzsver mājas un mājas sajūtu. Taču visi vēl labo! Tas jau arī ir galvenais! 
Laikam kā visinteresantāko daļu tomēr vērtēju folkloras kopas "Dziga" uzstāšanos. Tas bija mazlietiņ pat vieliski, nedaudz ārpuspasaulīgi un pavisam noteikti - brīnišķīgi! Tradicionālā un mūsdienīgā,  kautrā un pārdrošā, intīmā un familārā savdabīgs apvienojums. Interesanti!

Prieks, ka pasākums pulcināja vienuviet RA studentus, akadēmisko personālu, darbiniekus un viesus, iedzīvinot vēl ar iespaidiem neapdzīvoto zāli, kurā ir skaistas griestu lampas :)

Pavisam godīga atzīšanās - poststrukturālisms

Pēdējo divu nedēļu laikā jo īpaši sanācis padomāt par pētnieciskajām metodēm gan izlasīto grāmatu (sk. pēdējos divus rakstus), gan arī RA semināra sakarā.

Poststrukturālā metode. Es to esmu izmantojusi bakalaura darba "Arvja Kolmaņa prozas poētika". Būšu godīga (apsolīju taču), kad rakstīju savu ~100 lpp. darbu, es par metodēm nedomāju kā par teksta analīzes pamatprincipu bāzi. Patiešām! Man bija saturs jebšu 2 grāmatu analīzes/interpretācijas jautājumu uzskaitījums, ko es pamazām rakstīju, kā tos izjutu, jā, pat sajauktā kārtībā. Ievads? Tas man tapa paralēli bakalaura darbam, pašās beigās to precizējot. Nē, nevajag pārprast - man bija skaidrs mērķis un veicamie uzdevumi, bet viss tā pa skaisto, "pa plauktiņiem" salikts nebija vis' gan. Varbūt esmu nedaudz haotiska :) 
Interesantākais ir tas, ka tagad, atgriežoties pie poststrukturālisma, saprotu, ka pavisam garām neko neesmu darījusi, laikam intuitīvi esmu jutusi šīs metodes praktisko pielietojumu :) Protams, ja tagad atkārtoti strādātu ar šiem tekstiem, metodes izmantojums būtu vairāk apzināts un pārdomāts, tāpat arī "izdalīto" teksta vienību interpretācija, iespējams, būtu citādāka. Taču tāda, zināmā mērā, jau arī ir poststrukturālisma ideja - zīmju un nozīmju struktūru interpretāciju daudzveidības, cieši saistītas ar subjekta šo struktūru izjūtām, pieredzi, zināšanām, iespējamība.  Tāpēc loģiski, ka tā brīža Es neesmu šī brīža Es. 

Un, jā, poststrukturālā metode ir interesanta! Nu vispār viss, kam kāds pieķeras ar visu Sevi, ir interesants pašam darītājam un arī vērotājam/ vērtētājam! 

"Mūsdienu literatūras teorijas", 2013

        Jau otrā grāmata, kas nav daiļliteratūra, bet ko šķirstu un lasu interesantākajās vietās, ir Ievas E. Kalniņas un Kārļa Vērdiņa sastādītā literatūrzinātniskā (literatūrteorētiskā + literatūrkritiskā + literatūrpraktiskā) grāmata "Mūsdienu literatūras teorijas".
        Jau ievadā tiek pieteikts, ka literatūrzinātne līdzīgi kā daudzas citas zinātņu nozares ir kļuvusi daudzpusīga un starpdisciplināra, sapludinot dažādu zinātņu jomu teorētiskos uzskatus un konceptus. Tā ir tikpat mainīga kā lasītājs ar savu vēlmju un vajadzību arsenālu, līdz ar to interesanta un mūsus pašus atklājoša. 
         Neliela atkāpe no grāmatas - strukturālajā semiotikā ir ideja par dziļo struktūru, kurā ir iekodēta (ne tieši vārdos pateikta) īstā nozīme, kā atklāsme noved pie patiesās jēgas apjaušanas un izjušanas. Nu lūk. Ko es ar to gribēju pateikt? Vien to, ka īstā grāmata īstajā laikā un telpā ir kā atslēga uz mūsu pašu dziļo struktūru, uz sabiedrības un pasaules kārtības un pastāvēšanas/kustības principu dziļo struktūru. Ar nelielu nosacījumu - ja esi aktīvs lasītājs, ja līdzdarbojies tekstā, domājot, analizējot un interpretējot. Kaut vai klusiņām pie sevis. Kaut domās un pārdomās. Ne mazsvarīga ir arī izvēlētā stratēģija procesa uzsākšanai un virzībai. Šie kognitīvie procesi nogulsnējas un sublimējas mūsu pašu vārdos, uzvedības un rīcības modeļos. Savstarpējā mijiedarbība - cik mēs esam gatavi atdot no sevis tekstam, tik tas ir spējīgs dot mums atpakaļ. Mēs maināmies abi (lasītājs un teksts), bet autors, iespējams, savu metamorfozi jau ir piedzīvojis, atgrūžot tekstu no sevis, ļaujot tam aiziet. 
          "Mūsdienu literatūras teorijas" - noderīgs ir grāmatas sastādītāju ievads ar pēdējā gadu desmitā radušiem literatūras teorijas novirzieniem (prezentismu, jauno estētismu, kognitīvo poētiku) un literatūrkritikas metodēm (impresionistisko, interpretācijas, socioloģisko, psiholoģisko, būtisko un formālo) un 16 literatūras teorijām, ko aplūkojuši 16 radošas personības. 

Visas nodaļas ir strukturētas vienādi un, manuprāt, ļoti pārdomāti: vispirms tiek sniegta teorijas vēsture, ieskats redzamāko teorētiķu idejās un ievērojamākos darbos, arī metodoloģiskajos pamatprincipos, tad seko šīs teorijas idejas un ietekmes izpausmes Latvijā (vietumis arī PS - nē, ne manos iniciāļos :P), vērā ņemams literatūras saraksts (anglisko un latvisko teorētisko darbu) un visbeidzot arī katras atsevišķās teorijas ideju izmantojums kāda latviešu teksta analīzē (viens iespējamais paraugs). Ko varbūt gribētos vēl? Divus viena teksta analīzes paraugus, lai lasītājs varētu novērtēt, cik liela loma ir analītiķa un interpretatora personībai (pieredzei, zināšanām, pasaules skatījumam, prakses u.tml.) un interpretācijas konservatīvam statiskumam vai elastīgai vitalitātei. 
            Grāmatā var lasīt filologiem jau labi zināmas teorijas un metodes: Jauno kritiku, krievu formālismu, strukturālismu un postrukturālismu, dekonstrukciju, semiotiku, hermeneitiku, pshoanalīzi (Vai esi redzējis filmu par Jungu un Freidu?) un feminismu. Tāpat arī mazāk dzirdētas un zināmas , bet uzmanību piesaistošas teorijas - naratoloģiju, literāro antropoloģiju, zilo teoriju, ekokritiku (arī ekofeminismu. Uzreiz nāk prātā doktorantes referāts DU... Hmm... :)) un mediju teoriju.

Jautājumi, uz kuriem var rast atbildes grāmatā:

• Kā ir paplašinājies lasīšanas un grāmatas jēdziens mediju pasaulē? Ko mēs zinām par tīmekļa (elektronisko) literatūru, tās uztveres un analīzes īpatnībām? 
• Kāpēc mums jākļūst ekocentriskiem vai biocentriskiem? Kuri ir kritēriji, pēc kuriem noteikt, vai teksts ir ekoloģisks? Ko tiecas izpētīt ekokritika, kuri ir tie atslēgas vārdi ekoloģiskā tekstā?
• Vai un kā postpadomju sfēra ir iekļaujama postkoloniālās kritikas interešu lokā?
• Kam zilā teorija pievērš uzmanību literārajā darbā? (Tu teiksi - vīriešiem, homoseksuāļiem? Nē (!), tā ir šaura domāšana! ;)) Kas tiek saprasts ar dzimti 20.gs. beigās/ 21.gs. sākumā? Kas ir kemps (ne jau saīsinājums no kempings)? Vai Latvijā ir teksti, ko skatīt no šīs teorijas aspekta?
• Kuri ir ievērojamākie pētījumi Latvijā par feminismu un kuri latviešu teksti tiek visbiežāk analizēti ar šīs teorijas palīdzību? Kas nosaka kopējo ievirzi starp feminismu un postmodernismu?
• Kā izprast ekonomisko un topisko modeli Z. Freida teorijās? Kā iedalāmas psihoanalīzes un literatūrzinātnes attieksmes? Kā F.Sosīra s/S tiek izmantota strukturālajā psihoanalītiskajā literatūrkritikā?
• Kā skaidrojama metafora sociālā drāma jaunajā vēsturiskumā? Vai metode var būt nesistemātiska un apzināti tiekties uz kopsavilkuma izveides neiespējamību? Kā izpaužas sinekdohas pieeja vēsturiskajam kontekstam?
• Kas RE tiek saprasts ar "vulgāro marksismu"? Kuri ir tie autori, kas 21.gs. Latvijā ir izdevuši tekstus, apvienojot marksisma, globalizācijas, jaunā vēsturiskuma un postkolonālisma idejas un problēmas?
• Kas nosaka pieprasījumu pēc mūsdienu hermeneitikas? Ko Gādamers saprot ar spēli hermeneitikā? 
• Kas kopīgs ir N. Čomska ideālajai valodai ar kognitīvo naratoloģiju? Pastāv arī feministiskā naratoloģija??? Un naratīvā terapija??? Kādas ir redzespunktu izpausmes jeb slāņi?
• Ar ko māksliniecisks teksts atšķiras no nemākslinieciska teksta? Kuri divi pamatjautājumi ir būtiski, analizējot tekstu ar semiotisko metodi?
• Ko ar rakstību saprot dekonstrukcijas teorijā (jo īpaši Ž. Deridā)? Ar kuru literatūras virzienu dekonstrukcija visbiežāk tiek saistīta? Kāda ir stratēģija, lai vislabāk saprastu dekonstrukcijas teoriju? ;)
• Kam pievēršas visvairāk postrukturālisms? Kādēļ autors un lasītājs varētu tikt uzverts par funkciju? Ko R. Barts saprot ar intertekstualitāti un hipertekstualitāti? Kā saprast pastaigas metaforu?
• Kādi strukturālisma centri izveidojās PS 60. gados? Kas ir ticamība un kādi ir tās līmeņi? Kā praksē darbojas K.Levī-Strosa kulinārais trīsstūris? Visbeidzot, kas ir struktūra strukturālismā?
• Kā tiek nošķirts sižets no fabulas un kas ir kas krievu formālismā? Vai un kā brīnumpasakām var būt morfoloģija (V. Propa atbilde)?
• Kas ir tradīcija, lasīšana, saviļņojums jeb pārdzīvojums, objektīvais korelāts un lietība Jaunās kritikas teorijā? Kuram literatūras žanram Jaunās kritikas pārstāvji pievēršas visbiežāk? 

           Pašās beigās vien piebildīšu, ka grāmatas teksts ir no visām aplūkotajām teorijām pa mazdrusciņai. To var lasīt secīgi no vāka līdz vākam. Tajā var izvēlēties kādu konkrētu segmentu (nodaļu, apakšnodaļu vai rindkopu), tajā var atrast un ekcerpēt tikai teorētiķus vai izlobīt pētnieciskās stratēģijas teksta analīzei. Tāpat var interpretēt katra autora subjektīvo klātesamību. Varbūt no visa mazliet vai pavisam noteikti tikai ko vienu?
            
           Saistoša grāmata, kas ļauj paskatīties, kas notiek literatūrzinātnē Latvijā pasaules kontekstā, rosina idejas tekstu uztverē, analīzē un interpretācijā un ļauj izbaudīt tās saturu kā nelielu daļiņu no tekstu tekstiem.


           Iesaku izlasīt dažādu zinātņu nozaru intelektuāļiem! :-)

"Latviešu valoda", 2013

Jaunizdotās grāmatas „Latviešu valoda” (2013) apskats

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds Andreja Veisberga redakcijā ir izdevis enciklopēdiski populārzinātnisku grāmatu par latviešu valodas sistēmu, daudzpusīgumu un funkcionalitāti. Tās tapšanā ir iesaistījušies 22 latviešu valodnieki, lai lasītājam ne „hiperzinātniski” atklātu kādu atsevišķu, ar valodu un tās izpēti saistītu jautājumu. Grāmata ir veidota no vairākām valodniecības perspektīvām, piemēram, lietišķās valodniecības, diahroniskās valodniecības, sociolingvistikas, pragmatikas, datorlingvistikas u. c.

Vēlētos uzsvērt, ka grāmata ir aplūkojama vienlaikus gan kā mācību līdzeklis, gan arī kā saistoša lasāmviela, jo tā nav bezpersoniska, tajā ir jūtama autoru klātbūtne, viedoklis un nostāja, implicēts dialogs ar lasītāju. Pozitīvi vērtējama piedāvātās informācijas strukturētība un pārskatāmība, daudzie piemēri un literatūras saraksts katras nodaļas beigās. Grāmatu var izmantot kā skolēni pamatskolas vecākajās klasēs, tā filoloģijas studenti, atkārtojot vai no jauna apgūstot kādu valodniecības tematu, tāpat arī latviešu valodas kā svešvalodas apguvēji un visi, kam interesē un/ vai nav vienaldzīga mūsu valoda.

Grāmatā pavisam ir 24 nodaļas. Tajā ir aplūkoti latviešu valodas līmeņi: fonētika, uzmanību pievēršot fonētiskajiem līdzekļiem un skaņu pārmaiņām, morfēmika un morfoloģija, rādot vārddarināšanas un formveidošanas iespējas, vārdšķiras un to gramatiskās kategorijas, sintakse, raksturojot vienkāršus un saliktus teikumus, arī teksta vienības un tekstveidi. Interesanta ir valodnieka O. Buša nodaļa par latviešu valodas leksiku, kurā var iegūt informāciju par aptuveno latviešu valodas pilnnozīmes vārdu skaitu, aizguvumiem (somugrismiem, ģermānismiem, anglicismiem), leksikas vēsturisko mainīgumu un stilistisko diferenciāciju. Savukārt nodaļā par frazeoloģismiem var uzzināt to klasifikācijas iespējas un aplūkot daudzveidīgo piemēru klāstu.

Tāpat grāmatā ir atsevišķa nodaļa par latviešu valodas stiliem un to vēsturisko izveidošanos un izpēti, latviešu literāro valodu, dialektiem un izloksnēm. Jauki, ka latgaliešu rakstu valodai ir veltīta atsevišķa nodaļa, ko sagatavojusi valodniece A. Stafecka. Tomēr žēl, ka rakstu valodas paraugi nav piedāvāti arī no mūsdienu tekstiem, radot maldīgu priekšstatu, ka valodas liecības ir iegūstamas vien no 20. gs. beigu folkloras/ dialektoloģijas ekspedīcijām. Mūsdienu situācija netiek atklāta. Vai tad nekas nav paveikts un nekas arī nenotiek? Lieki piebilst, ka arī izdoto vārdnīcu sarakstā iztrūkst ieraksta „Lingvoteritoriālā vārdnīca” 2 sējumos.

Pietiekami liela uzmanība grāmatā ir veltīta valodas situācijai Latvijā, latviešu valodas lietojumam dažādās dzīves sfērās un tās funkcionālajiem variantiem: slengam, bērnu valodai un jauniešu valodai. Saistošas ir nodaļas par preses valodu un reklāmas valodu, kurās tiek analizēti konkrēti piemēri un situācijas, ko lasītājs var saistīt ar savu pieredzi.

Vairāk teorētiskas ir sadaļas par tulkojumvalodu, tās īpatnībām un normu, lingvistisko pragmatiku un valodas politiku. Savukārt vēsturisku informāciju grāmatā ir atrodama par rakstu valodas izveidi (16.-18.gs.), vārdnīcu un terminoloģijas attīstību Latvijā.

Grāmatā tiek aktualizēts arī latviešu valodniecībā retāk dzirdēts jautājums par dzimtes aspektu, kā arī datortehnoloģiju izmantojuma iespējām (latviešu valodas digitālie resursi, tulkošanas tehnoloģijas, tekstu apstrādes tehnoloģijas).

Visbeidzot gribētu piebilst, ka kā mīnusu uztveru līdzsvara trūkumu nodaļu apjomā. Informācija būtu izvēršama par pragmatiku, bērnu valodu, internetvalodu un dzimtes aspektu. Saprotams, ka šīs jomas latviešu valodniecībā ir attīstības sākumā un ir uz ko tiekties, bet grāmatā varēja būt piedāvāts plašāks teorētiskais materiāls. Tas arī būtu interesanti un ideju rosinoši.  

Kopumā jāteic, ka, grāmatas saturs ir daudzveidīgs un noderīgs neskaidru jautājumu atbilžu sameklēšanai. To arī centos parādīt ar šo īso grāmatas pārskatu.

Leons Briedis "naktsmājas bezmiegam", 2012

Pilnīgi nestrukturētas pārdomas, ideju impulsi, lasot dzejoļus: 

Vēl mums piedzīvot izdzīvotos notikumus, vēl mūsos mīt mitoloģiskie tēli (Odisejs, Kirke, pēnelope, Oidips..) un tie ir starp mums kā ēnas, kā tukšums vai kā nojaušamas vibrācijas..., vērojot un uzglūnot īstajā vai neīstajā laikā un telpā. Esība sadodas rokās ar mūžīgo Neesamību un traucas, traucas kā negudras virpuļojošā dejā, izārdot robežas kā vecu kamzoli, izdzēšot tik tikko uzspiestos pēdu nospiedumus. Liktenis aplaudē.. Smiekli.. Un Asara iestiedzas dziļi jo dziļi zemē pašsaglabāšanās nolūkos. Līdz citai reizei. Kad BŪT būs vieglāk kā cīnīties ar to, kas nekustas.
Un te būt Būt visu pirmajam pirmelementam - ūdenim, kas mūs veido, kas pieļauj mūsu būšanu, radina attīrīties, dod veldzi, kairina un uzbudina, arī šķidrina acis patiesībai, pat soda..., kaut ar vienaldzību. Āmen. 
Uguns kalnu galā kā svece Tevis noburšanai, Tevis piesaukšanai un dvēseles pabarošanai. Tikai siltumā lemts ir atkalināties visdziļāk noslēptajām izjūtām un klusiem čukstiem. 
Tuksneša neauglība ir auglīga smilšu un vēja attiecībām, nejauši nolauzta zara dragreisam ar barību tverstošiem dzīvniekiem. 
Paleksimies, lūdzu-lūdzu, paleksimies tik augstu, ka varam ieelpot debesīm kreisajā ausī, noglāstīt mitros palagus un sapņiem piekārtot bantītes, sapītas bālajos matos.
Viss ir tikai krāsaina interpunkcijas ģeometrija - pat debesis. Saskaitāmi punkti, komati, izsaukuma zīmes un jautājumi, Cilvēki un eņģeļi... Vai var ieplānot sevi kāda cita TopDesmitniekā? Emotikoni vārdu vietā aizstāj jebkuru valodu un ir kā melnas zeķes, kas no biežas mazgāšanas kļuvušas pelēkas, un šeiri padebešu savilkšanai... 
Mēs esam mūris Sev, mēs dzīvojam, radot mūrus, mēs klīstam dažādos mūros kā pašu neaizsargātā labirintā, meklējot Sevi, to Otru, Debesis, Ūdeni, Uguni, Brīvību... Dzīvu Būšanu Mūžībā.


Trīsrindes, kas pielipa:

sudraba olīvkoks
nolīcis pāri atvaram
tuksnesī

(L.Briedis, 15)

[..]
tas nekas
ka tev nekad nav bijis vietas
starp cilvēkiem

tas pieder pie lietu (lietas)
būtības

(L.Briedis, 42)

divi pilnmēneši:
tavu krūšu liegums
kur man pārziemot

(L.Briedis, 67)

nezināma
nenosakāma izcelsme:
čuksts

(L.Briedis, 68)

tu esi aka
ko Dievs izracis zilgmē
kur eņģeļiem padzerties

(L.Briedis, 71)

Piedrupinātie

***

Kontaktligzdai ir vairāki partneri

Vienlaikus.

Viņa apzinās, ka

Ņēmējs un Devējs

nav vienas personas

Iemiesojums.

***

Kad uzticība kā ielene

staigā no mājas uz māju,

es izeju naktī viena

ar spītu padusē liktu.

***

Šajā karā es nepiedalos,

mani ieroči pārāk vāji;

tik vien kā izmisīgs skatiens

un solījums neatdoties.

***

Viņš saļima ceļos pie Budas statujas,

lūdzoties sev vairākas mīļākās.

Tā izmisums neizkvēpa vīraka dūmājos,

bet ieķērās lielceļu pinumos tuvajos… - 

Tik ļoti viņš vēlējās daudzbērnu ģimeni.

***

Šonakt es esmu laba –

ducis skūpstu uz sejas

un vēl mazliet zemāk.

Naktstauriņš krītot paklūp,

paradīzes vārtu dzeloņdrātīm

izsitot zobu.

Neklauvē!

Andrejdienai 15!

Ja kaut reizi esi bijis uz Andrejdienu Rēzeknē (augstskolā, Kultūras namā), Tu sapratīsi, kas tas ir par pasākumu. 

Citiem: Andrejdiena ir vārdos neaprakstāms neformāli formāls jauno literātu sevis un padomdevēju audzināšanas, jau atpazīstamo literātu izteikšanās, ikviena atnācēja līdzdarbošanās pasākums ar gaismu acīs, svecēs, domās un izjūtās, ar mūziku, ar deju, ar Vārdu virtenēm azotē. Tāda viegla un nepārprotama koķetēšana ar laiktelpu dimensijām un starp cilvēkiem... Klātesamība un IekšupIeiešana... Sevī...
Šī reize nebūt nav izņēmums! Viss, kā tam jābūt. Par visiem 99,99% Dzimumdiena taču! :-) Arī vārda diena vienam mazam, jaukam puisēnam, sēdošam man aiz muguras. Sum-sum-sumināti! Un vēl tie sarkanbaltsarkanie toņi apģērbos! Nu tā, lai pa skaisto! :-)

Eu, vai tās zīlnieces, kas man no mazā pirkstiņa nolasīja divus manā dzīvē būtiskus burtus, nebija jau kur redzētas?! Varbūt jau pagājušo gadu viņas te "piehaltūrēja"... Nē, es toreiz nebiju... Nē, biju, bet ne Andrejos... Atceries, es biju Sarkano karogu zemē, kur ap to laiku saplēsto spārnu eņģeļi lidoja lejup, un es raudāju, ik reizi pamanot svecīšu ziedpušķus, kas sildīja tik aukstā bruģa vaigu... Tad varbūt aizpagājušo gadu... Laikam tad pieturu temats tika aktualizēts, un tad uz tā soliņa laiski dzejiskās domas čukstēja šīs puses literāti..

Re kā! Arī šogad sakars ar pieturām! Kādēļ? RA (lasi - Rēzeknes Augstskola) Ilgas Šuplinskas sakārtojumā ir izdevusi  RA literātu kopkrājumu "Pīturys punkti bez pīturu" (Pieturas punkti bez pieturām). Te ir lasāmi gan dzejoļi, gan apjomā nelieli īssprozas gabali ar nelieliem cittekstu iespraudumiem autoru sakarā ;)

Šovakar, grāmatiņu pārlapojot, uzmanību piesaistīja šis un tas. Pāris citāti ieskatam:

"Viņš sēdēja pasaules centrā. Pie rakstāmgalda. Viņš bija rakstnieks. Viņš rakstīja vārdus, vārdus, vārdus... Es nezināju, vai viņš raksta tāpēc, ka neko citu neprot, nespēj vai negrib. Patiesībā jau viņš nemaz pēc rakstnieka neizskatījās. Varbūt viņš gribēja pierakstīt visu izsacīto. Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Uz neatgriešanos. Pierakstīt. Pieķēdēt. Pakļaut. 
[..]
Un, jo vairāk viņš uzsūca pasauli, jo vairāk pasaule izspļāva viņu, paliekot piepildīta."

(Līga Seiksta "Rakstnieks", 4-5)

soka
vāgama nazkaida pīturys punkta
a pīturys punkti
bez pīturu
pīsaturēt i pīturēt
mes poši pīturys punkti
golapunkti
celi i leikumi
zīdūniski varātum pavaicuot
par kū dūmoj pītura
tok na jau par autobusu.

(Līga Rundāne, 13)


[..]
Munuos dūmous
navigators
apsablūdej.

(Ineta Atpile-Jugāne, 18)


Pajiemu tevi iz
lizinga.
Nanūviertieju īspiejis,
atdevu atpakaļ.

(Mārīte Krasnobaja, 27)


Kā ik katru gadu Andrejdienu vada I. Šuplinska, šoreiz viņai palīdzēja E.Muižniece. Lai gan pasākumam ir tendence iegulties noteiktā gultnē un ritēt savu gaitu, jo tam pašam savs ceļš ejams, bet ir labi, ka kāds ir iepriekš noteicis kursu un ik pa laikam padod tās pieturzīmes vai norādes uz tuvāk vai tālāk esošām pieturām...

Pasākuma pirmajā daļā bija iespēja dzirdēt klātienē iepriekš minētā jaun-izdevuma literātu balsis, intonācijas un pauzes, aplūkot stāju un kustības, savijot to visu kopā un veidojot savu dzejoli vai stāstu. Kā centrālais vēstījums, kas saķēdēja pārējos tekstus, bija "Rakstnieks" L. Seikstas lasījumā. Nedaudz tika atklātas arī izdevuma tapšanas aizkulises (tās tak vienmēr ir interesantas!) un sadāvinātas lielākas un mazākas dāvaniņas tiem, kas to patiesi ir pelnījis. 

Nelielas intrigas uzturēšanai pastāstīšu vien, ka arī es tiku pie nelielas Andrejdienas dāvaniņas ;) Daļa ir apēsta, daļa -atdāvināta tālāk ("Dots devējam atdodas"), daļa tiek baudīta vēl šo baltdien! :)

Otrajā daļā - pavisam īss ieskats DVD "Kaunatys vītu vuordu stuosti" un folkloras ekspedīcijas dažāda vecuma dalībnieku atmiņās. Folklora ir bezgala brīnišķīga un interesanta, ja izprot tās būtību un saskata tās izpausmes formas ikdienā vysapleik.

Kā oficiāli pēdējā - trešā - daļa ir performance E. Spīča, dzeju kopas "Dziga" (ok, daļējas) vadībā un Lielvārdes jostas rakstu izdejošana. Dejojam pa vienam, dejojam pāros, dejojam visi kokles un bungu mūzikas skaņās..., līdz kāds aizmūk (atzīšos, arī es, bet tikai pašās beigās! Man bija pazudis brālis! Nē, viņš nav pavisam maziņš, bet es nevarēju būt droša, ka viņš neaizmūk neatskatīdamies un mani nesagaidījis :)). 
Var jau būt, ka esmu nedaudz iedomīga sakot, ka daudz kas no E. Spīča teiktā RA filologiem ir zināmāks par zināmu. Kaut kā biju pasākuma šo daļu iztēlojusies nedaudz citādāku, atraktīvāku un, jā, dzīvāku. Varbūt mūsējiem atbraukušajiem viesiem vajadzēja parādīt, kā deju izjūt un izgaršo šeit? 

Pasākums nebūtu pasākums, vismaz ne svētku, ja nebūtu tortes, tējas un laba vēlējumu! :-) Līdz ar to arī Andrejdienas ceturtā daļa - sarunas! Īstas sarunas ar īstiem cilvēkiem. Ar sirdscilvēkiem! 

Tā nu ir pagājusi Andrejdienas 15 gadu svinēšana! Kā jau pusaudža vecumam pienākas, ar nelielu devu sabirzuša fragmentārisma un haotisma, mazmazītiņas alošanās, bet neviltotiem centieniem sev un citiem pierādīt, cik liels jau mēs katrs esam izaudzis un cik labi ir mūsu nodomi! 

Līdz nākamajiem! :-)

Osvalds Zebris "Koka nama ļaudis", 2013

         Ir grāmatas, kas piesaista ar savu vizuālo izskatu vien. Šis ir tas gadījums, kad grāmatas noformējums un kritiķa N. Naumaņa īsā recenzija otrpus vāka mani uzrunāja un mudināja iegādāties šo darbu. Protams, ne mazsvarīgs ir fakts, ka jau kādu laiciņu latviešu autoru darbiem neesmu pievērsusies. Šādu ignoranci uztveru par nepamatotu, jo ikvienam sevi cienošam lasītājam būtu jāzina, par ko un kā raksta mūsi vietējie literāti, vismaz tie, kurus uztveram par sev tuviem kādu apsvērumu dēļ, vai arī pilnīgi eksperimentu nolūkos. 

         Šis gadījums ir tas pēdējais - es pirms tam neesmu lasījusi neko no O. Zebra rakstītā. Vai turpmāk lasīšu?! Pagaidām man nav zināma atbilde. Acīmredzot laiks rādīs

         "Koka nama ļaudis" - trīsdaļīgs darbs, kurā notikumu attīstība un personāžu pašreference un pašrealizēšanās notiek galvenokārt koka namā, :) tās nenoteikti noteiktā - tuvākā un nedaudz tālākā apkārtnē. 

Kas man pirmajā mirklī pēc grāmatas izlasīšanas šķita interesants un novērtējams: 

1) māja kā makrotēls, visu zinošais novērotājs un komentētājs, ar ko saistīti visi pārējie tēli (koka nama iemītnieki) un pat pavisam sīkas detaļas (mikrotēli): sarkana poga, tāfele, kopā pulcēšanās galds pagalmā, logi u.c. 

2) katra personāža runa, kustības un uzvedība ir pārdomāta, katrs no tiem ir maksimāli individualizēts. 

3) realitātes, kas pausta īsos un lakoniskos teikumos, savijums ar misticismu, fantāzijām un sapņiem, tādu kā paralēlo pasauli, neizdzīvoto vai sen piedzīvoto, bet kaut kādā veidā pazaudēto grāmatas sākumdaļā.
Beigās šis misticisms kopā ar krietnu devu absurdā pārlieku samudžinās un mani atgrūž, tas sāk dominēt pār reālo, līdz ar to grāmatas pēdējo trešdaļu lasīju ar piespiešanos, ne vairs ar sākotnējo azartu. Laikam man vairāk patīk mistiskais, kas ir kā reālā otra puse vai cita šķautne, ne kā pamats, ko man jāuztver par reālo. 

4) neuzbāzīgā norāde uz problēmām gan indivīda, gan visas sabiedrības līmenī, tās nemoralizējot un nenosodot. Piemēram: karjerisms ģimenes vietā, alkoholisms, atbildības neuzņemšanās (par savu bērnu, paveikto noziegumu), neiecietība un citu pazemošana, diktatūra (vai tik te kaut kas netiek parodēts?! ;)), krāpšana un pašnāvības...

5) cēloņu un seku rotaļas - vairākos gadījumos tiek atainots jau rezultāts vai kāda norāde par to, tikai tad līdz tam notikušais un iemesli, kāpēc tas tā ir noticis. 

6) cilvēku iedalījums pēc grīdas slaucīšanas manieres :) :) :) - sk. 42.lpp.


Laikam kopumā grāmata nav peļama, bet tā neiegulsies favorītu sarakstā. Tā nebūs viena no tām, kas urda vai atstāj ko paliekošu, arī ne vēlmi pēc kāda laika vēlreiz pārlasīt. 


Citāti:

*** "Neba nu ļaudīm galvā mēdz dunēt tikai un vienīgi tādi vārdi, kas tūlīt pat var piepildīties." - 11. lpp.

*** "Kāpēc tie visi nāk pie manis tik uzsvērti "uz kādu laiku"? Brīdina paši sevi, piesit pie pieres, ausu ļipiņas paberzē un plaukstas. Viņu mūži - saldi niecīgu vinnestu mirkļi, cerības uzpeldēt un ieraut kādu malciņu brīva gaisa, atmiņu dzēruma asaras, aizvainojums un bailes no sevis, vēl viens tūkstotis dažādu citu baiļu, viņu mūžu karalienes. Uz kādu laiku? Uz ceriņu ziedēšanu? Uz balzāma aplīti, kas baltajā galdautā apgrezno mirušo dēlu? Uz oda mūža laiku? Uz brīdi, kad pēdējie meli aizcirtīs durvis mums visiem?" - 32. lpp. 

*** "Šaubīties esot labi, jo tā varot tikt pie patiesības." - 61. lpp.

*** "Saule šodien jūtas vainīga - kāds no tās karstajiem izvirdumiem trāpījis mazai planētai un sadedzinājis to. Bet zvaigzne jau nevar tapt vēsa un savus izvirdumus apslāpēt, jo tad bojā ies visi, kam tā dāvā savu siltumu, gaismu. Bez tam mazā planēta pati bija pietuvojusies pārāk tuvu, un arī neganti radījumi bija to pārņēmuši." - 104. lpp.

IZVILKUMS. Tapis it kā vakar, bet nē - krietni vien senāk, kad saule bija spožāka un zāle bija zaļāka ;-)

Pirmatnīgais cilvēks. Miesa un asinis. Hmm. Cilvēce. Zied sniegpulksteņi un skan Bēthovens fonā, pasaule nošķaudās, novelk savu pelēkoranžīgo vasaras tērpu un iet puišos. bet tu paliec, Cienītais. Šodien nav tavs laiks. Pie tevis atnāks Francs ar savu labāko draugu Mēriju Popinsu. Spēlēsiet golfu?! Dzersiet kolu ar miežu putraimiem? Nē, dzirdēju bārā, ka saules stari nocenoti, laikam jāiet iegādāties pārs kilogramus vasarai, kad būs vēsāks. Lietus nelīstot. Miers visu cilvēku pīšļiem, jo mēs visi nesam sevī pīšļu kaudzi Zemes mātei par godu, kam smagāka tašiņa, kam vieglāka, bet dzīve skaistāka no tā tāpat nepaliek. Varbūt smēķēt nemaz nav tik jauki?! Bet man tik ļoti gribas iemācīties dejot salsu un vēderdejas, tas uzlabojot fizisko formu un palīdzot atlabt pēc mocībām, spocībām, nu jā, pēc grūtniecības izspiešanas. Bērni. Rūpes un smilšu kaste, kurā visi aprokamies, paslēpjamies no esības spiedošā kakla. Ak, kāpēc vistas kauliņi šodien tik ilgi vārās, buljona smarža ienāk manās smadzenēs, izložņā pa rievojumiem, iesper apziņai un kādai tur vēl zemapziņai, kas pašreiz izpletusi kājas, maigojas ar domu impulsiem. Sinuss plus cosinuss. Gravitātes spēks. Es šodien jūku prātā, es rītu būšu ne uz pusi labāks, ne uz pusi citādāks. Mēs visi esam iesaistīti kādā spēlē, visi spēlējam, gaidam, tēlojam un tizli izliekamies par to, kas ir vismumsnepiestāvošākais, visvisunvisneatbilstošākais, bet tomēr it kā interesants un spožs laternu gaismā, kur gozējas prostitūtas un mielojas badaini suņi, kur atrod naktsmājas klaidoņi un pasaules gudrinieki!

Nauda. Ziedlapiņi uz papīra glīti nogludināti, saķemmētas skropstas, lai asaras nespiežas        cauri.

Kliedziens... kliedziens.... kliedziens..... Pakliedziens!!!

Kaktusi – lieli, koši sarkaniem ziediem, gluži asiņainiem un caururbjošiem, spītīgiem un neapklusināmiem, asiem un enerģijas pārpilniem...

No kaktusiem naudu var užstancēt labu labo un tik, cik katram vajag. Romeo ir miris, te, pie mums, viņa

Nevajag

Un nevajadzēs kādu laiku... sekss uz kapakmeņa, nodrāztiem ceļgaliem un piesarkušiem dibeniem. Mūžīgi mūžos. Sabiedrībai mieles nav nepieciešamas.

Bet kāpēc tu šodien neatnāci???

Aizņemts. Visu laiku un bez mitas, it kā tev priekš manis nemaz nebūtu brīvas vietas savā pasaulē... aizņemtība, ņemt, paņemt, pārņemt, ieņemt, izņemt, pieņemt, noņemt, neņemt, ņemšana, paņemšana, pārņemšana, ieņemšana, izņemšana, pieņemšana, noņemšana, neņemšana :)

Debesīs mētājas pārdzīvojumi, nevienam nevajadzīgi un kosmam lieki. Tik mums tie liekas nezin kas. Muļķības! Katram sava naba kasīgāka! ;) domājiet debesīm mūsdienās ir viegli ar tik lielu inflāciju??? Piens taču jāpērk... Un maize... Un sāls... Nē, nē, ne sāls... To sapirka, kad solīja nedot... bet ko??? Vai uz parāda var mīlēt un mīlēties???

pa	mežu	dzīvo
ceļu	ieraudzīja	meitene
gāja	saule	viesnīcā

Katru dienu lietus līst, kaut debesīs nav neviena mākoņa! Aplis pie apļa, kvadrāts kvadrātā un čiks – baznīckungs pieķerts pliks sauļojoties :)

Lielas sarkanas un koši zilas kliņģerītes mētājas samītas pie bibliotēkas vārtiem, šodien tur nevienu nelaiž iekšā, šodien mēness uztaisa salto, šodien Māra nomet krustu, šodien govs vienkārši aizpeld neatvadoties, šodien dzimst telēni, bērni un citi žurkulēni, papuspuspuspusītei...

Krievu acīs smiltis, latviešu???

Nekad nevar būt par daudz, pārpārēm, tik cik uziet, vēl vairāk, mazliet vairāk, vienkārši vairāk mēs gribam ielekt citam acīs, sirdīs, arī dzimumorgānos. Tēvs pakasa sēklinieku, atkal, ABC būs bērnības trauma, kamdēļ piegānīt un piesmiet šito rupuci?!

Atkal jāiedzer, bet šoreiz negribas, nieres spiež, izvemtā zupa garšo tikpat labi kā vakar, negribi pagaršot?!

Nepasaule, nedzīve un Es – pārbijies AlĒNS, smejošu dzīvi, nobristiem dzīves papēžiem un smailu – zirgma līdzīgu degunu. Varen jauks zellis es esot... Vīrietība... Zirdzisms.. un atriebība vienmēr bijusi salda.

Un mazs, mazs eņģelītis bosām kājelēm lien iekšā laptopa usb vada caurumā, grib mammītei aizsūtīt īsziņu un pateikt: „Mammīt, es tevi ļoti, ļoti MĪLU! Piedod, ka nepiedzimu, kad tas bija nolemts! Piedod, kad saslapināju Tevi un pametu...”, bet nesanāk, jo elektrības šodien pasaulē nav. Ir tikai klusums, tik vārdos neizsakāms klusums, tik bezgala skaists klusums, tik vienkāršs un nepiesātināts un sakrāls KLUSUMS!

Cienītais, vai tomēr nav par daudz??? Vai neredzi, kas notiek? Kāpēc cilvēki cieš??? Kāpēc ir tik nejēdzīgs vārds, tik saņurcīts vairāku cilvēku mutēs un dvēseles dziļumos... Un tomēr, un tomēr izkliegts un nesadzirdēts... Pirmcilvēkam nav bijis vieglāk, pat ne citādāk. Ir lietas, procesi, notikumi, kas nemainās. Cienītais, vai tu klausies?!

Pī – pī...

Tu lamājies vai noliki klausuli???

Un Ziemassvētki kā laterna karājas kaut kur gaisā, cilvēkam nesasniedzami... Tā ir stratēģija!

"Lāčplēsis" Austrumlatvijas koncertzālē "Gors"

       "Gorā" noskatīto rokoperu "Lāčplēsis", par spīti kritikām un neglaimošajām recenzijām, tomēr vērtēju kā baudāmu mākslas darbu, kuru skatīties un klausīties nebija garlaicīgi, bet kurā pavisam nedaudz pietrūka emocionālā dziļuma un, hmm.., idejiskā brieduma. Kopējo vēstījumu gribējās uztvert kaut kā īpašāk, varbūt vienlaikus arī personīgāk... Stāsts tomēr ir par mums visiem kopā un par katru atsevišķi...
        No izveides aspekta raugoties, man šķita, ka beigas bija tādas nedaudz norautas un nepārdomātas. Nē, viss jau tika pateikts, bet gribējās laikam sadzirdēt jaunas, 21.gadsimta pieredzē balstītas atziņas, kādu mūsdienu niansi, iekausētu nākamības redzējumā...
        Toties bija uzmanību piesaistoši horeogrāfijas elementi, tīkamas atsevišķu dalībnieku balsis, ekspresija un kustību vitalitāte. Simpātiski šķita telpas aizpildījuma paņēmieni visas izrādes laikā. 
         Galvenā varoņa - "Lāčplēša" - tēlojums 2. daļā bija salīdzinoši pārliecinošāks, savukārt Laimdotas tēls, manuprāt, pilnībā netika "iznests" vai ne līdz galam. Un, jā, ļauno spēku reprezentējums bija iespaidīgāks. Vai var pieņemt, ka apziņā nospiesto negatīvo enerģiju izpaust uz āru vārdos, mīmikā un ķermeņa kustībās ir vieglāk nekā labo? 
          Un, ja tā, vai mēs varam to attiecināt arī uz realitāti, ne tikai izspēlētām ainām uz skatuves?! 

         Iesaku noskatīties visiem - 2013. gada rokopera "Lāčplēsis" ir jauns izpildījums ar jauniem cilvēkiem un jaunām idejām! Pieņemam to!